
Daži arodbiedrību pārstāvji gan iebilda pret aprēķiniem, sakot, ka šogad vidējā darba alga ir nevis 203, bet gan 210 lati, tādējādi minimālajai darba algai 2005. gadā jābūt nevis 90, bet 92,4 latiem. Finanšu ministrija atzina, ka aprēķini veikti šā gada februārī un situācija tiešām varētu būt mainījusies. Latvijā minimālo algu saņem 137 000 strādājošo, no tiem lielais vairums nodarbināti privātajā sektorā.
Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons pauda pārliecību, ka lielākā daļa privātajā sektorā strādājošo naudu saņem aploksnē. Viņaprāt, minimālās algas palielināšana nepamatoti tiek skatīta caur budžeta prizmu kā fiskāls jautājums. T. Tverijons uzsver, ka tas ir sociālekonomisks jautājums, kura risināšanā pirmā vijole jāspēlē Labklājības ministrijai un Ekonomikas ministrijai. Ja minimālā alga būtu, piemēram, 160 latu un darba devēji oficiāli būtu spiesti maksāt šādu summu, uzreiz palielinātos iemaksas sociālās apdrošināšanas budžetā. Izglītības darbinieku arodbiedrība, atbalstot minimālās darba algas palielināšanu, uzstāj, ka paralēli ir jāpalielina pārējās algas. Citādi izveidojas situācija, kad nekvalificēts darbinieks saņem gandrīz tādu pašu atalgojumu kā strādājošais ar augstāko izglītību un profesionālo kvalifikāciju. Arodbiedrība arī uzstāj, ka pedagogu algas ir jāpiesaista kādam noteiktam rādītājam. Tādēļ arī NTSP dalībnieki savā rezolūcijā nolēma līdztekus atbalstam minimālās darba algas paaugstināšanai ierakstīt, ka ir jāpilnveido darba samaksas skala.
Atbalstot bērna kopšanas pabalsta diferenciāciju, sociālie partneri piekrita LM atzinumam, ka tas nav diskriminējošs, jo pabalsts tiek piešķirts nevis piedzimušā bērna vajadzībām, bet gan personai, kura kopj bērnu. Bez tam NTSP dalībnieki pauda pārliecību, ka šāds lēmums mazinās nelegālo nodarbinātību un darba devēji, pakļaujoties darbinieku spiedienam, sāks maksāt sociālo nodokli no visas algas. Ja Saeima pieņems šo lēmumu, tas nākamā gada budžetā prasīs 28 miljonus latu.
Rūta Kesnere, “LV”