1989.gada rudenī krita Berlīnes mūris. Pēc gada no Eiropas politiskās kartes pazuda Vācijas Demokrātiskā Republika – komunistiski paverdzinātās Eiropas rietumu izkārtne. Sākās vienotās Vācijas daudzsološā attīstība. Piecu jauno federatīvo zemju rītdiena likās visnotaļ cerīga, gaiša, bez mākoņiem. Izvirzījās problēma: kā Austrumvācijas tautsaimniecību, iedzīvotāju dzīves līmeni pēc iespējas drīz pacelt līdz Rietumvācijas līmenim? Bija absolūti skaidrs: sociālistiskais visas tautas īpašums, plānsaimniecība jānomaina ar privāto īpašumu, jāizvērš konkurence, jāliek radoši darboties privātajai iniciatīvai. Bet kāda austrumu attīstībā būs valsts loma? Kristīgā demokrāta Helmūta Kola valdība nolēma jaunajās zemēs ieviest visus Rietumvācijas tirgus saimniecības “spēles noteikumus”, visu likumu un likumam pakļauto aktu daudzveidīgo klāstu, brangas valsts investīcijas novirzīt Eiropas Savienības (ES) prasībām atbilstošas infrastruktūras izveidei, ar valsts subsīdijām sociālajā aprūpē īsā laikā nodrošināt Rietumvācijā daudzu gadu gaitā sasniegto līmeni. Šādu austrumu ekonomiskās politikas kursu kopš 1998.gada turpināja sociāldemokrāta Gerharda Šrēdera valdība.
Austrumu politikas realizācijā pozīcija un opozīcija bija reti solidāras: parastās partiju nostāju atšķirības aizstāja vienots sapnis.

Rūgtā patiesība

Kamēr Vācijas ekonomika sekmīgi virzījās augšup, austrumu politikas kritika, kas šad tad atskanēja, neatrada dzirdīgas ausis. Situācija mainījās jaunā gadu tūkstoša sākumā, kad kopējie rādītāji pasliktinājās, liecinot par stagnācijas un pat recesijas draudiem. Sāka noskaidrot negatīvo tendenču cēloņus. Uzmanību pievērsa arī stāvoklim austrumu zemēs. Beidzot pirms vairākiem mēnešiem valdība izveidoja speciālu komisiju ar uzdevumu izvērtēt līdzšinējās austrumu politikas rezultātus. Zinātnieki, uzņēmēji, ministriju pārstāvji – austrumu problēmu speciālisti – pētīja un vētīja, kas darīts un kas panākts Vācijas 13 vienības gados. Secinājumu ar priekšlikumiem, kas domāti valdības internajām vajadzībām, sabiedrībai darīja zināmus populārais vācu žurnāls “Spiegel” aprīļa sākuma numurā. Izvērtās plaša un asa diskusija.
Komisija līdzšinējo austrumu ekonomisko politiku raksturoja kā kļūdām bagātu, rezultātā netika sasniegti izvirzītie mērķi.
Pirmkārt, gadiem ilgi jauno zemju saimniecība aug lēnāk nekā rietumu zemēs. Tas sekmē stagnāciju vienotā valstī.
Otrkārt, austrumos trūkst vismaz 3000 vidējā izmēra uzņēmumu, lai iekļautos attiecīgajā rietumu standartā. Lielākā daļa austrumu zemju uzņēmumu, kas spējuši izdzīvot, ir nelieli un ekonomiski vāji, bez izredzēm sevi saglabāt, efektīvi saimniekot sakarā ar konkurences saasināšanos ES paplašināšanās rezultātā.
Treškārt, no 15 miljoniem iedzīvotāju strādā tikai 40 procenti. Bezdarbs sasniedzis katastrofālus apmērus, vidēji 20 procentus no visiem darbaspējīgiem. Šis rādītājs vismaz divas reizes pārsniedz bezdarba līmeni pārējā valstī un ir ievērojami augstāks nekā gandrīz visās bijušajās sociālistiskajās valstīs.
Ceturtkārt, saimnieciskās krīzes apstākļos daudz jauniešu, arī speciālistu, pamet austrumu zemes, kurām draud dramatiska iedzīvotāju novecošanās, izglītoto cilvēku un radošo smadzeņu bīstams zaudējums.
Piektkārt, Vācijas rietumu zemēm četri procenti sava iekšzemes kopprodukta jānovirza austrumu atbalstam. Rietumvācijas IKP pieauguma temps pēdējos gados ir ievērojami zemāks par šo prasību. Rezultātā rietumu zemēs līdzekļu trūkums bremzē attīstību. Iekšējais rietumu–austrumu transferts un citas apvienošanas sekas par divām trešdaļām nosaka mūsdienu Vācijas izaugsmes vājumu.
Sestkārt, ap 47 procentiem Austrumvācijas iedzīvotāju galvenokārt dzīvo no sociālajiem pabalstiem, kuru avots ir Rietumvācijā nopelnīti līdzekļi.
Septītkārt, daļa no 1,250 triljoniem eiro, kas vienā vai otrā formā ieguldīti austrumu zemēs, investēti būtībā nevajadzīgos objektos bez reālās atdeves un lietderīguma kontroles. Daudzi uzņēmumi, kas sākotnēji stutēti ar valsts līdzekļiem, izputējuši, pamirušie korpusi vēja vaļā.
Astotkārt, darba algas, pensijas, bezdarbnieku pabalsti, bērnu nauda palielināta nesamērīgi ar šīs Vācijas daļas ekonomikas izaugsmi.
Devītkārt, pārmērīgais ierēdņu skaits, birokrātiskie priekšraksti, daudzveidīgie ierobežojumi ir nopietns šķērslis radošai privātiniciatīvai.
Desmitkārt, valdības nekādi nav laikus reaģējušas uz nepārprotamiem signāliem par austrumu politikas kļūmīgo ievirzi. Klusēšana, būtībā tabu, attiecībā uz austrumu negācijām stāvokli pasliktināja.
Saprotams, situāciju Vācijas jaunajās zemēs nedrīkst triept vienīgi melnā krāsā. Teicami rekonstruētais autoceļu tīkls sekmē pārvadājumus no Rietumeiropas uz Čehiju, Poliju, Baltijas valstīm un pretējā virzienā. Moderni rūpniecības centri, kur tiek ražota konkurētspējīga produkcija, radīti Jēnā (optika, fotoelektronika), Drēzdenē (automobiļi, mikroelektronika), Bitersfeldā (ķīmijas produkti) u.c.
Četri miljoni pensionāru apmierināti, ka saņem pensijas, kas līdzinās Rietumvācijas pensijām. Iedzīvotāju daļa gandarīta, ka varēja pārcelties no neērtiem paneļu namiem uz labiekārtotiem dzīvokļiem modernajās jaunceltnēs. Telefonu pievienojumu skaita pieaugums no nepilniem 2 miljoniem līdz 10 miljoniem ir noteikts pluss Austrumvācijas attīstībai. Tie ir gaiši punkti uz drūmā pamatfona.
Komisijas ieteikums viennozīmīgs: Vācijas kopējās interesēs jāīsteno austrumu politikas kursa radikāla maiņa.

Apspriežamie priekšlikumi

Valdības komisijas darbam jau ir pirmais pozitīvais rezultāts: salauzta “klusēšanas spirāle” par austrumu politikas efektivitāti, virmo diskusija ap problēmu, kādu ceļu turpmāk iet.
Komisijas galvenais priekšlikums – austrumu zemēs izveidot īpašu ekonomisko zonu pēc citu valstu (arī Latvijas) parauga.

Tas visupirms nozīmētu uzņēmumiem no pārējās Vācijas atšķirīgu nodokļu likumdošanu, lielāku brīvību darba apmaksas, darbinieku piesaistes un atbrīvošanas jautājumos, daudzu birokrātisku šķēršļu novēršanu. Izskanēja dažādi viedokļi, kādi nodokļi un par cik samazināmi, lai nodokļu “paradīze” reāli sekmētu saimniecisku augšupeju, piesaistītu privātās investīcijas. Ir ierosināts izveidot brīvās tirdzniecības joslas Baltijas jūras ostās un galvenajos lidlaukos. Izteiktas šaubas, vai ES Komisija piekritīs īpašas ekonomiskās zonas izveidošanai; tas noteiktai teritorijai radītu priekšrocības, kas ir pretrunā ar brīvās konkurences principu. Citi pauž tieši pretēju domu – ka priekšrocības atpalikušajai Vācijas daļai veicinās patiesu sāncensību un gūs ES atbalstu.
Valdības komisija izteikusies pret “lejkannas principu” (katram pa mazumiņam) veicināšanu līdzekļu sadalē. Investīcijas nevis jāizšķaida, bet jākoncentrē vairākos rūpnieciskos centros, veidojot modernas, augsti efektīvas ražotnes pēc klasteru principa: vienuviet darbojas pamatuzņēmums, saistītie uzņēmumi, atbilstoši konstruktoru biroji, zinātniskās pētniecības institūti, augstākās mācību iestādes.
Vācijas parlaments jau lēmis, ka no 2005. līdz 2019.gadam uz austrumiem papildus plūdīs 156 miljardi eiro. Notiek domu apmaiņa, kas būs tiesīgi lemt par šīs naudas maksimāli lietderīgu izmantošanu. Problēma ir ar plašāku apvārsni, proti, kam konkrēti jāvada jaunā austrumu kursa īstenošana, kam jāatbild par tās rezultātiem. Vieni ierosina Saimniecības ministrijā iecelt speciālu valsts sekretāru ar plašām pilnvarām. Citi uzskata, ka jauno austrumu zemju attīstības vadība jāuztic pašmāju pilnvarotiem pārstāvjiem, piemēram, atbildīgai komitejai piecu zemju saimniecības ministru sastāvā.
Neatliekami jāizstrādā ilgtermiņa stratēģisks plāns “Austrumu jaunattīstība” un visi jaunceļamie un rekonstruējamie objekti, veicināšanas pasākumi jāsasaista ar šā plāna izpildi ekonomiskās brīvības gaisotnē.
Valdības komisijas memorandā atrodami arī vēl šādi priekšlikumi:
– uzņēmumu ilgstoša atbrīvošana no ienākuma nodokļa vai speciālu prēmiju izmaksa par garantētām darba vietām;
– pētniecībai paredzēto valsts līdzekļu pārdale par labu austrumu zemēm;
– deregulēšana darba, celtniecības un dabas aizsardzībā;
– īpaša institūta “Tirgi Austrumeiropai” izveide ar uzdevumu palīdzēt uzņēmumiem sakarā ar Eiropas Savienības paplašināšanos.
Komisija centusies, lai tās priekšlikumi būtu kompleksi, aptveroši, spētu sekmēt patiesu lūzumu Vācijas jauno zemju līdzšinējā attīstībā. Izteikta doma, ka radikāli mainītā austrumu politikas kursa īstenošana nozīmētu Vācijas otrreizēju apvienošanos pēc jauna scenārija. Diena nākamā vācu tautai solās būt gaišāka.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks