Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) Mājokļu attīstības nodaļā veikti daži interesanti analītiski pētījumi par to, cik lielā mērā īres griestu atcelšana ietekmēs denacionalizēto namu dzīvokļu īrniekus dažādās vietās Latvijā. Analīze veikta, pamatojoties uz pašvaldību, Mājokļu aģentūras un Centrālās statistikas pārvaldes sniegtajiem datiem par īres maksām Latvijas reģionos – gan pilsētās, gan lauku pagastos. “Īres griestu plānotā atcelšana no nākamā gada būs aktuāla galvenokārt rīdziniekiem, sevišķi tiem, kas dzīvo Rīgas centrā. Taču lielāko daļu īrnieku, kuri dzīvo denacionalizētajos namos, likums neskars, jo valstī vidēji īrnieki maksā summu, kas ir mazāka par šobrīd noteiktajiem īres griestiem,” teikts ministrijas paziņojumā. Tikai atsevišķos Rīgas un Kurzemes pilsētu (Liepājas, Kuldīgas, Talsu) rajonos īres maksa par kvadrātmetru reģistrēta lielāka nekā likumā “Par dzīvojamo telpu īri” noteiktie 48 santīmi (2004.gadam) par kvadrātmetru.
Lauku reģionos vidējā īres maksa par kvadrātmetru pērn bija 14 santīmi, pilsētās vidēji – 39 santīmi. Rīgā vidējā īres maksa par kvadrātmetru 2003.gadā bija 41 santīms. Mājokļu attīstības nodaļas vadītāja Ilze Oša skaidro, ka apkopotās ziņas, kā arī analīze par piedāvājumu un pieprasījumu dzīvokļu tirgū vedina secināt par reālu tirgus noregulējumu. Īpaši lauku rajonos denacionalizēto namu īpašnieki ir spiesti rēķināties ar īrnieku maksātspēju. Pretējā gadījumā īrnieks atradīs sev mitekli, kas atbilst viņa rocībai.

Kad īrēt
kļūst neizdevīgi

Zinot, ka oficiāli sniegtie dati ne vienmēr ataino dzīves īstenību, Ilze Oša tomēr noraida apgalvojumu, ka īres maksas patiesībā varētu būt augstākas. Gluži pretēji – denacionalizēto namu dzīvokļos daudzviet dzīvo namīpašnieka radinieki, kas par īres maksu nemaksājot pat tik daudz, cik īpašniekam atļāvis prasīt likums. Tāpat dzīvokļu īres tirgus pētījumi liek secināt, ka daudzviet īpašnieku namos ir ilgstoši brīvi vairāki dzīvokļi.

Aprēķini liecina, ka strauja dzīvokļu īres maksas celšanās nav novērota arī šajā gadā un tāda netiek prognozēta līdz gada beigām. Protams, izņemot iepriekš minētās četras īres maksu topa pilsētas.
Īres maksas Rīgā var pieaugt, taču ne bezgalīgi. Robeža, līdz kurai var pieaugt īres maksa Rīgā, ir 2,8 lati par vienu kvadrātmetru. Kāpēc? Izrādās, šāda summa veidojas, veicot aprēķinu, līdz kādai maksas robežai ir izdevīgi dzīvokli īrēt. “Domāju, ka pret šo summu lielā daļā gadījumu atdursies īres maksu kāpums. Īpašnieki ir ieinteresēti pelnīt, taču, nesaprātīgi paaugstinot īres maksu, daļa īrnieku sāks pārdomāt iespējas dzīvokli iegūt īpašumā. Runa ir par maksātspējīgiem īrniekiem,” piebilst I.Oša.
Pretēju efektu – īres maksu kritumu, jo īpaši pilsētu centros, neprognozē neviens.

Valsts domā
par mērķdotāciju programmu

Jautājums, ko iesākt ar maksātnespējīgajiem īrniekiem, nodarbina ne tikai īpašnieku prātus vien. Lielākoties šādi īrnieki ir arī pašvaldības sociālā dienesta klienti, pieprasot pabalstus arī dzīvokļu maksas un parādu nokārtošanai.

Jau aizvadītajā gadā likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” ir pieņemti grozījumi, kas paredz valsts atbalstu mērķdotācijas formā pašvaldībām dzīvokļu jautājumu risināšanā. Ierosinājums noteikt šādu normu likumā nāca no RAPLM, un I.Oša stāsta, ka tuvākā mēneša laikā valdībā izskatīšanai tiks nodota mērķdotāciju piešķiršanas kārtība. Kā zināms, arī pašvaldības būtu tikai sajūsmā, ja beidzot no valsts tiktu saņemts kāds reāls atbalsts dzīvokļu problēmu risināšanā. Par to, ka iepriekšējos neatkarības gados valsts būtu sekmējusi dzīvokļu jautājumu problēmu risināšanu pašvaldībās, diemžēl nekādu pozitīvu ziņu nav.

Namus būvēt
vai pirkt?

Nebūs samelots, apgalvojot, ka ik gadu pārreģistrējamā dzīvokļu rinda pašvaldībās nesarūk tik ievērojami, kā vēlētos. Skaitļi liecina, ka dzīvokli no pašvaldības īrēt joprojām vēlētos 21,5 tūkstoši ģimeņu. No tiem 3,2 tūkstošiem ģimeņu pēc noteiktiem kritērijiem dzīvokli īrēt būtu jāpiedāvā pirmām kārtām.

Atsaucoties uz iepriekš minēto iespējamo valsts palīdzību – mērķdotāciju, jāpiebilst, ka tā tiktu piešķirta pašvaldībām dzīvojamo namu būvniecībai vai nepabeigto būvju renovācijai tieši maznodrošināto ģimeņu un pirmām kārtām dzīvokļu rindā esošo ģimeņu izmitināšanai. Mērķdotācijas apjoms varētu sasniegt līdz 30 procentiem no kopējās namīpašuma summas.
Zinot pašvaldībās reģistrēto personu skaitu, kas visupirms pretendētu uz dzīvokļiem, RAPLM ir aprēķināts, ka Rīgā būtu jāuzbūvē 52, Vidzemes reģionā 23, Latgales reģionā 4, Zemgales reģionā 14, Kurzemes reģionā 13 mājas, kurās vidēji būtu 30 dzīvokļi. “Valstij mērķdotācijās tādējādi pašvaldībām būtu jāpiešķir nepilni 13 miljoni latu,” stāsta I.Oša.
Problēma, kas bieži nomāc godīgus maznodrošinātos pensionārus, ir tā, ka šie cilvēki nevēlas izjust neskaitāmus pazemojumus sava materiālā stāvokļa dēļ. Tādējādi pašvaldību dzīvokļu rindā lielākoties ir pieprasījums pēc nelabiekārtotiem vai daļēji labiekārtotiem, malkas apkures dzīvokļiem. Taču tādu pašvaldības īpašumā ir ļoti maz, tie lielākoties ir aizņemti vai privatizācijas ceļā kļuvuši par personu privātīpašumu.
Ir skaidrs, ka, izmantojot valsts mērķdotāciju, pašvaldība nav tiesīga iegādāties nelabiekārtotu graustu, to nepārveidojot, vai būvēt namu bez minimālām ērtībām. Pastāv attiecīgi ES standarti, kam jābūt šāda rakstura pašvaldību sociālajās mājās vai dzīvokļos.
Par pozitīvo ieguvumu, veicot jaunu namu būvniecību, I. Oša uzskata šo ēku siltumizolāciju. Tā reāli samazina gan siltumzudumus, gan maksu par patērēto enerģiju. Turklāt šādā ceļā tiek veicināta pašvaldībai piederošā dzīvojamā fonda veidošana. Savukārt, iegādājoties jau ekspluatācijā nodotu māju, ir jārēķinās ar renovācijas projektu īstenošanu.

Vai atkal
nepiekrāps?

Bažas un šaubas pastāv vienmēr. Cik var ticēt, ka valsts atbalsts pašvaldībām netiks mainīts? Šādi apsvērumi liek būt piesardzīgiem un vaicāt pēc garantijām. “Ja tiek īstenoti pozitīvie nosacījumi un valdība ar īpašiem Ministru kabineta noteikumiem akceptē mērķdotāciju piešķiršanas kārtību, kā zināms garants minams fakts, ka šī ir nevis politiska prioritāte, bet likumā noteikta kārtība. Protams, nav noliedzams, ka, sperot šo soli, būs redzama valdības izšķiršanās mājokļu politikas atbalstam vai bremzēšanai,” atzīst I.Oša.

Tālākās ieceres

Otrs mājokļu politikas virziens, kas vairāk virzīts uz maksātspējīgo personu loku un bija laba RAPLM aktualizēta iecere, ir individuālais valsts kredīts mājokļa iegādei vai kredīts daudzdzīvokļu mājām. Te nu seko I.Ošas atziņa, ka šai domai nav pozitīvas virzības. Mājokļu garantijas fonds kā valsts galvojuma saņemšanas instruments mājokļu kreditēšanai finansējuma trūkuma dēļ nav izveidots. Nākas atzīt, ka komercbankas ir izrādījušas lielu pretimnākšanu, piedāvājot labvēlīgus noteikumus individuāliem kredītiem mājokļu iegādei līdz pat 100 procentiem no kopējās īpašuma vērtības. Tomēr otra Mājokļu garantiju fonda programma, kas paredzēta privatizēto daudzdzīvokļu namu renovācijai, joprojām ir aktuāla. Un, kā atzīst Ilze Oša, ir jāvirza tālāk valdībā. “Nevaram neraudzīties uz priekšu. Valsts īstenotais dzīvojamā fonda privatizācijas process ir risinājies veiksmīgi. Taču arvien aktuālākas kļūst namu apsaimniekošanas problēmas, kurām pamatā ir cilvēku vienkāršota uztvere, ka viņu īpašums ir vienīgi dzīvoklis, nevis nams kopumā,” secina Ilze Oša.

Denacionalizētie dzīvokļi Latvijā 1992. – 2002. gads Tikai ekonomiski aktīvajās teritorijās – Rīgas un Kurzemes reģionu pilsētās, īres maksa privātajos īres namos 2003.gadā bija augstāka par noteiktajiem īres “griestiem” Pašvaldības palīdzības sniegšanai PIRMĀM kārtām reģistrēto ģimeņu skaits Dzīvokļu rindā reģistrēto personu skaits reģionos