Daugavas zīmes

13. Vēstule Pasta muižai

Daugavas krastos katram upes atvaram, katram kalnam un lielākam akmenim ir sava teika. Vai tad nu Pasta muiža būtu tukšā? Protams, nē!
Senajos laikos, kad akmeņi vēl bijuši mīksti un daudz vieglāki nekā tagad, Velns vienu – varen lielu – nesis gar Pasta muižu, gribēdams to iemest Daugavā, lai aizsprostotu plostu un lauvu ceļu.
Tāpat kā allaž, nabaga Velnu pārsteigusi Pasta muižas gaiļa dziesma. Velns izbailēs akmeni nosviedis, tas krītot sašķēlies divās daļās. Mīkstajā akmenī palikuši Velna ķetnu nospiedumi. Lai Velns tā vairs nevarētu izrīkoties, Dievs akmeņus padarījis smagus jo smagus, piedevām licis tiem sacietēt.
Pasta muižas vācu kungi akmeni nosaukuši par Ķetnakmeni (Klauenšteinu), sākot akmens vārdā saukt arī pašu vietu. Bet latviešu zemnieki un zvejnieki jau nu gan zināja, kam tās ķetnas bija, tālab sauca to īstajā vārdā – par Velnakmeni. Velns nebija viņiem svešs – pretī Pasta muižai Daugavā bija bīstamais un dziļais Velna atvars, kur nelabais dzīvojis un laiku pa laikam nācis augšā, vien pēdējos gadu desmitos neesot vairs redzēts.
Pati muiža – pašā ūdens malā, iepretim kreisā krasta Altenei, bijusi ar gadsimtiem garu vēsturi – kādreiz bijusi ordeņa mestra muiža, pirkta, pārdota, mantota un ieķīlāta. Jau no seniem laikiem tā pildījusi Livonijas ordeņa pasta uzdevumus, tajā dzīvojis vēstuļu maršals. 17.gadsimtā, veidojoties regulārai pasta pārsūtīšanai, tā ieguvusi Pasta muižas (vācu – Postmeistarhof) nosaukumu. Ilgus gadus tā ir pasta komisāru dzīvesvieta, blakus tai krogs, staļļi, kur mainīti pasta zirgi, liekot tiem traukties pa dižo Maskavas ceļu vienā vai otrā virzienā. 17.gadsimta nogalē tā kādu laiku bijusi arī Kokneses Mācītājmuiža, pēc tam ilgus gadus Brimmeru dzimtas īpašums.
Kas vairs to varētu zināt, cik reizes pasta radziņš ziņojis par pasta ierašanos, cik svarīgu, aizzīmogotu vēstuļu te cauri gājis?
Tagad ceļš, nākdams no austrumiem, vairs nesasniedz Pasta muižu.
Palicis sānis no jaunās, taisnās šosejas svītras, tas kluss un nemanāms iet nelielu gabaliņu gar uzpludinātās Daugavas krastu.
Aizmirsto vārdu pauž vienīgi kultūras fonda liktā ceļa zīme. Nojauktās Pasta muižas pamatu akmeņi vēl reizēm pabāž galvas ārā no ūdens un tad atkal pazūd. Tālumā – apmēram četrus

Aizkraukles ģerbonī ir trīs lapas – pagātnei, tagadnei un nākotnei

kilometrus lejpus – pašā ūdens malā baltojošās Koksnes pilsdrupas iezīmē virzienu, kādā gājis senais pasta ceļš, aptecēdams drupas kalna pakājē. Tagad pasts pie mums nonāk pa citiem ceļiem, lai izlasītu kādu steidzīgu ziņu, mums nav jāuzlauž zīmogs, nav jātur rokās iedzeltens, ūdens zīmēm rotāts papīrs. Lai pasta muižas vārds pilnīgi nenogrimtu Daugavas ūdeņos, likta šī mazā koktēlnieka Imanta Strazdiņa grieztā piemiņas zīme.
Bet Pasta muižai domātās vēstules Velns pabāž zem Velnakmens – ja neticat, varat garām ejot tās izlasīt!

14. Kalna Ziedu pilskalns

Daugavas krastā pāris kilometru no Aizkraukles centra ir pilskalns, ko senie latgaļi un lībieši apdzīvojuši jau no 1.g.t.p.m.ē. Vārdu tam devušas Kalna Ziedu mājas, uz kuru zemes tas atrodas. Māju vēsture ļoti sena – Kalna Ziedu vārds lasāms jau 1599.gada poļu revīzijas dokumentos. Kopš 1989.gada te atrodas Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs.
Tagad senais ceļš ieved muzeja pagalmā, bet tā atzars ved tālāk – uz upurozolu Daugavas krastā. Ar ūdenskrātuves veidošanu ūdeņi tam pienākuši daudz tuvāk. Ozols vairs no sava pakalna neredz daudzas mājas, taču kuplo vainagu tas ilgi centās turēt diženu, neraugoties uz karu, zibeņu, vētru un cilvēku postījumu un uguns rētām savā stumbrā.

Foto: Vaida Villeruša

Teika stāsta, ka pilnmēness naktīs pa staru tiltu pāri Daugavai pie ozola nākot senču gari. Droši vien to mājvieta ir netālais Lejasbitēnu kapulauks.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka te kādreiz dzīvojušas varenas ciltis ar atzīstamu skaistuma izjūtu.
Tagad seno pilskalnu rotā aizkraukliešu liktā akmens zīme (tēlnieks Vilnis Titāns).
Ozolu gan šodienai izdevies pieveikt – to vairs nerotā zaru kronis, taču Kalna Ziedu muzejs cenšas nosargāt vēl palikušo, kamēr pēctecību varēs pārņemt no dižozola zīles augošais nākotnes ozols.

Vaida Villeruša