Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latviešu un somu kultūru krustpunktos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.07.2004., Nr. 111 https://www.vestnesis.lv/ta/id/91159

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar drošu gribu un apgaismotu skatu

Vēl šajā numurā

15.07.2004., Nr. 111

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latviešu un somu kultūru krustpunktos

SOMIJA4001.PNG (124948 bytes)
Tēlnieces Valentīnas Zeiles darinātais cilnis sanatorijas balkonā
Foto: Andris Kļaviņš

Rūdolfa Blaumaņa pēdējā mājvietā

Takaharju sanatorija, kur Rūdolfs Blaumanis pavadīja sava īsā mūža pēdējās 66 dienas, latviešiem kļuvusi par īstu svētvietu. 1988.gada septembrī, kad apritēja 80 gadi pēc rakstnieka aiziešanas mūžībā, trimdas tautieši pie nama sienas pielika Valentīnas Zeiles veidotu cilni. Latvijas kultūras sūtņi kā dzimtenes velti atveda Ritas Valneres gleznotu Rūdolfa Blaumaņa portretu.
Gleznai ierādīta goda vieta bibliotēkas telpās, kur tiek uzņemti arī ciemiņi. Agrākās ēdamzāles sienu apdare pēc seniem fotoattēliem atjaunota sākotnējā izskatā, kādu to redzēja arī Blaumanis. Somu tautas mākslai raksturīgs ornaments un krāsu gamma – zaļš, balts, sarkans. Gluži kā tieši šai telpai un videi pieskaņojot, māksliniece portretu iegleznojusi it kā dabā – meža fons ar priežu un egļu toņkārtu, no debesīm krītoši gaismas refleksi. Kā tapusi šī glezna?
Rita Valnere: “Mani uzrunāja Līvija Volkova, pati nopietnākā Blaumaņa personības pētniece. Brīdi šaubījos – kāpēc tieši es? Vai es to varu uzņemties? Bet tad atcerējos neaizmirstamu kara gadu notikumu Bēnē. Skolā bija ieradies kāds augsts vācu virsnieks, un viņš ienāca arī mūsu klasē. Skolotāja Milta izsauca mani un lika skaitīt “Tālavas taurētāju”. Dzejolis man vienmēr bija paticis, bet tai brīdī mani pārņēma nekad agrāk nepiedzīvots patriotisks pacēlums. Apkārt plosījās karš, manā zemē valdīja sveša vara – bet mūsu taurētājs, lūk, neļaujas ne iebiedēties, ne uzpirkties. Mans zelts ir mana tautu, mans gods ir viņas gods! – Blaumaņa vārdus es runāju kā pati savus. To visu atceroties, es sev teicu – es gribu šo darbu uzņemties. Es to gribu un varu!”

Priede un bērzs

“Blaumaņa pasaule nav vienīgi latviskās dvēseles muzejs, un mūsu pieķeršanās un mīlestība pret viņa darbiem nav vienīgi retrospekcija,” rakstnieka piemiņas sarīkojumā 1988.gadā sacīja Māra Zālīte. “Blaumanis ir liels, savas tautas dvēseli, raksturus, mentalitāti atspoguļodams, iemūžinādams, bet vēl lielāks viņš ir, to radīdams. Radīdams, veidodams šodien. Viņa lugas nenozūd no skatuvēm.” (Māra Zālīte. Kas ticībā sēts. R.:Karogs, 1997.) Zviedrijas latviešu teātra trupa sarīkojumu kuplināja ar fragmentu no “Indrānu” iestudējuma, dzeju runāja Rūdolfs Plēpis. Vietējos laikrakstos “Ita Savo” un “Puruvesi” šis pasākums atspoguļots kā ievērojams kultūras dzīves notikums. Līdz ar daudziem fotoattēliem un visai plašu informāciju par Rūdolfu Blaumani.
Mūsu pulciņu ar šīm publikācijām iepazīstina Dace Zvirgzdiņa no Madonas muzeja, kura pārziņā ir arī Blaumaņa Braki. Somu valodas skolotāja Vija Rozentāle pārkopētās lappuses tulko

SOMIJA4002.PNG (88576 bytes)
Olavinlinnas pils Savonlinnā, kur notiek slavenie baleta un operas festivāli. Kad tur ieradāmies, tikko bija beidzies baleta festivāls, bet afišas vēstīja, ka jūlijā sāksies operas svētki un no 5. līdz 7.augustam tajos viesosies Latvijas Nacionālā opera ar Dž.Verdi “Masku balli” un A.Rubinšteina “Demonu”
Foto: Andris Kļaviņš

latviski, un mēs pārliecināmies, ka latviešu klasiķa daiļrade raksturota vispusīgi un lietpratīgi. Vienīgā neatbilstība, ko pamanām, ir visai aizkustinoša: Rūdolfa Blaumaņa prozā rakstītā vēstule Kārlim Štrālam pārtapusi dzejolī. Vēstulē lasām: “Sanatorija ir visapkārt apņemta no priežu meža. Dienas pusē ir redzams Saimas ezers, kas pienāk diezgan tuvu. Kad manas balkona durvis stāv vaļā – un tās stāv pastāvīgi vaļā – tad es ir no gultas varu redzēt ezeru vizam. Meža priekšā, netālu no mājas, stāv atsevišķi divi koki: priede un bērzs. Bērzs arvien palokās pret priedi kā mīlīgs latvju jauneklis, bet priede izturas auksti, kā somu jaunava.” Avīzē “Ita Savo” teksts publicēts dzejas rindās ar virsrakstu “Priede un bērzs”.

Brīdis Blaumaņa istabā

Sanatorija ir pārtapusi par rehabilitācijas centru, un te uzturas lielākoties gados vecāki ļaudis. Tāds ir arī Blaumaņa istabas iemītnieks. Viņš laipni atļauj mums ienākt un pakavēties, pats iziedams gaitenī pastaigāties. Istaba ir liela un gaiša. Pieejam pie loga, mēģinām sazīmēt to priedi un to bērzu un cenšamies iztēloties, kā Blaumanis te juties. “Es nesaprotu, kā es Brakos tai mazajā istabiņā nenosmaku,” guļot pie vaļējām balkona durvīm, viņš rakstīja. Sanatorijā praktizēta “higiēniski diētiskā ārstēšanas metode”, un arī Blaumanis vēstulēs minējis tikai gulēšanu, svaigu gaisu un labu ēdienu. Viņa ārsts bija Roberts Eliass Elmgrēns. Izglītojies Somijā, Francijā, Zviedrijā un Vācijā, viņš tika atzīts par vienu no ievērojamākiem plaušu slimību speciālistiem Somijā. Pirmajā gadu desmitā no 2139 slimniekiem miruši tikai 2,2 procenti... Nonācis te kādu gadiņu agrāk, Blaumanis varbūt nebūtu starp šiem bezkaislīgajiem procentiem.
Gatavojoties ceļojumam, esam pārlasījuši Līvijas Volkovas monogrāfiju “Pilnbriedā” Kopotu rakstu 9.sējumā, no sanatorijas rakstītās Blaumaņa vēstules un Jāņa Grestes tēlojumu un vēstuļu izlasi “Krist un celties”.
Skolotājs un literāts Jānis Greste (“Zelta puika, tīrs, jūtīgs, pilns enerģijas, saturīgs,” kā Blaumanis par viņu teicis kādā vēstulē) bija tas uzticamais draugs, ko rakstnieks savas slimības beigu stadijā līdz ar Annu Brigaderi un Jani Rozentālu izvēlējās par savu glābēju.

Pie vecās stacijas ēkas

Elija Rozentāle bija parūpējusies, lai Blaumanis tiktu uzņemts izslavētajā sanatorijā, kas tik smagiem slimniekiem nebija paredzēta, un viņam tiktu ierādīta vislabākā istaba ar balkonu. Bet Jānis Greste uzņēmās visas praktiskās rūpes un bija gandrīz paiet nespējīgā vājinieka vienīgais pavadonis tālajā ceļā. Ārsts bija brīdinājis: “Jūs varat palikt ar līķi uz rokām.” Bet slimnieks, guļot tumšajā Braku istabiņā, uzstāja: “Janci, tu mani vedīsi!” Un viņi devās dramatiskajā ceļā no Braku kalna caur Koknesi, Rīgu un Pēterburgu, ar vairākkārtēju pārsēšanos Somijā līdz Punkaharju stacijai un tālāk līdz sanatorijai. Par to visu bija jādomā, piestājot pie vecās stacijas ēkas, kur tagad iekārtota Meža muzeja izstāžu zāle.
Kā raksta Līvija Volkova, laikā no 1924. līdz 1940.gadam Jānis Greste periodikā publicējis divpadsmit rakstus par savu neaizmirstamo draugu, bet priekšlasījumu skaits, ar kuriem viņš par šo tēmu stājies publikas, galvenokārt skolēnu un skolotāju priekšā, nav saskaitāms. Pats sarīkojumu organizētājs un stāstītājs to skaitu lēsis ap tūkstoti.

SOMIJA003.PNG (114230 bytes)
Jaņa Rozentāla mazdēls Atis Rozentāls kādreizējā Takaharju sanatorijas ēdamzālē, kur goda vietā – Ritas Valneres gleznotais Rūdolfa Blaumaņa portrets
Foto: Andris Kļaviņš

Topiet kā somi!

Jānis Greste rakstīja un stāstīja par savu draugu, dižo latviešu rakstnieku, kas līdz pēdējai dzīves dienai saglabāja gara cildenumu, spēju just līdzi citu bēdām, uzmundrināt uz labiem darbiem. Un stāstīja arī par somu ļaudīm, viņu atsaucību. Daži citāti no 1933.gada 9.marta vēstules Annai Brigaderei: “Gribu rakstīt vienu vēstuli. Adresēt to gaisā. “Tam nezināmam somam.” Esmu to stāstījis tūkstoš cilvēkiem, bet pats Soms to nezin.”
Tas ir gadījums kādā Somijas stacijā, kur viņi ar Blaumani gaidījuši pārsēšanos. Neprotot somu valodu, gandrīz nogulējuši vilcienu, kam vajadzēja atiet pēc dažām minūtēm. Līdz vagonam kādi 200 – 300 metri, bet Blaumanis nespēj noturēties kājās. Greste paņem viņu uz rokas, otrā rokā čemodāns – un steigšus uz priekšu. “Stacijas priekšā redzu un dzirdu vienu cilvēku dikti runājam ar mums. Ko viņš grib? – Pēc dažām minūtēm no manām un svešā soma rokām izveidots nesamais krēsls. – No vilciena jau viens pogains met ar roku un palīdz ievilkt vagonā. – Svešais tikpat ātri nozuda kā parādījās.” Viņi nepaspēj ne paldies pateikt.
Stāstot par šo notikumu skolotājiem, Jānis Greste ik reizes piebilstot: “Un man ir tikai viena vēlēšanās, ir tikai viena lūgšana un viens audzināšanas lozungs: “Topiet kā somi!””
Toreiz – pēc 25 gadiem – Jānis Greste tomēr nenosūtīja vēstuli “Tam nezināmam somam” un paldies nepateica. Jau minētajā atceres sarīkojumā – pēc 80 gadiem – paldies sacīja Māra Zālīte. Un piebilda, ka latviešu skolotāja sauciens “Topiet kā somi!” jo-projām skan aktuāli, domājot par Latvijas ekonomisko un politisko dzīvi.
Aktuāls tas daudzējādā ziņā šķita arī mums – nu jau vēl pēc 16 gadiem.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Uzziņai

Takaharju sanatorija – mūsdienās Punkaharju rehabilitācijas centrs – atrodas apmēram 330 km no Helsinkiem. Punkaharju pašreizējais centrs ar dzelzceļa staciju, autoostu un veikaliem ir apmēram 10 km attālumā no Blaumaņa laika stacijas. Sanatorija atrodas Takaharju pussalā starp mazo Puruvesi un lielo Pihlajavesi ezeru. Blaumani no stacijas līdz sanatorijai, kas atradās 5 km attālumā, veda ar divriteņu vāģiem.
Takaharju sanatorija celta no 1901. līdz 1903. gadam. Arhitekts Onni Tarjanne. Fasādes apdarē vērojamas jūgendstila iezīmes. Tā bija daļēji pašvaldības un daļēji privāta sanatorija ar 110 gultasvietām. 1908.gadā te ārstējās vidēji 95 slimnieki – gan pieaugušie, gan bērni. To uzskatīja par vissomiskāko sanatoriju Somijā. Vāciski prata abi ārsti, krieviski – apkopēja, pārējais personāls runāja tikai somiski. Te ārstējās somi, daži zviedri un dāņi. 10 procenti vietu bija paredzēti pacientiem no Krievijas (līdz tās robežai ir apmēram 30 km), tostarp arī no Baltijas.
1914. gadā blakus sanatorijai uzcelta viesnīca. Abas ēkas ir savienotas, veidojot plašu ārstniecības un atpūtas centru. Te ir arī peldbaseins, džakuzi un sauna. Netālu atrodas Retreti mākslas centrs, Mežu muzejs un vairāki citi kultūras centri.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!