10. jūnijā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Sentdžonsā, Kanādā, teica runu Kanādas Psihologu apvienības (KPA) 65.kongresa atklāšanā un saņēma 2004.gada Kanādas Psihologu apvienības balvu “Sievietes un psiholoģija” par ieguldījumu feminisma psiholoģijā.
Pasniedzot apbalvojumu Kanādas Psihologu apvienības goda prezidentei V.Vīķei-Freibergai, KPA direktoru valdes locekle Sandra Paika iepazīstināja klātesošos ar Valsts prezidentes dzīves gaitām, uzsverot, ka V.Vīķes-Freibergas daudzveidīgais un bagātīgais devums vieno cilvēkus un sociālās zinātnes, jo viņa ir strādājusi Kanādā un Latvijā gan psiholoģijas zinātnē un latviešu folkloras pētniecībā, gan daudzu organizāciju vadībā. Rezumējot Valsts prezidentes profesionālās gaitas, S.Paika uzsvēra, ka grūti atrast iedvesmojošāku paraugu izcilai sievietei vadītājai, kas dedzīgi aizstāvētu vienlīdzības, taisnīguma un godīguma principu.
Uzrunājot psihologus pēc apbalvojuma saņemšanas, Vaira Vīķe-Freiberga atzīmēja dažādus sieviešu tiesību, sabiedrības attieksmju un stereotipu piemērus saistībā ar sieviešu tiesību praksi. “Neviens nepiedzimst par prezidentu, tā ir galvenā monarhijas atšķirība no republikas, jo republikā katram, kas atbilst konstitūcijai, dāvā tiesības un iespējas kļūt par valsts vadītāju, un tā ir demokrātija, diemžēl sievietes valsts vadītājas vēl aizvien ir retums,” sacīja Vaira Vīķe-Freiberga.
Savā runā Valsts prezidente akcentēja demokrātijas nozīmību: “Demokrātijai jāietver princips, ka katram indivīdam ir vienādas iespējas, un nedrīkstētu būt tā, ka dzimums, ādas krāsa, reliģiskā piederība, sociālais slānis vai tradīcijas dotu nevienlīdzīgas tiesības. Katrs var iemantot savas tiesības, un tas ir jāmāca jau no mazotnes. Katrs var kļūt par to, par ko viņš savā sirdī vēlas būt un ko viņa spējas atļauj. (..) Tāpat kā katrs indivīds demokrātijā ir vienlīdzīgs, tā arī katrai tautai, vienalga, cik mazai vai lielai, ar kādu pagātni, kad tā deklarējusi savu neatkarību, ir tiesības pastāvēt un attīstīties. Arī Latvija tagad var izvēlēties savu nākotni, dzīvojot ar savām kļūdām un veiksmēm.”
V.Vīķe–Freiberga uzsvēra valstu dažādības nepieciešamību: “Tas, ka esam vienlīdzīgi, nenozīmē, ka esam vienādi. Atšķirība dod dzīvei krāsas un padara to interesantu. Katrai tautai ir savas tradīcijas, īpatnības, dārgumi, un tie jāsaglabā un jānodod nākamajām paaudzēm, jo tas viss nepieder tikai katrai tautai pašai, tas ir arī visas cilvēces mantojums.”
Viņa vēlreiz atgādināja, ka pirms dažām dienām Kanādā svinēto sešdesmitgadi, kopš Normandijas krastos izcēlās sabiedroto karaspēks, tomēr īsti nevar uzskatīt par Eiropas atbrīvošanu, vairāk gan par sadalīšanu, jo Baltijas valstis pēc Otrā pasaules kara neturpināja dzīvi kā brīvas un neatkarīgas zemes.
V.Vīķe-Freiberga ir Kanādas Psihologu apvienības goda prezidente. Viņa darbojusies apvienībā kopš 1960.gada, kad kā studente sniedza savu pirmo referātu apvienības gadskārtējā kongresā. No 1980. līdz 1981.gadam V.Vīķe-Freiberga bija apvienības prezidente.