Pavasaris. Ar abām kājām Eiropā

Tas bija varenais jūnijs. Kas vien prata ziedēt – tas ziedēja, kas vien prata dziedāt – tas dziedāja.

Arvīds Grigulis. Cilvēki dārzā

Varenais jūnijs? Paskatos ārā pa logu, pastaigājos pa Rīgas parkiem un apstādījumiem un neticu savām acīm – kalendārs rāda tikai maiju, bet viss zied – kastaņi un ceriņi, ievas un pienenes, zied uz vistrakāko, zied tā, it kā par to maksātu! Un epigrāfā minētā dziedāšana arī neiztrūkst – svilpo strazdi, kā stāsta, neklusējot arī lakstīgalas, 1.maijā Doma laukumā, Rātslaukumā ļaudis dziedāja un dancoja kā pa tēva kāzām, jautri kāju piesitot, nu jau abām kājām Eiropā, prominentas personas apsveica cita citu, apsveica tautu. Viss notiek.
Tikai... Tajā pašā 1.maija dienā, tajā Eiropas gaviļu dienā, man pretī pa Vaļņu ielu peld melns zārks, eiroskeptiķu nests...
Nujā, 33% balsoja pret iestāšanos Eiropas Savienībā, norūpējušies ļaudis veikalos izpirka rupjo sāli, sērkociņus... Varētu jau pasmieties par masu psihozi, ja tajā pašā televīzijā mums nepaskaidrotu, ka – jā, nebūšot pārdošanā dažu medikamentu – validola, aktīvās ogles, vēl kaut kā, taču uztraukumam pamata neesot, būšot ES ražoti analogi, tiesa, dārgāki...
Interesanti, cik procentu Latvijas iedzīvotāju nevarēs sev tos atļauties?
Pirms balsošanas par vai pret iestāšanos ES masu medijos viedi ekonomisti dziedāja lakstīgalu mēlēs, stāstīja par Leiputriju, kas mūs sagaida, stāstīja par Īriju un Portugāli, kur pēc iestāšanās ES katrs iecelts saulītē ar citiem kopā gavilē...
Viss notiek. Tagad mēs esam pilntiesīga ES dalībvalsts, tiesa, pati nabadzīgākā... Informācija pārdomām. Bet kāpēc? Kopš 1991.augusta mēs vairs nevaram virtuvēs lamāt krievus, sūkstīties, ka tā liek Maskava, atliek pašiem kost pirkstos un vaimanāt. Kas darīja? Pats darīja. Tagad vainīga būs ES, Briseles birokrāti, kāds taču vainīgs! Bet! Vai ES mūs piespieda celt Triangulu, Jūrmalas kāpās pilis, ziedot naudu (honorāra veidā!) politiķim, kurš solīja būt godīgs? Nesen avīzē lasīju par mūsu varasvīru algām – pieci tūkstoši, deviņi tūkstoši latu mēnesī... Vai ES jau pirms mūsu iestāšanās šajā eiropiešu klubā strikti pieprasīja, lai mūsu parlamentārieši ārzemju vizītēs obligāti ierastos ar savām stilistēm? Vai Eiroparlaments mums izgrieza rokas, lai mūsu skolās ieviestu ticības mācību? (Mūsu Satversmē tiek apgalvots, ka valsts un baznīca ir šķirtas...)
Tagad mēs ceram uz ES naudu. Vai tiešām mēs ticam, ka šī nauda mūs padarīs bagātus un laimīgus? Bēdīgā līdzšinējā pieredze rada manī skepsi, atsauc atmiņā G–24 miljonus, citus skandālus, par pārdesmit latiem privatizēto zemi un mājokļus Jūrmalā. (Interesanti, kā jūtas tie dalītāji? Šķiet, pavisam labi...)
Un vēl – vai ES mums pieprasīja to bezgaumīgo lielīšanos ar saviem automobiļiem, mājām, ekskluzīvajiem suņiem, tērpiem, spīdēšanu fotoobjektīvu priekšā?
Bet te es apraujos – ko es pats gribu? Brīvību, brālību, vienlīdzību? Atgriešanos Orvela aprakstītajā 1984.gadā? Cenzūru? Vienu vienīgu partiju? Kolhozus? Vēl pāris fabriku, kas ražos konkurētnespējīgas preces, lai tik būtu darba vietas?
Atbildēšu viennozīmīgi, nevis kā pieņemts – no vienas puses un no otras, žēl, ka vēl nav trešās... – nē! Pat murgos - nē!
Un – atzīšos! – balsoju par iestāšanos ES! Balsoju, zinādams, ka tā, uz sitienu, debesmanna no debesīm, vismaz man, kā arī citiem kājāmgājējiem un reņģu ēdājiem, nekritīs... Zinot, ka pēkšņi visi – arī politiķi un ierēdņi – nekļūs par eņģeļiem un neatteiksies no pašpasludinātajām privilēģijām, ka apklusīs demagogi, ka tauta pirms katrām vēlēšanām nenoticēs katrai sevi par harismātisku pasludinošai personai, ka mūs gaida – un sagaida! – vēl vesela gūzma problēmu, kam risinājumu priekšā nepateiks ne mūsu simt gudrās galvas, ne ES birokrāti, ka pašiem vien būs jādomā un – vienkārši, bet neierasti – jāatbild par rīcību un sekām...
Pārlasīju uzrakstīto un nošausminājos, kā tad tā – apkārt viss zied un dzied, mēs esam atgriezušies Eiropā, un tik drūmas domas prātā... Vai tiešām tas melnais zārks Vecrīgas ielās uzvandījis šīs – pavasarim, Eiropas pavasarim! – tik nepiedienīgās domas?
Vai tiešām es šodien tāpat kā Rīgā sešdesmito gadu beigās pretpadomju propagandā apsūdzētais Hercs Levinē uz prokurora jautājumu: – Vai tiešām jums pie mums nekas nepatīk? atbildēšu – Nē, nekas! (H.Levinē, atsēdējis četrus gadus Mordovijas lēģeros, emigrēja. Kur palicis prokurors?)
Nē, laiki – tomēr! – ir mainījušies. Ņemšu un aiziešu uz Jura Dimitera – eiroskeptiķa – izstādi No Savienības uz Savienību, SestDienas lappusēs lasīšu dažādas (sic!) domas, arī tādas, kas galīgi neiet pie sirds, bet tāda nu ir demokrātija, un nekas labāks vēl nav izgudrots...
Un vēl aiziešu uz Operas apstādījumiem, tiesa, magnolija jau ir noziedējusi, bet citi košumkrūmi vēl pilnos ziedos! – ņemšu un pārlasīšu pēdējā Foruma numurā diskusiju par Vili Lāci, nosūkstīšos par tām slavas dziesmām, kas sadziedātas šim beletristam un – iztikšu šeit bez ārpusparlamentāras leksikas – “politiķim”. Un sirds dziļumos apskaudīšu to jauno paaudzi, kas nelasa ne V.Lāci, ne tos autorus, kas viņam šodien dzied slavas dziesmas, bet vienkārši sildās pavasara saulītē. Ienāk tiem prātā ar paceltu īkšķi aizbraukt līdz Portugālei – ņem un aizbrauc! Ņemšu arī es un nedēļas beigās aizbraukšu tepat uz Madonu, vienu no vislatviskākajām pilsētām, paskatīšos, kā izskatās šajā ES pilsētā. Varbūt turienes strazdi jau svilpo Bēthovena Odu priekam, varbūt vēl zied ievas un citi, nu jau Eiropas oficiāli ziedošie ziedi.

Juris Zvirgzdiņš