Norvēģijā ir divas oficiālas rakstu valodas – būkmōls un jaunnorvēģu valoda, kas savā starpā ir ļoti līdzīgas un abas kopā veido vienu valodu, proti, norvēģu valodu.
Salīdzinot ar citām valstīm, Norvēģijā izloksnēm ir augsts prestižs sabiedrībā. Citās valstīs izloksnes zūd, vai vismaz to lietošanas jomas ir stipri ierobežotas, turpretim Norvēģijā pat Stūrtinga deputāti, ministri, bīskapi, mācībspēki augstskolās runā savās izloksnēs, arī tādās, kurām agrāk bija zems statuss.
Šo iemeslu dēļ Norvēģija pēdējos gados ir ieguvusi atzinību par savu iecietību pret valodas paveidiem, kas mazina nevajadzīgus sociālus un ģeogrāfiskus šķēršļus sabiedrībā.
Visas trijās Baltijas valstīs vienas valodas ietvaros ir vismaz divas rakstu valodas ar savām tradīcijām un savu literatūru. Lietuvā ir literārā valoda un žemaišu rakstu valoda. Igaunijā ir literārā valoda un dienvidigauņu valoda. Latvijā ir literārā valoda, latgaliešu rakstu valoda un teksti lībiešu dialektā.
Tomēr ir divas samērā lielas atšķirības, salīdzinot ar situāciju Baltijas valstīs – abu rakstu valodu statuss un ģeogrāfiskā izplatība. Latvijā tikai latviešu literārajai valodai ir oficiālas valodas statuss, bet Norvēģijā abām rakstu valodām ir oficiāls statuss. Jaunnorvēģu valoda balstās uz vairāku dialektu izloksnēm, būkmols uz dāņu valodas, turpretim latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda balstās katra uz sava dialekta, proti, vidus dialekta un augšzemnieku dialekta. Tāpat žemaišu un dienvidigauņu valoda balstās uz viena dialekta.

Kad Norvēģija vēlīnajos viduslaikos kļuva par Dānijas sastāvdaļu, norvēģu rakstu valodu pakāpeniski pārstāja lietot. Lai gan šajā laikposmā vairs nebija norvēģu rakstu valodas, norvēģi runāja valodā, kas būtiski neatšķīrās no mūsdienās norvēģu izloksnēm. Norvēģu runātā valoda turpināja pastāvēt un attīstīties.
18. gadsimta beigās norvēģu inteliģences vidū auga nacionālā pašapziņa. Juku laikos pēc Napoleona kara 1814. gada 17. maijā Eidsvollā tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija. Tanī pašā gadā Norvēģija kļuva par autonomu valsti personālūnijā ar Zviedriju. Lai gan dāņu valoda ir radniecīga un līdzīga norvēģu valodai, jaunajā politiskajā situācijā tā bija kļuvusi par ārzemju valodu. Izveidojās trīs dažādi uzskati: 1) nepieciešams norvēģizēt dāņu rakstu valodu; 2) vēlams paturēt dāņu rakstu valodu, lai nepārrautu kultūras sakarus ar Dāniju; 3) jāizveido jauna rakstu valoda, pamatojoties uz kādas senas izloksnes. Otrais uzskats neguva sevišķi lielu atbalstu, bet no pirmā uzskata izriet būkmōls, un no trešā jaunnorvēģu valoda.

Īvars Ōsens (Ivar Aasen, 1813–1896) izveidoja kopnorvēģu valodu, pamatojoties uz norvēģu izloksnēm. Ōsenam piešķīra ceļojuma stipendiju, kuru viņš izmantoja triju gadu laikā, apbraukādams gandrīz visu Norvēģiju un krādams valodas materiālus. Pamatojoties uz šiem materiāliem, viņš 1848. gadā izdeva norvēģu valodas gramatiku un 1850. gadā vārdnīcu. Izmantojot dialektu materiālu, viņš vēlējās izveidot rakstu valodas normu. Tā parādās iepriekšminēto darbu jaunizdevumos 1864. gadā (gramatika) un 1873. gadā (vārdnīca). Galvenais rakstu valodas izveides princips bija izlokšņu salīdzināšana. Šaubu gadījumos viņš izvēlējās to formu, kas tuvāka sennorvēģu valodai.
Ideja par kādas jaunas rakstu valodas ieviešanu var likties visnotaļ nereālistiska. Iemesls, kāpēc jaunnorvēģu valoda tomēr kļuva par dzīvu rakstu valodu, nevis par kādu neveiksmīgu lingvistisku eksperimentu, ir tas, ka to sāka izmantot presē, literatūrā, teātros. Jaunnorvēģu valodas apgādu Det Norske Samlaget dibināja 1868.gadā (vēl tagad tas ir viens no lielākajiem apgādiem). Visas grāmatas, ko tas izdod, ir jaunnorvēģu valodā. Šī jauna valoda nebija domāta tikai “savējiem”, bet visai sabiedrībai, un tas, šķiet, bija svarīgs faktors jaunnorvēģu valodas akceptēšanā un cienīšanā.

Snorre Karkonens–Svensons,

Latvijas Kultūras akadēmijas
Nordistikas centra vadītājs