Atmiņās par mūsu ceļu uz drošību

Izdevniecība “Jumava” laidusi klajā Ronalda D. Asmusa grāmatu “NATO paplašināšanās”. Autors – pazīstams amerikāņu politologs ar lielu darba pieredzi ASV Valsts departamenta Eiropas lietu birojā – bijis viens no vadošajiem pētniekiem NATO paplašināšanas jautājumos. Ronalds D.Asmuss arī pats daudz darījis, lai sekmētu Baltijas valstu uzņemšanu NATO.

Mūsu likteņa pazinējs

Jau grāmatas ievadā Ronalds Asmuss atklāj savu īpašo attieksmi pret komunistiskā režīma paverdzināto Eiropas tautu likteņiem. Pirmā, vēl zēna gadu pieredze, futbola laukumā Amerikā tiekoties ar Centrāleiropas un Austrumeiropas imigrantu bērniem, turpinājusies mūra sadalītajā Berlīnē, kur jaunais amerikānis, studiju nolūkos atbraucis, neveiksmīgi centies atrast savas vecāsmātes kādreizējo māju. “Šī realitāte – dzeloņstieples, bruņoti kareivji ar suņiem sargtorņos, kuriem ir pavēle šaut, lai nogalinātu, – bija graujoša pieredze, kas burtiski mainīja manu dzīvi un ietekmēja karjeru.”
Pēc augstskolas beigšanas jaunais politologs sāka strādāt radio “Brīvā Eiropa”, rūpīgi sekojot “Solidaritātes” veidošanās procesam Polijā un citām disidentu kustībām Centrāleiropā un Austrumeiropā, kas “signalizēja par plaisām padomju blokā”.
80. gadu beigās Ronalds Asmuss iekļāvās RAND – institūcijā, kas, pēc paša R. Asmusa vārdiem, tolaik bija “vadošā ASV ideju ģenerētāju komanda Eiropas drošības jautājumos”. Darbojoties šajā institūcijā, viņam visciešākā saskarsme iznāca ar komunistisko režīmu nokratījušo Centrāleiropas valstu – Čehijas, Polijas un Ungārijas – vadītājiem, kas vērsās pie RAND “ar lūgumu palīdzēt jaunas nacionālās stratēģijas izstrādāšanā”.
Atšķirībā no daudziem Rietumu lielvalstu politologiem, kas savos pētījumos mēdz “piemirst” Baltijas valstis, Ronalds Asmuss apliecina labu mūsu situācijas izpratni, godprātīgi atzīstot arī atkārtotās netaisnības, kad pasaules politiskās lielvaras savos stratēģiskajos un arī taktiskajos plānos ne reizi vien ignorējuši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tiesības un intereses. Ne vien bēdīgi slavenajā Jaltas konferencē 1945. gada sākumā. Ronalds Asmuss piemin arī ASV prezidenta Džordža Buša (seniora) “kavēšanos atzīt Baltijas valstu neatkarību 1991. gadā, baidoties nodarīt kaitējumu padomju līderim Mihailam Gorbačovam”. Autors lakoniski, bet ļoti precīzi raksturo Baltijas valstu jaunāko vēsturi: “Tās kļuva par ģeopolitisko mērķi vienam no 20. gadsimta lielākajiem noziegumiem – 1939. gadā, Otrā pasaules kara priekšvakarā, parakstītajam Molotova–Ribentropa paktam.”

Baltiešu ceļš: dramatiskais sākums un konsekventā gaita

Diplomātiskās cīņas NATO varas gaiteņos

Līdz pirmo trīs postkomunistisko valstu uzņemšanai Ziemeļatlantijas savienībā bija jānoiet ilgs un sarežģīts diplomātiskās cīņas ceļš, kura daudzas nianses Latvijas sabiedrība pirmo reizi var uzzināt no R. Asmusa grāmatas. Autors detalizēti attēlojis karstās debates par Madrides sammita darba kārtību. “Dienās pirms Madrides galotņu sanāksmes šķita, ka iestājies klusums pirms vētras,” raksta R.Asmuss, un vētra arī sākās, NATO valstu vadītājiem – pēc vienošanās par Polijas, Ungārijas un Čehijas uzņemšanu – asos toņos debatējot par pārējo kandidātvalstu iespēju formulēšanu. Ārlietu ministri trīs stundas pavadījuši strīdos, cenzdamies panākt kompromisu par divām īsām rindkopām, kurās bija runa arī par Baltijas valstīm. “Visskaļāk uzvedās Itālijas ārlietu ministrs Dini, iestādamies par tekstu, kas īpaši izceltu Rumāniju un Slovēniju, un noraidīdams jebkādu Baltijas valstu pieminēšanu. Dānijas ministrs Nilss Helvēgs Petersens vadīja cīņu par līdzvērtīgu attieksmi pret Baltijas valstīm. Kādu brīdi šķita, ka abi ministri sāks kliegt viens uz otru,” atceras R.Asmuss.
Dramatiskās sēdes aprakstā skaidri parādās Dānijas kā Baltijas valstu advokāta loma mūsu ceļā uz NATO. Tieši Dānijas premjerministra Rasmusena deklarētais princips, ka “pret visām kandidātvalstīm vai nu jāizturas vienādi, vai tās nemaz nav īpaši jāpiemin”, novērsa Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atstāšanu ārpus “progresu guvušo” NATO kandidātvalstu uzskaitījuma.
R. Asmuss ļoti atzinīgi vērtē Amerikas baltiešu ieguldījumu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ceļā uz NATO. “Amerikas baltiešu sabiedrība bija neliela, taču labi organizēta un strādāja cieši kopā ar citām grupām, lai veidotu politisku atbalstu NATO,” raksta R. Asmuss. “Kad Valsts departaments sniedza ziņojumu Kongresam par ASV politiku, bieži atklājās, ka pirms jau uzstājušies Amerikas baltieši...”
Grāmatas autors augsti novērtē arī Ziemeļvalstu atbalstu, ko vadīja “gan morālas simpātijas, gan stratēģiskas intereses. Ziemeļvalstu veidotāji baidījās no NATO valstu mēģinājuma uzvelt tām galveno atbildību par Baltijas drošību”.
Ronalds Asmuss atgādina arī Zviedrijas premjerministra Karla Bilta formulējumu “Baltijas lakmusa papīrs” un viņa domu, ka “Baltijas jautājums ir pārbaudījums Krievijai, vai tā tiešām ir kļuvusi demokrātiska valsts”. Pats R.Asmuss uzsver, ka “tas bija arī pārbaudījums Rietumiem. Igaunija, Latvija un Lietuva vēlējās, cik ātri vien iespējams, kļūt par pilntiesīgām alianses valstīm. Šīs trīs valstis bija ļoti cietušas no padomju varas. Baltijā nebija gandrīz nevienas ģimenes, kurai kāds ģimenes loceklis nebūtu deportēts uz Sibīriju. Lai gan padomju karaspēks bija izvests, Krievijas tuvākās militārās bāzes atradās turpat aiz robežas...”
Grāmatā analizētais periods beidzas ar prezidenta Klintona administrācijas veikuma rezumējumu, izceļot faktu, ka tās darbības laikā “tika ielikti pamatakmeņi... vīzijai par nesašķeltu un brīvu Eiropu ciešā savienībā ar Savienotajām Valstīm un partnerattiecībās ar Krieviju”. Grāmatas beidzamajās rindās autors saka, ka 2001. gada 11. septembra terora akti Ņujokā un Vašingtonā “dramatiski uzsvēra Alianses paplašināšanas pabeigšanas nepieciešamību, lai nodrošinātu mieru sašķeltajā Eiropā laikā, kad ASV vēršas pret bīstamiem draudiem kaut kur citur pasaulē”.
Savu pētījumu Ronalds Asmuss beidz ar vārdiem: “Vairāk nekā jebkad agrāk 11. septembra notikumi apstiprināja, cik nepieciešami Aliansei ir pabeigt pielāgošanās darbu jaunajam laikmetam un cik nepieciešami Savienotajām Valstīm ir turpināt šā darba vadīšanu sadarbībā ar NATO partneriem.” Tātad arī ar Latviju.
Mēdz teikt, ka grūtā ceļā der atskatīties atpakaļ, lai noietais gabals vairotu spēkus. Varbūt no šā viedokļa grāmatu “NATO paplašināšanās” vajadzēja izdot dažus gadus agrāk, kad Latvija vēl tikai bija ceļā uz Ziemeļatlantijas savienību.