Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Vēstures nebeidzamā aktualitāte

– Vēstnieka kungs, mēs tiekamies Latvijai un Polijai īpašā laikā: 1. maijā tās kļuva par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Liekas, kopīgajā prieka gaisotnē arī Polijas valsts svētki šogad ieguvuši īpašu nozīmi.
– Jums taisnība. Kaut poļiem 3.maijs nozīmē ļoti daudz: 1791.gada 3.maijā pieņemtā konstitūcija mūsu zemē tiek uzskatīta pat par svētu. Šīs konstitūcijas radītāji, protams, vadījās no tā laika apstākļiem, taču spēja ieskatīties arī Polijas nākotnē. 3.maija konstitūcija ir poļu intelektuālo spēku atdzimšanas rezultāts un apliecinājums. Šajā konstitūcijā ierakstīti visi ar Polijas valstiskumu saistītie principi. Pateicoties šiem tik būtiskajiem pantiem, Polija apvienojās ar Eiropu, ierakstot arī savu vārdu Eiropas civilizācijas sasniegumos. Gribu citēt tikai vienu no vissvarīgākajiem konstitūcijas pantiem: “Esam brīvi no pazemojošajiem svešo spēku rīkojumiem.” Manuprāt, šis princips ir aktuāls arī šobrīd gan Polijai, gan arī Latvijai. Diemžēl gan Polija, gan Latvija turpmākajā vēstures gaitā ir pieredzējušas šo svēto principu pārkāpšanu. Mūsu vēsturē iejaucās svešas varas, diktējot savus noteikumus. Tāpēc es pilnībā piekrītu jūsu teiktajam, ka iestāšanās ES mūsu valstīm šobrīd ir pats svarīgākais notikums. Jo vairāk tādēļ, ka šis fakts arī iemūžina jau agrāk mūsu konstitūcijā pausto principu par brīvu valsti. Polijas 1791.gada 3.maija konstitūcijai ir liela nozīme arī jaunākajā vēsturē.
1.maijā Polija, Latvija un vēl astoņas valstis kļuva partneres ES. Es teiktu, ka tā bija nepieciešamība. Taču tā ir arī mūsu lielā iespēja. Protams, mūsu realitāte nemainīsies vienā mirklī. Ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība pieņemtu šo ideju un lai par to būtu iespējami plašāka izpratne. Par to runā arī, manuprāt, mūsdienu vislielākā morālā autoritāte – pāvests Jānis Pāvils II. Viņš uzsvēris, ka Eiropā apvienojas ne vien valstis un materiālās vērtības, bet arī garīgās vērtības. Un šajā procesā ļoti svarīga ir cilvēku iekšējā pārliecība. Tagad mūsu ir daudz, un mēs esam kļuvuši tuvāki. Mums priekšā tagad ir lieli uzdevumi, tādēļ tautām un valstīm jābūt vienotām. Taču, veidojot nākotni, mums jāciena arī sava vēsture. Es ļoti cerīgi raugos uz mūsu kopīgo nākotni ES.

Mūsu artava Eiropas kultūras krātuvē

– Viena no aktuālākajām ES problēmām šobrīd ir konstitūcijas pieņemšana. Vai jūs šim procesam redzat kādu paralēli ar vēsturiskās Polijas konstitūcijas tapšanu?
– Es uz Eiropas konstitūcijas pieņemšanu raugos ļoti cerīgi. Tas ir tik svarīgs dokuments, ka to nevar pieņemt īsā laikā. Taču ir jau radīts konstitūcijas pamats, kas veido bāzi diskusijām. Valerī Žiskāra d?Estēna vadītais Konvents mūs jau ir iepazīstinājis ar šā dokumenta projektu. Bet, protams, katrai ES dalībvalstij ir savs konstitūcijas redzējums. Jo katrai valstij ir sava vēsture un sava pieredze. Jāņem vērā arī veco un jauno ES dalībvalstu atšķirīgās intereses.
Taču es gribu uzsvērt, ka atšķirības ir tikai materiālajā – ekonomikas un finanšu – jomā, bet nekādā ziņā atšķirību nav garīgajā un kultūras jomā. Jo katrai tautai ir savs lepnums. Es nekad nepiekritīšu dalījumam, ka Latvija un Igaunija tiek uzskatītas par mazām, Polija par vidēju, bet vēl citas par lielām ES valstīm. Ir svarīgi, kādu artavu katra valsts var dot Eiropas kopīgajā kultūras krātuvē. No šāda skatpunkta Latvija nav maza zeme. Mūsu tautas ir ļoti daudz cietušas. Ļoti daudz pieredzējušas, īpaši pēdējā karā. Veidojot kopīgo Eiropas dokumentu, mums jāpaceļas pāri šim virspusējam valstu dalījumam pēc kvantitatīvajiem parametriem, un uz topošo Eiropas konstitūciju jāraugās caur kopīgo vērtību prizmu. Šādām kopīgām vērtībām var pieskaitīt valstu solidaritāti, tiesību un pienākumu vienlīdzību starpvalstu attiecībās. Tā būs jauna attiecību kvalitāte, ko mēs tagad tikai sāksim veidot.
ES attīstību varētu salīdzināt ar mājas celšanu. Vispirms jāieliek pamats. Jābūt arī četriem stūra balstiem un stiprām nesošajām sienām. Un te nu jāvadās no tā, kas bijis Eiropas civilizācijas pamatā. Es domāju, ka viens šāds nesošais balsts ir grieķu filozofija. Otrs balsts – romiešu tiesības, trešais – kristiešu gars. Bet ceturtais balsts – katras tautas tradīcijas. Tad iznāks stipra māja, kas spēj pretoties visstiprākajiem vējiem un pastāvēt.

Poļu stiprās saknes Latvijas zemē

– Ar kādām noskaņām ES paplašināšanos uzņēmuši jūsu tautieši Polijā?
– Vairums poļu uzskata, ka ES būs labāk, taču ne uzreiz. Protams, ir atšķirība dažāda vecuma cilvēku uzskatos. Jaunā paaudze droši pieņem jaunos izaicinājumus un tver jaunās iespējas. Viņi augstu vērtē darba izvēles iespējas dažādās ES valstīs, kā arī iespēju ceļot, redzēt pasauli. Vecākie cilvēki dažkārt atceras agrāko laiku pieticīgo nodrošinātību un nevēlas savu dzīvi daudz mainīt. Taču vecākās paaudzes pienākums ir domāt par bērniem un mazbērniem, kam ES būs daudz labāka nākotne. Šāds uzskats ir ļoti populārs, un tam joprojām vairojas piekritēju skaits.
Katrs ceļš taču sākas ar pirmo soli, ko speram. Līdz 1.maijam mūsu soļi brīžiem bija nedroši, mēs dažbrīd arī mīņājāmies uz vietas. 1.maijā sperts ļoti plats solis, un tagad mūsu gaita būs daudz noteiktāka. Mūsu tautas radušas iet uz priekšu, nevis kāpties atpakaļ. Kāpēc gan lai mēs to nedarītu tagad, kad tam ir visas iespējas?!
Galvenais, ko nedrīkstam pieļaut, šaubas par izvēlētā ceļa pareizību. Ļoti svarīgi ir par jebkuru problēmu vai situāciju runāt atklāti un kompetenti. Piemēram, īsi pirms iestāšanās ES Polijā paklīda baumas, ka dārgāks kļūs cukurs. Patiesībā cukurs Polijā kļuva lētāks. Tagad cilvēkiem jāizdara secinājumi. Protams, ar cenu izmaiņām mums jārēķinās. Savukārt tā sauktajās vecajās ES dalībvalstīs vajadzētu saprast, ka darbaspēka cena mūsu valstīs pagaidām vēl ir zemāka, kaut tāda nebūt nav darba kvalitāte. Īpaši es to gribētu teikt par mūsu ārstu, skolotāju, zinātnieku sagatavotību. Pašlaik tā ir liela mūsu valstu priekšrocība, ko jāprot izmantot.
– ES pilsoņu skaits 1.maijā palielinājās par gandrīz 40 miljoniem poļu. Starp viņiem ir ne vien Polijas pilsoņi, bet arī desmitiem tūkstošu poļu – Latvijas Republikas pilsoņu.
– Jā, Latvijā dzīvo vairāk nekā sešdesmit tūkstoši poļu, un daudzi no viņiem ir Latvijas pilsoņi. Tāpēc jau pirms 2003.gada 20.septembra referenduma es ļoti daudz runāju ar Latvijas poļiem. Latvijas Poļu savienība toreiz vienbalsīgi pieņēma lēmumu atbalstīt Latvijas iestāšanos ES un NATO un 20.septembra referendumā balsot “par”. Man liekas simboliski, ka pērnā gada referendumā Daugavpilī viens no balsošanas iecirkņiem bija iekārtots tieši Poļu namā.
– Domājot par nākotni, joprojām aktuāla ir izglītības reforma Latvijā. Arī ES paplašināšanas dienā par to tika uzkurinātas kaislības.
– Lielais poļu domātājs Staņislavs Stašics teicis: “Valsts būs tik liela, cik liela būs tās pilsoņu izglītība.” Man ļoti imponē tas, ka Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tik daudz vērības veltī izglītības jautājumiem. Tieši caur izglītības sistēmu arī dažādu citu tautu bērni laiž saknes Latvijas zemē un sabiedrībā. Saprot, ka šī ir arī viņu zeme. Mūsu interesēs ir, lai viņu saknes Latvijas zemē būtu stipras. Bet, lai tā būtu, jaunajai paaudzei labi jāpārvalda šīs zemes valoda, kultūra, ticība. Protams, tas nenozīmē, ka vajadzētu aizmirst savas tautas valodu un kultūru, savu ticību. Bet katra valoda cilvēku tikai bagātina. Poļi un latvieši, kam ilgus gadu desmitus bijis atņemts mūsu valstiskums, uz šo patiesību raugās ar īpaši redzīgām acīm. Tāpēc Latvijas poļu skolas jau sen iekļāvušās Latvijas izglītības reformas ietvaros, vadot mācības paralēli latviešu un poļu valodā. Un tieši šāds princips nostiprinājis jauno Latvijas poļu kopības sajūtu ar šo zemi.