ATSAUCĒ IETVERT:
Daugavas zīmes. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.07.2004., Nr. 111 https://www.vestnesis.lv/ta/id/91163
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Daugavas zīmes
Turpinājums no “LV” 01.07.2004.
 Kapsētas zīme Foto: Vaida Villeruša |
 Kapsētas zvans Foto: Māris Kundziņš |
18. Meža kapi
Liela meža vidū, dižu egļu apņemta, ir nelielā Mazjumpravas
(tagad Birzgalei pieskaitīta) kapsētiņa – saukta par Meža kapiem.
Tās vēsture ļoti sena. 17.gadsimtā Lieljumpravas draudzes mācītājs lūdz atļauju
tādu ierīkot pagasta Kurzemes daļā. Plūdu un ledus iešanas reizēs mirušos nav iespējams pārvest Daugavai uz
draudzes kapsētu. Tādēļ tos, pasargājot no apbedīšanas neiesvētītā zemē,
varētu glabāt vietā, kur izsenis bijusi neliela katoļu celta Meža kapela un kuru
vietējie jo-projām uzlūkojot par svētu.
Rokot kapus jauniem apbedījumiem, atrastās senās rotas lietas gan liecina par daudz
senāku vēsturi.
20.gadsimta otrajā pusē kapsētiņu, tāpat kā tur guldītos, aizmirstības klēpī
pamazām pārņēma mežs – tikai nedaudzām kopiņām bija vēl kopēji.
Taču, kad 1988.gadā Imants Ziedonis aicināja sakopt mūsu kapus, pēc mana stāstījuma
televīzijas raidījumā to uzņēmās darīt Rīgas 49.vidusskolas skolēni. Viņi to
turpināja visus skolas gadus, un notika brīnums – klusajā Meža kapsētiņā atkal
sāka apglabāt šajā pusē mūžībā aizgājušos.
Kā 17.gadsimtā raksta mācītājs – tā nu viņi guļ šajā Dieva dārzā kārtu
kārtām. Te atdusas arī Andreja Pumpura mātes Zemuļu dzimtas aizgājēji.
Vaida Villeruša