Ar drošu gribu un apgaismotu skatu

Pauls Dāle dzimis 1889. gada 23. jūlijā kā sestais bērns Rīgas namsaimnieka ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas klasisko ģimnāziju, viņš 1908. gadā devās uz Maskavas universitāti, lai studētu filozofiju. Jau tobrīd viņš pārvaldīja krievu, vācu, franču, latīņu un grieķu valodu un kā skolotājs varēja piepelnīt studijām nepieciešamo naudu. Universitāti Pauls Dāle beidza ar I šķiras diplomu un tika atstāts pie katedras, lai sagatavotos akadēmiskai darbībai. Vēl pirms diploma saņemšanas enerģiskais students paspēja apmeklēt lielās Eiropas mākslas pilsētas – Vīni,

Karlīne un Kārlis Dāles (vidū) un viņu bērni Austra, Pauls un Modris dzimtas mājās Jakstos. Dzejniece Austra Dāle un filozofs Pauls Dāle ir spožas zvaigznes Latvijas kultūrainā Foto no Māra Dāles arhīva

Venēciju un Milānu, Ženēvas universitātē noklausīties vairāku profesoru lekcijas un pabūt par mājskolotāju Šveicē.

Ceļš uz Latvijas valsti

Pirmā pasaules kara laikā Pauls Dāle Maskavā darbojās psiholoģijas institūtā un mācīja valodas vairākās vidusskolās. Kad Krievijā saplūda latviešu bēgļu tūkstoši un tika izveidota Latviešu bēgļu centrālkomiteja, viņu ievēlēja par tās Kultūras biroja valdes locekli. Dāles vārdiem runājot, tā zināmā mērā bija “latviešu Izglītības minis-trija bēgļu laikos”, kad Latvija pati vēl eksistēja tikai kā sapnis. Pauls Dāle ne tikai paspēja veikt pētījumus par Šlēgeļa, Fihtes un Solovjova filozofiskajiem uzskatiem, bet pievērsās arī apcerēm par Jāni Poruku un tulkoja vairākus viņa stāstus krievu valodā. Jānis Poruks viņam bija mīļš ne tikai kā liels dzejnieks, bet arī kā “domātājs no Dieva žēlastības”:
Pasaules kara laikā auga un nostiprinājās latviešu inteliģences doma par neatkarīgas Latvijas iespējamību. Vēl vairāk – par Latvijas universitātes nepieciešamību. “Latviešiem vajaga nodoties garīgām interesēm, tad tie iegūs visas civilizētās pasaules ievērību” – šo jaunā filozofa tēzi jau 1913. gadā savā dienasgrāmatās atzīmēja dzejnieks Kārlis Krūza. 1916. gadā Pauls Dāle uzstājās ar referātu par patstāvīgu augstskolu brīvā Latvijā.
Pēc atgriešanās dzimtenē Pauls Dāle 1917. gada nogalē kopā ar rakstnieku Jāni Lapiņu Valmierā organizēja pirmo latviešu Tautas universitāti. Viņš vadīja arī Valmieras sieviešu ģimnāziju, pēc smagā rusifikācijas perioda ieviesdams mācības latviešu valodā. Bet 1919. gada vidū neatkarīgās Latvijas pirmais izglītības ministrs Kārlis Kasparsons iecēla Dāli par Augstskolas organizācijas padomes priekšsēdētāju. Viņš piedalījās arī Filoloģijas un filozofijas fakultātes veidošanā un kļuva par tās lektoru.
Latvijā trūka zinātnieku daudzās universitātei nepieciešamās zinātņu disciplīnās, tāpēc bija jādodas speciālistu meklējumos uz ārzemēm. Šajos komandējumos Pauls Dāle arī pats papildināja zināšanas psiholoģijas, estētikas, teoloģijas un fenomenoloģijas jautājumos. Viņš piedalījās starptautiskos psihologu un filozofu kongresos Prāgā, Parīzē un Berlīnē, tika aicināts līdzdarboties starptautiskā filozofiskā žurnāla Philosophia redakcijā un bija ASV izdotā Psychological Register Latvijas nodaļas pārstāvis. 1927. gadā tika aizstāvēta doktora disertācija “R. Avenārija psiholoģiski filozofiskie uzskati un to kritika”. Šai pašā gadā Pauls Dāle kļuva arī par Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas (vēlāk institūta) vadītāju. Studenti vēl pēc gadiem atcerējās viņa lekcijas: “Dāle lasīja visām fakultātes nodaļām vispārējo kursu psiholoģijā. Viņa iztirzājums bija mierīgs, koncentrēts un dzīvs, ierosinošs asi fokusētā un metodiskā domāšanā. Iecienīti un nopietni bija viņa semināri, veltīti jaunlaiku filozofu mācību iztirzāšanai. Viens no tiem bija veltīts dvēseles un miesas dzīves sarežģītajai problēmai. Diskusijas bija dzīvas.” (Jānis Siliņš)

Gaidīt un izturēt

Profesoru kā mierīgu, iejūtīgu un gaišu personību izteiksmīgi raksturo divas Zentas Mauriņas vēstules, kuras tēva papīros atradis Māris Dāle un tagad nodod publicēšanai. Pirmā rakstīta 1937. gadā, kad rakstnieces un filozofes aktīvā literārā darbība un gatavošanās disertācijas aizstāvēšanai izraisīja dažādus pārspriedumus, iebildumus un pat ļaunprātīgus izteicienus:
“Augsti godātais Profesora kungs,
mūsu telefoniskā saruna šodien bija nejauša, bet manā dzīvē tā ienesa pavasarīgu vēsmu. Bija tik labi ar Jums parunāt. Jūs nevarat nemaz iedomāties, cik bieži man jāsaduras ar aklu naidu. Bet es ticu, ka gara gaisma ir tā, kas agrāk vai vēlāk uzvarēs. Jāprot tikai gaidīt un izturēt. Un labi ir zināt, ka kaut kur ir arī vēl citi, kas tic tai pašai gaismai. Atļaujiet man Jums pateikties un Jūs sveicināt Friča Bārdas vārdiem: “Prieks kāds brīnišķīgs sāk beigās pildīt izmocīto krūti”.
Rīgā 15. IV 37.
Zenta Mauriņa”
Otra vēstule nosūtīta smagā brīdī, kad mirusi Zentas Mauriņas māsa, un Pauls Dāle šai sakarā izteicis līdzjūtību:
“Augsti godājamais Profesora kungs,
piedodiet man, ka es tikai šodien Jums pateicos par Jūsu līdzjūtības vārdiem sakarā ar manas māsiņas aiziešanu mūžam nezināmā pasaulē. Es biju dziļi aizkustināta toreiz, saņemot Jūsu vēstuli. Jūs taču nepazināt manu māsiņu un nezinājāt, ka viņa ir visas manas dzīves saule. Sirdī es Jums biju dziļi pateicīga, bet nepratu nekā uzrakstīt. Arī tagad grūti atrast attiecīgus vārdus, jo visa dzīves jēga ir zudusi, un jēga ir katras dzīvas dvēseles, ir vispār visas dzīves iespējas pirmais un galvenais priekšnoteikums.
Ar patiesu cienīšanu Jūs sveicina Zenta Mauriņa.
Rīgā 26. XI 39.”