ATSAUCĒ IETVERT:
"Iesim uz lelles kāju!". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.06.2004., Nr. 97 https://www.vestnesis.lv/ta/id/90120
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
“Iesim uz lelles kāju!”
“Iesim pie Kalniņiem uz
lelles kāju?” “Kāpēc ne? Aiziesim ar. Bet kas tad ir piedzimis – puika vai
meitene?” – Tāda daudziem nesaprotama divu latviešu saruna notiek 21. gadsimta
sākumā Lejaskurzemē. Toties Alūksnes pusē pie Kalniņiem ietu ar karašām, Latgales
pusē – ar plāciņiem, bet Rīgā ietu raudzībās.
Bieži tiek apgalvots, ka modernā latviešu valoda esot sausa, kopumā nabadzīga, ne visai izteiksmīga, latviešu valodā bieži neesot vārdu, lai varētu izteikt vienu vai otru domu, tāpēc labāk esot izteikt tās svešā valodā, latviešu valoda kā vērtība neesot konkurētspējīga ar krievu valodu kā vērtību (latviešu valodas nicinātāji krievu presē) u.tml. Bet kas tad ir modernā latviešu valoda? Manā uztverē modernā latviešu valoda tomēr ir viss mūsu valodas arsenāls, proti, gan literārā latviešu valoda, gan izlokšņu valoda. Tās vieno laiks un telpa, un cilvēka griba zināt savu mātes valodu. To, kā šobrīd trūkst literārajā latviešu valodā, izloksnes runātāji ir ar mieru nodot koplietošanai.
“Mana novada valoda: Lejaskurzeme” (LPA, Liepāja 2004) – skaists un lepns grāmatas nosaukums, ko sarūpējuši valodnieki – galvenokārt Lejaskurzemes iedzimtie. (Valsts valodas komisijas pieprasītā nauda valodas attīstības nodrošināšanai ir lietderīgi un atdevīgi izmantota.) Turklāt kurzemniekus pašus īpaši gandarī fakts, ka Eiropas valodu atlantā (UNESCO aizgādniecībā iznākošs izdevums) latviešu valodu pārstāv arī 4 Lejaskurzemes izloksnes – Nīca, Kazdanga, Kursīši un Ziemupe. (Latviešu valodu atlantā pārstāv pavisam 36 izloksnes.) Rakstu krājums ietver sevī 17 apcerējumus, izlokšņu tekstu paraugus, kā arī īpaši zinātnei vērtīgo B. Bušmanes sastādīto bibliogrāfiju par visiem tiem autoriem, kas savos darbos ir izmantojuši Lejaskurzemes valodas materiālu. Šeit ir raksti par J.Langija un G. Bražes vārdnīcām, par valodu J. Janševska un O. Gūtmaņa darbos, par īpatnām dialoga formām Nīcā un Bārtā, par īpatno Lejaskurzemes leksiku, par reljefa nosaukumiem, par uzvārdu un vietvārdu liecībām un kaimiņu būšanām. Gandrīz katrs raksts ir bagātīgi ilustrēts ar piemēriem, bet secinājumi rūpīgi un profesionāli izsvērti. Cilvēkam, kam interesē mūsu valoda, Latvijas vēsture un folklora, tas var būt brīnišķīgs ceļojums pagātnē un varbūt arī nākotnē. Un katrs šajā grāmatā atradīs kaut ko sev īpaši interesantu. Gribu minēt tikai dažus piemērus. Lasu tautasdziesmu:
“Iesim pie Kalniņiem uz
lelles kāju?” “Kāpēc ne? Aiziesim ar. Bet kas tad ir piedzimis – puika vai
meitene?” – Tāda daudziem nesaprotama divu latviešu saruna notiek 21. gadsimta
sākumā Lejaskurzemē. Toties Alūksnes pusē pie Kalniņiem ietu ar karašām, Latgales
pusē – ar plāciņiem, bet Rīgā ietu raudzībās. Bieži tiek apgalvots, ka modernā latviešu valoda esot sausa, kopumā nabadzīga, ne visai izteiksmīga, latviešu valodā bieži neesot vārdu, lai varētu izteikt vienu vai otru domu, tāpēc labāk esot izteikt tās svešā valodā, latviešu valoda kā vērtība neesot konkurētspējīga ar krievu valodu kā vērtību (latviešu valodas nicinātāji krievu presē) u.tml. Bet kas tad ir modernā latviešu valoda? Manā uztverē modernā latviešu valoda tomēr ir viss mūsu valodas arsenāls, proti, gan literārā latviešu valoda, gan izlokšņu valoda. Tās vieno laiks un telpa, un cilvēka griba zināt savu mātes valodu. To, kā šobrīd trūkst literārajā latviešu valodā, izloksnes runātāji ir ar mieru nodot koplietošanai.
“Mana novada valoda: Lejaskurzeme” (LPA, Liepāja 2004) – skaists un lepns grāmatas nosaukums, ko sarūpējuši valodnieki – galvenokārt Lejaskurzemes iedzimtie. (Valsts valodas komisijas pieprasītā nauda valodas attīstības nodrošināšanai ir lietderīgi un atdevīgi izmantota.) Turklāt kurzemniekus pašus īpaši gandarī fakts, ka Eiropas valodu atlantā (UNESCO aizgādniecībā iznākošs izdevums) latviešu valodu pārstāv arī 4 Lejaskurzemes izloksnes – Nīca, Kazdanga, Kursīši un Ziemupe. (Latviešu valodu atlantā pārstāv pavisam 36 izloksnes.) Rakstu krājums ietver sevī 17 apcerējumus, izlokšņu tekstu paraugus, kā arī īpaši zinātnei vērtīgo B. Bušmanes sastādīto bibliogrāfiju par visiem tiem autoriem, kas savos darbos ir izmantojuši Lejaskurzemes valodas materiālu. Šeit ir raksti par J.Langija un G. Bražes vārdnīcām, par valodu J. Janševska un O. Gūtmaņa darbos, par īpatnām dialoga formām Nīcā un Bārtā, par īpatno Lejaskurzemes leksiku, par reljefa nosaukumiem, par uzvārdu un vietvārdu liecībām un kaimiņu būšanām. Gandrīz katrs raksts ir bagātīgi ilustrēts ar piemēriem, bet secinājumi rūpīgi un profesionāli izsvērti. Cilvēkam, kam interesē mūsu valoda, Latvijas vēsture un folklora, tas var būt brīnišķīgs ceļojums pagātnē un varbūt arī nākotnē. Un katrs šajā grāmatā atradīs kaut ko sev īpaši interesantu. Gribu minēt tikai dažus piemērus. Lasu tautasdziesmu:
Tautu meita skaidas lasa,
man dējuot uozuoliņu.
(ME I 464)
Kaut arī man zināms ir teiciens “dores dēj”, tomēr šīs
tautasdziesmas teksts man nav saprotams. B. Laumane, pētot “Lejaskurzemes izlokšņu
īpatnības J. Langija vārdnīcā (1685)”, nepalaiž garām mūsdienu literārās
valodas vārdnīcā neminēto dēt nozīmi “dobt”, kas vēl saglabājusies
dzīva arī izloksnēs. Līdz ar to tautasdziesmas teksts kļūst viegli saprotams.
Lūk, cita tautasdziesma:
Sader miezis ar apini,
Sa zālīte ar ābolu.
(BW 15 453)
Piemērs gan ir no Vidzemes, taču šī īpašā sintaktiskā konstrukcija, kas norāda uz vārda atkārtojamo daļu pazušanu (šajā piemērā zudusi vārda daļa “-der”), ir fiksēta 17. gs. arī Lejaskurzemē. Saistījumā ar šo parādību M. Beitiņa min 4 piemērus no Langija vārdnīcas, kas uzrāda īpatnu dialoga veidu, kur uz jautājumu tiek atbildēts ne ar veselu vārdu, bet tikai ar vārda daļu – darbības vārda priedēkli:
Voi āzgāji? – Āz.
Esi tu samalus? – Sa.
Ir tas teliņš pazīdināts? – Pa.
Esit jūs jau apvagojuš? – Ap.
Autore atzīst, ka šādu dialoga formu viņai nav nācies nekur citur
sastapt. Par šīs parādības izcelsmi valodniekiem ir dažādi viedokļi, taču viņi ir
vienisprātis, ka tā ir ļoti sena valodas parādība “no tā laikmeta, kad priedēklis
vēl bija patstāvīgs vārds”. Šī parādība mums ir kopēja ar leišiem un stāsta
par seniem kontaktiem ar slāviem un somugriem.
Dažreiz dzird runājam, ka tam jēdzienam vai lietai trūkstot laba skanīga vārda vai
sinonīma, bet, pameklējot izloksnēs, var atrast reāliju ļoti precīzi raksturojušus,
skanīgus, skaistus vārdus, piemēram, siltalus ‘ar olu dzeltenumu, pienu,
cukuru un garšvielām sakarsēts alus’, vīrināt ‘mudināt (kādu) uz
drošsirdību; uzmundrināt’, kritināt ‘ļaut, lai krīt; veicināt
krišanu’, pēdis ‘vēlāk, pēc tam’, stāvraģis ‘cilvēks, kas
citiem negrib parādīt cieņu, negrib pakļauties’, auģīte ‘audžumeita’.
Tā vien šķiet, ka šie vārdi labi iederētos mūsu ikdienas runā.
Krājumā ir vērtēta ne tikai izlokšņu valoda, rakstnieku valoda, vārdnīcu valoda,
bet arī pašreizējā valodas situācija. Kā gabaliņš no lielākas valodas mozaīkas
tiek piedāvāts Liepājas 8. vidusskolas skolēnu lingvistiskās attieksmes pētījums.
Īpaši svarīgs tas ir valodas politikas veidotājiem. Skolā vidējā izglītība tiek
iegūta valsts valodā jau kopš 1995.gada pēc vecāku ierosinājuma. Vidusskolā mācās
ne tikai latvieši, bet arī krievi, ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši un citu tautību
bērni. Raksta autore R. Zauere ir secinājusi, pirmkārt, ka arvien lielāks skolēnu
skaits neformālajos kontaktos izmanto latviešu valodu, un, otrkārt, ka skolēnu saikne
ar vēsturisko dzimteni vājinās, bet tās vietā nav radusies piederības sajūta
Latvijas valstij. Protams, šie secinājumi bija prognozējami, tomēr otrais secinājums
liek domāt arī par to, ka patriotiskā audzināšana Latvijas skolās nav pietiekami
nodrošināta. Attiecībā uz cittautiešiem tā nav panaceja, taču savu artavu mūsu
valsts stiprināšanā patriotiskā audzināšana varētu dot, īpaši jau tādēļ, ka
šajā gadījumā vecāki paši ir veicinājuši savu bērnu piesaisti Latvijas valstij.
Izzinot izloksnes un sekojot valodas attīstībai mūsdienās, var prognozēt valodas
attīstības tendences. Varu droši apgalvot, ka “Mana novada valoda: Lejaskurzeme” ir
vēl viens zelta grauds mūsu kultūras mantojuma pūrā, no kura var pasmelt ikviens, ja
vien dvēseles kūtrums un lepnība to neliedz.
Dzintra Hirša