Naudas pietiek visiem, tikai jāprot to paņemt

Daiga Auziņa–Melalksne Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.	Guntars Kokorevičs Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Latvijas vērtspapīru tirgū pēdējā laikā vērojama rosība. Ar ko tā skaidrojama, kādi faktori izraisa akciju cenu pieaugumu, kritumu, investoru interesi par kādu uzņēmumu vai tās pilnīgu trūkumu? Uz šo un citiem jautājumiem “Latvijas Vēstnesis” centās rast atbildi sarunā ar Rīgas Fondu biržas (RFB) valdes priekšsēdētāju Guntaru Kokoreviču un RFB valdes priekšsēdētāja vietnieci, Attīstības un pakalpojumu departamenta vadītāju Daigu Auziņu–Melalksni.

– Vēl pirms pusotra diviem gadiem investori bija samērā neaktīvi un tirdzniecība ar vērtspapīriem ritēja gausi, bet jau šā gada sākumā bija vērojama liela investoru interese par Latvijas uzņēmumu akcijām, pieauga akciju cenas. Vai šī tendence turpinās?
Guntars Kokorevičs: – Ņemot vērā uzņēmumu skaitu un kvalitāti, investoru aktivitāte šobrīd ir lielāka, nekā varētu gaidīt. Par to liecina kaut vai biržas akciju cenu indeksa RICI pieaugums pērn līdz 130 procentiem. Un viņiem visvairāk ir vajadzīga biržā kotēto uzņēmumu kvalitāte. Mūsu uzdevums ir arī nodrošināt investoriem skaidri saprotamu sistēmu, lai viņi uzticētos tai uzraudzībai, kāda tiek nodrošināta Latvijā. Septembra beigās, kad būs izveidots vienots Baltijas vērtspapīru tirgus, šī uzraudzība būs vēl labāka.
Daiga Auziņa-Melalksne: – Uzņēmumi patiešām vēl neizmanto vērtspapīru tirgu kapitāla piesaistei tik aktīvi, cik to varētu. Bet biržas uzdevums ir nodrošināt, lai šī iespēja būtu, un tāda iespēja ir. Cits jautājums, vai tie sāks izmantot šo iespēju kā alternatīvu kredītam vai citām kapitāla piesaistes formām – tas ir atkarīgs no pašiem uzņēmumiem. Pēdējā laikā gan uzņēmumu vadītāji un īpašnieki jau vairāk interesējas par iespējām piesaistīt kapitālu ar biržas starpniecību
– Taču, no vienas puses, vērojams tirdzniecības apjoma pieaugums, no otras – lielas atšķirības starp atsevišķiem tirgus segmentiem: akciju tirgū apgrozījums pieaudzis, prasījuma vērtspapīru tirgū tas ievērojami samazinājies. Kā jūs to skaidrojat?
G.K.: – Akciju tirdzniecība ir segments, ar kuru biržas pelna, un mūs priecē, ka apgrozījums šajā segmentā ir pieaudzis. Savukārt parāda vērtspapīri ir ilgtermiņa turēšanas instruments. Investori reti kad tos iegādājas, lai pēc tam ar tiem aktīvi spekulētu. Spekulācija ar parāda vērtspapīriem parasti sākas krīzes periodos. Ja kādas pazīmes liecinātu, ka Latvijas valsts maksātspēja samazinās, investoriem būtu lielāka interese šos vērtspapīrus pārdot. Tas, ka tirdzniecība ar parāda vērtspapīriem nav pārāk aktīva, nozīmē vien to, ka to emitenti strādā stabili un ilgtermiņa investoriem, kas tos pārstāv (pensiju fondi, bankas, apdrošināšanas sabiedrības), nav nekādas intereses šos vērtspapīrus pārdot.
D.A.–M.: – Tajā pašā laikā valsts ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem nesen emitēja eiroobligācijas, tātad – aizņēmās resursus nevis vietējā tirgū, bet ārvalstīs. Savukārt RFB parāda vērtspapīru sarakstā ir 12 korporatīvo parāda vērtspapīru emisijas, un to skaits pēdējā laikā ir pieaudzis.
– Tomēr kopējais apgrozījums ar RFB sarakstos iekļautajiem vērtspapīriem šogad martā salīdzinājumā ar pagājušā gada martu bija par 4,3 miljoniem latu mazāks.
G.K.: – Šai starpībai nav būtiskas nozīmes, jo parāda vērtspapīru apgrozījums parasti mērāms vairākos miljonos latu, savukārt akciju apgrozījums sasniedz labi ja simt tūkstošus latu. Tādējādi atliek kādam investoram pārdot savu miljonu vērto parāda vērtspapīru portfeli, un kopējais apgrozījums strauji pieaug.
D.A.-M.: – Vienlaikus ir pieaudzis ieguldījumu fondu apjoms. Šobrīd RFB ir iekļauti desmit ieguldījumu fondi, un tas ir noticis šā gada laikā. Šis segments, ieskaitot gan tā tirdzniecības platformu, gan norēķinu sistēmu, ir izveidots no nulles. Mēs piedāvājam ieguldījumu fondiem jaunu pakalpojumu – otrreizējo tirdzniecību, lai šo fondu daļu īpašniekiem to pirkšanai vai pārdošanai nebūtu jādodas uz fondu pārvaldošo sabiedrību. Tāpat iespējams tirgot slēgtos fondus.
– Eiropas vērtspapīru tirgus martā piedzīvoja kritumu. Vai tas, jūsuprāt, saistīts tikai ar Madridē notikušajiem terora aktiem vai tam ir arī citi iemesli?
G.K.: – Atšķirībā no vecās pasaules tirgiem jaunattīstības tirgus šādi apstākļi tik ļoti neietekmē. Pagājušajā gadā visi fondu tirgi vairāk vai mazāk attīstījās, un tagad agri vai vēlu paisuma vietā jāiestājas bēgumam un jānotiek zināmai akciju cenas korekcijai. Protams, gan terora akti, gan valūtas svārstības kopumā ietekmē vērtspapīru tirgu. Tomēr Baltijas, tai skaitā Latvijas, vērtspapīru tirgus šobrīd vēl nav tik spēcīgi saistīts ar visas pasaules vērtspapīru tirgu, lai to skartu, piemēram, terora akti. Vispirms jau tāpēc, ka mūsu biržā nav telekomunikāciju uzņēmumu, kas lielā mērā pakļauti šādām krīzēm, nav arī lielu tūrisma industrijas uzņēmumu un apdrošināšanas sabiedrību. Šīs trīs jomas parasti ļoti spēcīgi ietekmē dažādi satricinājumi.
– Kā vispār notikumi starptautiskajos fondu tirgos atsaucas uz situāciju Latvijas fondu tirgū?
G.K.: – Ja viss ir labi, tad arī šeit ir labi; ja pasaulē atgadās kas slikts, Latvijā reakcija ir dažāda. Par to liecina kaut vai situācija pēc terora aktiem Ņujorkā, kad visas pasaules fondu tirgos, izņemot jaunattīstības tirgus, sākās lejupslīde. Nauda nekur nepazūd: ja kādā pasaules fondu tirgū klājas slikti, nauda uzreiz aizplūst uz turieni, kur attiecīgajā brīdī valda lielāks optimisms, un tie parasti ir jaunattīstības tirgi.
Manuprāt, mēs investorus šeit varam piesaistīt vai, tieši otrādi, atgrūst ne jau pasaules notikumu kontekstā. Mums pašiem ir daudz jāstrādā un jāpilnveidojas – ar to es domāju Latvijas uzņēmumus un mūsu brokerus, respektīvi, apkalpošanas kultūru. Mums vērtspapīru tirgū jākļūst ētiskākiem, un tad mums sāks vairāk uzticēties. Kamēr tā nebūs, pasaulē var iet nezin cik labi vai slikti, mūs tas ietekmēs tikai pastarpināti. Jo ir fondi, kas strādā Baltijai, ir fondi, kas strādā Viduseiropai un Austrumeiropai, un ir fondi, kas strādā Rietumeiropai. Visiem naudas principā pietiek, tikai jautājums – vai mēs to protam paņemt.
D.A.-M.: – Ētikas jautājums attiecas uz uzņēmumiem arī tādā nozīmē, cik lielā mērā tie ievēro ētikas normas, korporatīvās pārvaldes principus un mazo akcionāru tiesības. Tas, cik veiksmīgi tie to dara vai nedara, nākotnē atspoguļosies to cenā un pieprasījumā pēc to emitētajiem vērtspapīriem. Uzņēmumiem jāpārkārto sava domāšana un jāsaprot, ka tiem nebūt nav jāstrādā tikai viena akcionāra – kontrolpaketes īpašnieka –, bet arī visu pārējo akcionāru interesēs.
Kontrolpaketes īpašniekam jāņem vērā, ka strādāšana arī citu akcionāru interesēs ir ļoti svarīga, jo, iespējams, viņš mūžīgi negribēs būt kontrolpaketes īpašnieks. Uzņēmumā iedibinātajai praksei attiecībās ar pārējiem akcionāriem būs liela nozīme tad, kad viņš vēlēsies savas akcijas pārdot vai samazināt savu līdzdalību uzņēmumā.
G.K.: – Tieši ētika mūsu fondu tirgū joprojām ir lielākā problēma. Kamēr šis jautājums netiks atrisināts, tikmēr kapitāla piesaiste un, galvenais, tā noturēšana Latvijas uzņēmumiem sagādās grūtības. Kad uzņēmumi sūdzas par savu zemo cenu biržā, atliek vien pajautāt, ko tie paši ir darījuši, lai to cena būtu augstāka, un šajā brīdī visi pārmetumi beidzas. Šobrīd uzņēmumu cena biržā ir krietni pieaugusi, pateicoties biržas īstenotajai politikai, bet, ja paši uzņēmumi neturpinās strādāt šajā virzienā, viņi nonāks atpakaļ turpat, kur bijuši.
– Kā vērtējat pašmāju emitentu kvalitāti?
G.K.: – Kopumā slikti. Lai gan, protams, ir uzņēmumi, kas strādā labi. Bet uzņēmumi slikti izmanto to, kas tiem tiek piedāvāts. Šobrīd investori regulāri interesējas, kur ieguldīt naudu, bet liela daļa uzņēmumu savas vājās izpratnes dēļ neizmanto šo situāciju. Tomēr te nevar vainot pašus uzņēmumus, bet gan to, lielos īpašniekus, kas diktē noteikumus un negrib ne ar vienu rēķināties.
Uzņēmumi vēlas labi strādāt, bet vēlme strādāt saskaņā ar biržas noteikumiem nav tas pats, kas būt pilnībā efektīviem kapitāla tirgū. Tas, ka aiz muguras ir lielie akciju īpašnieki, it kā iemidzina uzņēmumus. Savukārt, kad kontrolpaketes īpašnieki reiz gribēs pārdot savu uzņēmumu, viņi vainos visu pasauli – biržu, citas uzraudzības institūcijas, menedžmentu, likumdošanu – un nesapratīs, ka paši ir vainīgi pie tā, ka uzņēmumam ir maza tirgus kapitalizācija, tas ir necaurspīdīgs utt. Tomēr jāteic, ka jaunajos uzņēmumos jau ir citāda domāšana.
Šobrīd biržu vairs neinteresē neviena mazā vai vidējā valsts kompānija. Mūs interesē tikai vai nu lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Lattelekom”, LMT, “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļš” vai “Latvijas pasts”, vai privātās vidējās un lielās kompānijas. Ja privātais uzņēmējs pieņems lēmumu kotēt savu uzņēmumu biržā, tas nāks pie mums ar pavisam citu domāšanu, citu ideoloģiju un citiem mērķiem.
Nākotnē mēs vēlamies panākt situāciju, ka RFB Oficiālajā sarakstā tiktu kotētas tikai tās kompānijas, kurām ir konkrēts mērķis, kuras ir piesaistījušas kapitālu un kurām ir jāapkalpo savi akcionāri.
D.A.-M.: – Runājot par to, cik lielā mērā kotēšanās kādā no biržas sarakstiem ir saistīta ar uzņēmuma kvalitāti, jāteic, ka uz šo kvalitāti var raudzīties divējādi. No vienas puses, starp biržas sarakstiem nav lielas atšķirības, ja ņem vērā informācijas atklāšanas prasības, respektīvi, to, cik plaša informācija par uzņēmumu pieejama. No otras puses, ja ņem vērā brīvā publiskā apgrozībā esošo akciju daudzumu – kvalitātes rādītāju, kas nodrošina zināmu likviditāti un līdz ar to arī akciju cenas pieaugumu, sarakstam, kurā kotējas uzņēmums, ir nozīme. Jo Oficiālā saraksta uzņēmumam brīvā publiskā apgrozībā jābūt vismaz 25 procentiem akciju, Otrā saraksta uzņēmumam – 15 procentiem, bet Brīvajā sarakstā kotētiem uzņēmumiem šādu kritēriju vispār nav.
G.K.: – Mēs nekādā gadījumā negribam degradēt Otrā saraksta jēgu. Visi uzņēmumi lieluma ziņā nav vienādi, un birža nekad nebūs tā vieta, kur kapitālu varēs piesaistīt mazi uzņēmumi. Nākotnē mēs vēlamies panākt, lai Oficiālajā sarakstā būtu kompānijas, kuru brīvā apgrozībā esošo akciju daudzums ir vismaz 15 līdz 20 miljoni eiro, bet Otrajā sarakstā – vidēji un mazāki uzņēmumi. Bet kvalitātes prasības abos sarakstos kotētajiem uzņēmumiem būs pilnīgi vienādas. Mums ir svarīgi panākt, lai investori vienādi uzticētos gan Oficiālajam, gan Otrajam sarakstam.
– Tirgus izaugsmē acīmredzot liela nozīme ir arī tam, ka RFB integrējas starptautiskajās aliansēs un Latvija ir kļuvusi par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti?
G.K.: – Nedomāju, ka dalība ES kaut ko būtiski mainīs. Tas, ka būsim Eiropas Savienībā, principā bija zināms jau pirms diviem trim gadiem. Manuprāt, lielāka nozīme ir tam, ka mēs integrējamies starptautiskajos tirgos. Tas ļauj investoriem labāk saprast spēles noteikumus. Savukārt mums ir svarīgi šeit radīt investoriem ļoti stabilu, draudzīgu un atklātu tirgus vidi.
Tirgus izaugsmi sekmē arī atsevišķu uzņēmumu attīstība. Pēdējā laikā daudzi uzņēmumi ir sapratuši, ka attīstību veicina nevis kredīts, bet gan kapitāla piesaiste, jo kredīts pirmām kārtām nozīmē lielu procentu maksājumu nastu. Ikviens, kas ņēmis kredītu dzīvokļa, zemes vai automašīnas iegādei, zina, cik sāpīgs ir procentu maksājums. Ja uzņēmums ņem viena, piecu vai desmit miljonu latu kredītu, procentu maksājumi nav nekas cits kā izmaksas, kas samazina akcionāru peļņu. Bet, ja uzņēmums piesaista kapitālu, tad tam peļņa nevienam nav jāatdod.
Valdībai, cilvēkiem, kas lemj par valsts attīstību, jāsaprot – ja viņi nedos savu ieguldījumu kapitāla tirgus attīstībā, visi Latvijas uzņēmumi pēc vairākiem gadiem būs kredītu nastas tā novājināti, ka jebkurš ārzemju uzņēmums tos bez grūtībām par lētu naudu varēs nopirkt. Ārvalstu investori, protams, ir laba lieta, bet to skaits nedrīkst pārsniegt saprāta robežas. Ja mēs nevēlamies nokļūt situācijā, ka visi mūsu uzņēmumi ir citu valstu kompāniju filiāles, kuru lēmumu pieņemšanas centrs ir Stokholmā, Berlīnē vai Tallinā, mums agri vai vēlu jāsaprot, ka kapitāls jāpiesaista no ārvalstu finanšu investoru un vietējo pensiju fondu līdzekļiem, tādējādi saglabājot vietējās Latvijas kompānijas kā nacionālos uzņēmumus. Kapitāls mūsdienās ir starptautisks un tam nav robežu, bet ir svarīgi, ka Latvijas uzņēmumi ir un paliek vietējie uzņēmumi un lieliski Latvijas korporatīvie pilsoņi.
– Šā gada septembrī paredzēts izveidot vienotu Baltijas valstu un ziemeļvalstu vērtspapīru tirgu, pārejot uz vienotu tirdzniecības sistēmu SAXESS. Kādas perspektīvas tas pavērs mūsu uzņēmumiem, un kā tas ietekmēs Latvijas vērtspapīru tirgus attīstību?
G.K.: – Tas būs gadsimta notikums mūsu vērtspapīru tirgū. Baltijas valstu, kā arī vienotās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu tirdzniecības sistēmas un pēc pāris gadiem arī norēķinu sistēmas izveide ir tas, kas Latvijas uzņēmumiem noteikti nodrošinās tieši tādas pašas kapitāla piesaistes iespējas, kādas tās ir Zviedrijā, Somijā, Dānijā vai Norvēģijā.

Gita Kronberga, “LV”

gita.kronberga@vestnesis.lv