
Māte ar meitu. Upei 8 dienas |
Redita baro bērnu. Viņas dzīvesbiedrs Deivis kopā ar pantomīmas
režisoru Modri Tenisonu turpat līdzās karina bildes pie mazliet apsūbējušajiem
vērbaļķiem. Ik fotogrāfijā pretī veras izbrīna pilnas acis, alkstot iepazīt
apkārtni. Gandrīz ar ādas porām sajūtams – no attēliem staro gaisma, tik balta un
tīra kā mīlestība. Līdz izstādes atklāšanai atlicis mazāk par 24 stundām.
Kad jaunā paaudze paēdusi, Reditai ir vaļa piesēst starp vēl neizvietotajiem
eksponātiem, pabīdīt malā plakātu kaudzīti, kas vēsta, ka izstāde aplūkojama
Viļņā no 1. līdz 10. jūnijam, un mēģināt atklāt “Latvijas Vēstnesim”, kā
tas viss sākās.
Pastāstīt par sākumu nav viegli. Vai gan var atcerēties, kurā brīdī divi jauni
cilvēki ierauga viens otru un nolemj turpmāk būt kopā? Laimīgie stundas neskaita.
Iespējams, ka ģimene tā īsti radās tikai ar Upes dzimšanu. Tā notika Kauņā pirms
deviņiem mēnešiem.
Kāpēc Upe? Vai Lietuvā tā sauc daudz meiteņu?
Redita atteic, ka Upe laikam ir vienīgā. Bet varbūt turpmāk lietuvieši saviem
bērniem biežāk dos senatnīgus baltu vārdus, kas kopīgi ar latviešiem.
Jauno mākslinieku pāris Deivis un Redita 2003.gadā izveidoja fotonamu “RedLuk”.
Uzņēmums pievērsies sieviešu, kas gaida bērniņu, mazuļu un jau lielāku bērnu
fotografēšanai. Deivja specialitāte ir fotoportretu darināšana, viņa darbi iespiesti
daudzos Lietuvas žurnālos, autors sadarbojies ar reklāmas aģentūrām un modeļu
namiem.
Bet kāda loma šajā tandēmā ir Kauņas Mazā teātra un Jaunatnes kamerteātra
aktrisei, arī televīzijas pārraižu vadītājai Reditai?
Šķiet, šāds jautājums jau gaidīts, un atbilde sagatavota: aktrise dara to, ko
vislabāk prot, – spēlē teātri. Tikai šoreiz tas ir teātris lielākoties vienam
skatītājam, jo viņa spēlē teātri bērnam. Spēlē, lai izraisītu mazajā modelī
ziņkāri, dzīvesprieku, smaidu. Jo bez visa tā nekāds patiess mākslas darbs
neiznāks.
Rīga līdzatvestajiem 40 fotoattēliem ir pirmā tikšanās ar skatītājiem. Pēc tam
darbi tālāk ceļos uz Viļņu. Turklāt tieši Modris Tenisons esot bijis galvenais
izstādes rosinātājs. Kaut gan galvenā, protams, ir Upe.
Atvadoties Redita un Deivis atklāj vēl vienu zīmīgu saikni ar ziemeļu kaimiņiem –
Viļņā viņu dzīvesvieta ir Latvju, tātad Latviešu, ielā.
Kā izstādi uztvers skatītāji, to varēs secināt pavisam drīz. Tomēr autori ir
pārliecināti: “Esam jauna ģimene un ticam, ka mūsu pieredze, prieks un iespaidi, kas
saistīti ar bērna piedzimšanu, atainoti mākslas fotogrāfijā, būs pievilcīgi un
interesanti plašai sabiedrībai.”
Andris Sproģis, “LV”