Konrāds Pētersons pazina Kārli Ulmani jau no seniem laikiem, uzrunāja viņu uz “tu” un netitulēja par prezidentu. Neraugoties uz to, pragmatiskais Ulmanis novērtēja Pētersonu (aktīvu sociāldemokrātu) kā speciālistu un akceptēja viņu par jaunizveidotās valsts a/s “Kūdra” tehnisko direktoru. Šajā amatā Konrāds Pētersons pārņēma savā ziņā visas Latvijas kūdras fabrikas, izbūvēja jaunas ražotnes, – ja nealojos, arī dzelzceļa stacijas un apmetnes “Kūdra” nosaukums (starp Sloku un Ķemeriem) ir radies, pateicoties tieši K. Pētersonam. Kā Zemkopības ministrijas pārstāvis viņš piedalījās kopā ar prof. P. Nomalu Latvijas lielo purvu pētīšanā un izmantošanas projektu izstrādē, kas īpaši svarīgi bija Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijai bija jāiztiek ar pašas enerģētiskiem resursiem vien. Kūdras ieguve Latvijā šajos gados gandrīz desmitkāršojās.
Jāpiebilst, ka uzņēmumu “Kūdra” Konrāds Pētersons vadīja arī vācu okupācijas laikā, 1941.–1944.g., pārzinot 15 kūdras fabrikas (Salaspils, Ploču, Līvānu, Slokas – Ķemeru, Kūku, Garozas, Daugavpils, Aizputes, Dunalkas, Misas, Vecsaules, Skrundas, Olaines, Smārdes, Priedaines) un ražojot apmēram 200 tūkstošus tonnu kūdras gadā. Silvija Džonsas kundze, kuras māte bija strādājusi K. Pētersona vadībā Latvijā, savu dēlu nosauca par Konrādu.
Atceros, tieši šajā laikā man kā puikam bija izdevība iepazīt Konrādu Pētersonu un daudzkārt viesoties viņa skaistajā dzīvoklī Mazajā Nometņu ielā 92, netālu no Zasulauka stacijas. Viņa kundze sirga ar asinskaiti, un Dr. Pauls Stradiņš, mans tēvs, aprūpēja viņu kā pacienti, regulāri veicot arī asinspārliešanas. Savukārt Pētersonu vienīgā meita Pamela mācījās Āgenskalna ģimnāzijā kopā ar manām vecākajām māsām. Iedraudzējāmies ģimenēm, un Pētersona kundze kļuva par manas jaunākās māsas Asjas krustmāti. Veco Pētersonu atceros kā ļoti darbīgu, enerģisku, allaž aizņemtu, bet optimistisku, humora pilnu cilvēku, kas prata skaisti smieties un uzturēt ap sevi optimistisku gaisotni. Viņš arī izlīdzēja mūsu ģimenei ar kurināmo grūtajos kara gados. Augumā lielais inženieris bija pretstats savai trauslajai, skaistajai kundzei, kas šķita darināta no porcelāna. Par politiku runājām maz, un pat 1968.gadā, kad, mūža nogalē viesojoties Latvijā, Pētersons bija arī mīļš viesis mūsu ģimenē, nenojautu, ka esmu pazinis īsti leģendāru personību, jo savus nopelnus viņš nu nepavisam neizcēla, kaut arī turējās iznesīgi un pašapzinīgi.

1944.gada rudenī Pētersons ar ģimeni devās trimdā uz Zviedriju, kur vispirms bija Zviedrijas valsts kūdras rūpniecības konsultants un inspektors. 1948.gadā viņš pārcēlās uz Īriju, kur izbūvēja pirmās īru kūdras fabrikas Kilberi (Kilberry) un Kodmanona purvā, pēc tam pārņēma Kilberijas fabrikas vadību (Kildēras grāfistē) līdz pat aiziešanai pensijā.
Te jāpiebilst, ka savulaik Īrija kūdras ieguves un izmantošanas ziņā bija izvirzījusies vienā no pirmajām vietām pasaulē (1984.gadā te ieguva 6 miljonus tonnu kūdras), tur darbojās pasaulē lielākā (ārpus toreizējās PSRS) kūdras spēkstacija, un līdzās naftai un vēlāk AES kūdra šajā ziņā bija nozīmīgs enerģētikas avots. Varētu arī sacīt, ka tā bija nozīmīgākā Īrijas izrokamā dabas bagātība. Šajā ziņā Pētersona nopelni Īrijas labā, aizsākot tur modernu kūdras industriju, būtu īpaši atgādināmi.
1960.gadā Pētersons devās uz Kanādu, kur pāris gadus darbojās kā Ņūfaundlendas valdības konsultants. 1980.gadā līdz ar meitu un znotu atgriezās iemīļotajā Īrijā, viņš mira tur 92 gadu vecumā Ātijā (Athey); apbedīts netālu no Kilberijas kūdras fabrikas.
Un šo apceri par Konrādu Pētersonu, pirmo tādu Latvijā, beigt vēlētos ar citātu no Jāņa Langina 2004.gada 1.februāra vēstules:
“Otrā pasaules kara beigās Konrāds bija iesaistīts organizācijā, kura palīdzēja cilvēkiem bēgt uz Zviedriju, kur viņš pats ar ģimeni pēdīgi izbēga. (Varbūt LCP akcijās?) (..) No Zviedrijas atgriezās uz Īriju, kur nodzīvoja līdz kundzes nāvei, un tad aizbrauca pie meitas. Kad meitas vīrs [Dr. Murphy – J. S.] pensionējās un aizbrauca atpakaļ no Kanādas uz Īriju, Konrāds aizbrauca līdzi. Dzirdēju no mātes, ka viņam veselība bija deviņdesmitajos gados pasliktinājusies un viņu ielika veco ļaužu mītnē pie īru nonēm. Tas Konrādam, vecam ateistam, laikam apgrūtināja drūmo situāciju.(..) Meita, kurai bija vāja veselība, nomira tikai dažus gadus vēlāk par tēvu, un viņas vīrs arī ir nomiris. Meitai nebija bērnu, un tā Konrāda dzimta ir izbeigusies.
Tas man ļoti žēl, jo Konrāds, kā jau teicu, bija izcila personība un būtu lepns, ja kaut kas no viņa man būtu pielipis. Konrāds bija inteliģents, bet ne intelektuāls; viņš bija vairāk darbīgs nekā domātājs. Katrreiz lasīja avīzes ar dzīvu interesi un ar manim pastāvīgi pārrunāja politiku. Viņš bija “progresīvs” vecā 19. gadsimta nozīmē, viņa gara biedri bija jaunstrāvnieki ar visām viņu pozitīvām – un, mums atskatoties, negatīvām, bet pilnīgi saprotamām īpašībām. Viņam piemita enerģisks (varbūt mazliet naivs mums 21. gadsimta post Aušvicas un gulaga cilvēkiem) ideālisms un cerība uz jaunu, taisnīgu pasauli, kura gandrīz burtiski iznira no latviešu zemes un iemiesojās viņas stipros dēlos un meitās. Viņš reizē bija ļoti latvisks (vispozitīvākā nozīmē) un patiešām “internacionāls”. Viņam nebija šaura pagasta latviskuma, viņš cienīja citas tautas un mācījās no viņām un tomēr paturēja cietu latvisku kodolu. Viņa tips ir joprojām mums gaužām vajadzīgs, kad Latvija ieiet Eiropā – cilvēks, kurš alkatīgi uzsūc visu labo no ārzemēm, bet tomēr neizkusīs kādā materiālisma un lētā patērētāju sabiedrības “zostē”, kurš turas pie savas zemes un to mīl klusi un bez kompleksiem, bez kādas pārspīlētas ālēšanās.”
 

Visus, kam ir kādas ziņas par Konrādu Pētersonu un īpaši viņa skaidra fotogrāfija – lūdzu sazināties ar profesoru Jāni Stradiņu. Adrese: Akadēmijas laukumā 1, Rīga, LV 1524. E pasts: stradins@lza.lv