Nule klajā nācis sabiedriskās politikas centra “Providus” pētnieka KLĀVA SEDLENIEKA pētījums “Korupcija būvatļauju izsniegšanas procesā”. “Latvijas Vēstnesī” saruna ar tā autoru

Kāpēc nebūšanas būvniecībā paliek nenovērstas? “Domāju, tāpēc, ka nevienam tas nav sāpīgi: Rīgas politiķi acīmredzot ir apmierināti, viņi neveido lobiju situācijas risināšanai, ierēdņi arī ir apmierināti, viņiem notiekošais galvassāpes nesagādā, un būvnieki būvē tik augšā. Vienīgie, kas varētu reāli ko mainīt, ir sabiedrība,” uzskata Klāvs Sedlenieks. Foto: Māris Kaparkalējs

– Kādu nišu kopējā korupcijas ainā ieņem nelikumības būvatļauju izsniegšanā?
– Dažas starptautiskas organizācijas, tai skaitā Pasaules banka, pauž, ka Latvijā būtiskākā ir augstākā līmeņa korupcija, tā sauktā valsts nozagšana. Proti, tiek izdalīti divi korupcijas veidi – valsts nozagšana, kas ir likumu un dažādu augstāko valsts struktūru izmantošana personīgu labumu iegūšanai, un administratīvā līmeņa korupcija. Tajā ietilpst gan muitas kukuļi, gan ceļu policijas piecīši, sanitāro inspekciju nelikumīgi iekasētais, gan korupcija būvatļauju izsniegšanā.
Par šo līmeni gan atzīst, ka tas nav tik traģiskā stāvoklī. Tai pašā laikā starp administratīvās korupcijas līmeņiem būvatļauju izsniegšana ir viens no augstākajiem. Tiesa, šis process ir plaši definējams, un es to savā pētījumā esmu aplūkojis samērā šauri. Mazāk esmu vērtējis iestādes, kuras izsniedz tehniskos noteikumus. Tiesa, arī tur ir diezgan problēmu – ar dažām iestādēm būvprojektus it kā nevajag saskaņot un it kā tomēr vajag. Pēc likuma iznāk, ka šīs iestādes tikai izsniedz noteikumus, pēc tiem projektētājs izstrādā projektu un ar savu parakstu apliecina, ka tas atbilst visiem Latvijas likumiem un normām, tai skaitā tehniskajiem noteikumiem. Pēc likuma, projektētājam būtu jāiet, piemēram, uz Sabiedrības veselības aģentūru, jāiestrādā projektā viņu izsniegtie noteikumi, un tas arī viss. Praksē tomēr ir tā, ka aģentūra var pieprasīt, lai ar viņiem šo projektu vēl īpaši saskaņo, to pašu var pieprasīt būvvaldes. Interesantākais ir tas, ka paši projektētāji bieži vien iet turp vēlreiz saskaņot pēc savas ini-ciatīvas, lai beigās neatnāktu ugunsdzēsējs vai kāds cits un nepateiktu, ka tur un tur jums ir izdarīts nepareizi.
– Cik izplatīta ir korupcija būvatļauju izsniegšanas procesā, kas par to ļauj spriest?
– Ir dažas aptaujas, kuras par to liecina, un ir vispārējais viedoklis. Ja paskatāmies “Delfu” komentāros, tad lasām, ka tajā un tajā pilsētā šā veida korupcija ir vienkārši briesmīga. Profesionāļi gan saka, ka viņiem nav nekādu grūtību ar projektu saskaņošanu, viņi labi zina neformālo situāciju, tā jau ir “iestaigāta taciņa”, un aizķeršanās nenotiek. Viņu attiecībās ar ierēdņiem parasti ir savstarpēja uzticēšanās. Bet cilvēki, kam nav šīs pieredzes, neskaidrās situācijās domā, ka no viņiem tiek izspiests kukulis. Nesen pēc mana raksta portālā Politika.lv bija komentārs, ka šī sistēma ir speciāli izveidota; kāds ir uzrakstījis likumus tādus, lai būtu iespējams ņemt kukuļus. Tās ir muļķības. Likumi ir veidojušies kā ielāps uz ielāpa, spontāni un nedaudz haotiski. Korupcija gan pastāv, bet sabiedrības viedoklis par to ir sliktāks, nekā ir īstenībā.
– Kur reāli veidojas korupcija?
– Visaugstākais kukuļu un dāvanu došanas procents ir pie būves pieņemšanas ekspluatācijā. No visiem, kas atzīst, ka devuši kukuļus būvatļaujas izsniegšanas gaitā, 18% to darījuši tieši šajā posmā. Taču, kad aptaujā cilvēkus, šis procents izrādās mazāks. Tālāk seko tehniskā projekta saskaņošana ar iestādēm, kuras ir izdevušas tehniskos noteikumus, – 12%. Tehniskā projekta apstiprināšana būvvaldē ir nākamais. Pati būvatļaujas saņemšana minēta pavisam reti, jo tā ir vienkārša – cilvēks atnāk ar visiem dokumentiem un atļauju saņem.
Jāpiemin, ka būves pieņemšana ekspluatācijā var būt problemātiska. Kad ēka ir uzcelta, nav reāli, ka kāds liktu raut ārā vadus vai ko tamlīdzīgu.
– Vai praksē ir gadījumi, kad būves ekspluatācijas atļaujas devēji īpaši meklē nepilnības, lai varētu izspiest kukuli?
– Ir mazas iespējas norādīt uz nepilnībām, kuru nav. Taču nepilnības var būt dažādi interpretējamas. Turklāt likumi un noteikumi paši sevī ietver pretrunas.
– Kādas var būt pretrunas?
– Piemēram, tāds gadījums: ir būvniecības likums, kurā noteikts: ja nevar izpildīt tehniskos noteikumus, tas ir jāsaskaņo ar būvniecību pārraugošajām valsts vai pašvaldību institūcijām. Kārtību, kā to darīt, nosaka vispārīgie būvnoteikumi, un tur teikts: gadījumos, ja ir atkāpes no tehniskajiem noteikumiem, tās ir jāsaskaņo ar noteikumu izsniedzējiem. Pēc likuma, to pārrauga tikai ministrija, un to var traktēt arī tā, ka tas jādara būvvaldēm. Bet pēc vispārīgajiem būvnoteikumiem, tas ir jāsaskaņo ar pavisam citām iestādēm – ar tām, kas izsniegušas tehniskos noteikumus, tātad ar ugunsdzēsējiem, “Latvenergo” utt. Lūk, piemērs, kā noteikumi nav saskaņoti.
– Kā to atrisina praksē?
– Būvvalde liek saskaņot ar tehnisko noteikumu izsniedzējiem.
– Kā tas var sekmēt koruptīvu darījumu?
– Jaunākais likums izveidots tā, lai saskaņošana būtu maksimāli neliela. Jo tas ir posms, kurā var notikt korupcija. Tehniskie noteikumi liek ievērot normas, piemēram, kādām durvīm jābūt no dzelzs. Bet atnāk būvētājs un saka, ka durvis tur nevar iedabūt vai ka tādu durvju nav. Tad nu ir atkarīgs no ierēdņa, vai viņš piekrīt jaunajai versijai un saskaņo to vai arī nesaskaņo. Tāpēc saskaņošanas procedūras ir samazinātas, likums ir stājies spēkā, bet darbojas ne visai.
– Jūsu pētījumā minētas konfliktsituācijas, kas rodas atļauju izsniegšanas procesā un rada augsni korupcijai. Kādi mēdz būt neformālie risinājumi?
– Konflikts ar projektētāju tiek novērsts vai apiets tā, ka būvvalde viņam izskaidro, kā būtu jādara. Tas ne vienmēr ir tas pats, kas rakstīts noteikumos un likumos. Būvvaldes veido kādus savus noteikumus, kas padara šo sistēmu darboties spējīgu, un tur apakšā ne vienmēr ir likuma konkrētās normas. Tās ir kā tradīcijas, attiecīgi ietekmējamas un maināmas, vienam tādas un otram citādas.
– Cik liela ir varbūtība, ka likumu nepilnības tiek kultivētas apzināti?
– Parastais viedoklis ir tāds: ir ļaunais ierēdnis, kura mērķis ir izspiest no nabadzīgā cilvēka naudu. Tomēr, kā norāda dažādi pētījumi, apmēram puse no piedāvātajiem kukuļiem nav ierēdņu pieprasīti, bet gan iedzīvotāju iniciēti. Tas pats ir ar ceļu policiju: mums grib uzlikt sodu par ātruma pārsniegšanu, bet mēs prasām: vai nevar kaut kā citādi? Mēs piedāvājam kukuli. Tas pats ir ar būvniecību: varbūt kaut kā var sarunāt?
Domāju, ka lielākā daļa likumu nepilnību ir stihiski izveidojušās, nevis kāda ļaunprātīga Moriartrija roku darbs. Noteikumi ir mainīti pa gabaliņam. Piemēram, būvnormatīvs LBN 401, uz kuru daudzi atsaucas: tur būtu jādefinē, kas ir nekapitālās būves, bet tas nav definēts. Vispārīgos būvnoteikumos ir atsauces uz to, bet definējuma nav. Tie varētu būt celtniecības apjozumi, šķūnīši, varbūt arī vasaras kafejnīcas, lai gan uz tām laikam attiecas stingrāki noteikumi. Būtība ir faktā, ka nekapitālām būvēm nav jāsaņem būvatļauja.

– Kā jūs raksturotu to, kas notiek ar apbūvi šodien Rīgā? Daudzas ēkas tiek uzceltas apšaubāmā veidā.
– Kāds žurnālists man nupat stāstīja, neesmu gan pārbaudījis, ka līdz šim Rīgā bijis tā: būvatļauja jāsaskaņo ar būvvaldi, bet pēc tam ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI). Būvvalde esot devusi līdzi sarakstu ar institūcijām, ar kurām jāsaskaņo, bet VKPAI tur nebijusi minēta. Būvatļauja būtībā dod iespēju tūlīt sākt celtniecību. Tracis sākas tad, kad celtne uzbūvēta. Ja projekts sākumā nav bijis saskaņots ar VKPAI, kura varētu uzlikt celtniecībai veto, bet to parasti neuzliek, tad notiek jau pierastais – celtnieki saka: mēs šai celtnē esam ieguldījuši jau miljonu, ko jūs tagad gribat no mums? Situācija ir absurda.
– Kāpēc ir atstāta šī “pelēkā zona”, kurai būvētāji tik viegli tiek cauri?
– Pieļauju, tāpēc, ka konfliktus risināt var arī citādi. Ja cilvēks ir uzcēlis nelielu būvi, inspekcija iebilst, un celtne tiek pārbūvēta pareizi. Lielie būvētāji, kuru veikums redzams jau iztālēm, “Stockman”, “Saules akmens” – šos konfliktus ir atrisinājuši, un viņu ceļi šim risinājumam laikam gan ir vieglāki, nekā iet tiesisko ceļu.
Tiesai būtu jādod rīkojums, ko darīt, varbūt būtu jāmaina nepareizi izveidotie likumi. Bet līdz tam nekad nenonāk. Pieļauju, ka daudzos gadījumos notiek arī kukuļošana. Agrāk laiks, kas bija nepieciešams šo jautājumu atrisināšanai tiesā, bija ļoti ilgs. Izveidojot administratīvās tiesas, pagaidām diemžēl process nav kļuvis daudz ātrāks.
– Kāpēc nekas nemainās?
– Domāju, tāpēc, ka nevienam tas nav sāpīgi. Rīgas politiķi acīmredzot ir apmierināti, viņi neveido lobiju situācijas risināšanai, ierēdņi arī ir apmierināti, viņiem notiekošais galvassāpes nesagādā, un būvnieki būvē tik augšā. Vienīgie, kas varētu reāli ko mainīt, ir sabiedrība kopumā, jo tā varētu būt ieinteresēta. Ir gan arī valstiskās struktūras, kurām par to visu būtu jārūpējas, piemēram, likumā noteiktā Būvniecības padome.
– Vai nav veltīgi cerēt uz sabiedrības spiedienu? Pat tais gadījumos, kad rīko visiem pieejamu sabiedrisku apspriešanu, runā par vērienīgiem Rīgas attīstības plāniem, ierodas ļoti maz cilvēku.

– Sabiedrību varētu pārstāvēt nevalstiskās organizācijas, piemēram, “Delna”. Vai varbūt Būvnieku asociācija.
– Kas būtu jāmaina būvatļauju izsniegšanas procesā?
– Loģiski ir, ka pastāv likums un arī vispārīgie būvnoteikumi, kas regulē likuma praktisko īstenošanu. Praksē ir vēl trešais līmenis, kad vietējās pašvaldības izvirza savus noteikumus. Praktiski tie bieži vien atkārto vispārīgos noteikumus ar nelielām niansēm, un lasītājam būtu jāmeklē tieši šīs nianses, specifiskas konkrētai vietai. Vietējām normām vajadzētu būt izteiktām skaidri un tā, lai būvniekam nav jāšķetina, kura norma ir tāda pati kā visā valstī un kura ir raksturīga tikai vienam pagastam. Jārisina arī iekšējās pretrunas, pie kurām strādā Būvniecības departaments, un visam šim izklāstam jābūt saskaņotam un labi saprotamam, lai vienkāršs cilvēks saprastu galveno.
Zināmā mērā pie korupcijas vainojama arī pastāvošā projektētāju sertifikācija un ar to saistītais projektētāju kompetences jautājums. Pēc likuma projektētājs uzņemas pilnu atbildību par to, ka viss ir kārtībā. Praktiski tomēr viņš nav drošs, ka visu zina, tāpēc pats pēc savas iniciatīvas dodas pie dažādām instancēm projektu saskaņot – drošs paliek nedrošs. Sertifikācijas sistēmai būtu jānodrošina projektētāju kvalitāte. Ja kāds pasūtītājs saņemtu projektu, zem kura ir projektētāja paraksts, ka viss atbilst normām, bet vēlāk visādas inspekcijas sāk celt iebildumus, kā dēļ būvi nevar pieņemt ekspluatācijā vai vispār pabeigt, pasūtītājam būtu vispirms jābūt neapmierinātam ar projekta autoru, kurš šādā veidā ir demonstrējis nekompetenci. Galu galā šāds projektētājs zaudētu licenci. Tomēr pēdējos desmit gados nav ziņu par kaut vienu anulētu licenci.
– Jūs minējāt administratīvo tiesu funkcijas.
– Tās varētu risināt konfliktus. Būtu labi, ja tajās būtu īpašas nodaļas vai vismaz kompetents tiesnesis, specializējies būvniecības jautājumos, kas varētu šīs lietas perfekti un ātri izskatīt – tas būtu jāizdara nedēļā vai pusotrā.
– Vai varat kaut aptuveni noteikt zaudējumus, kas likumdošanas nepilnību un korupcijas dēļ būvatļauju izsniegšanas procesā ir radušies mūsu valstij, cilvēkiem?
– Korupcijas radītos zaudējumus ir grūti aprēķināt. Ekonomika ir pietiekami sarežģīta lieta. Ir pat tāds paradoksāls viedoklis: ja nebūtu korupcijas, Rīgā nekas jauns nebūtu uzcelts. Visi būtu sēdējuši un vaimanājuši, ka viss notiek pārāk lēni un sarežģīti. Galvenā problēma tomēr ir, ka korupcija mazina pilsoņu uzticēšanos valsts struktūrām un valstij kopumā. Tas ir vislielākais trūkums, ko naudā grūti aprēķināt. Praktiski – dažādu nesaskaņu dēļ pašlaik iespējams uzcelt māju, kura drīz sabruks vai arī tā būs kaitīga cilvēka veselībai. Estētiskā ziņā – Stacijas laukums ir uzbūvēts tik drausmīgs, kāds tas tagad ir. Ekonomisti, iespējams, to var aprēķināt arī naudas izteiksmē.