Redita baro bērnu. Viņas dzīvesbiedrs Deivis kopā ar pantomīmas režisoru Modri Tenisonu turpat līdzās karina bildes pie mazliet apsūbējušajiem vērbaļķiem. Ik fotogrāfijā pretī veras izbrīna pilnas acis, alkstot iepazīt apkārtni. Gandrīz ar ādas porām sajūtams – no attēliem staro gaisma, tik balta un tīra kā mīlestība. Līdz izstādes atklāšanai atlicis mazāk par 24 stundām.
Kad jaunā paaudze paēdusi, Reditai ir vaļa piesēst starp vēl neizvietotajiem eksponātiem, pabīdīt malā plakātu kaudzīti, kas vēsta, ka izstāde aplūkojama Viļņā no 1. līdz 10. jūnijam, un mēģināt atklāt “Latvijas Vēstnesim”, kā tas viss sākās.
Pastāstīt par sākumu nav viegli. Vai gan var atcerēties, kurā brīdī divi jauni cilvēki ierauga viens otru un nolemj turpmāk būt kopā? Laimīgie stundas neskaita. Iespējams, ka ģimene tā īsti radās tikai ar Upes dzimšanu. Tā notika Kauņā pirms deviņiem mēnešiem.
Kāpēc Upe? Vai Lietuvā tā sauc daudz meiteņu?
Redita atteic, ka Upe laikam ir vienīgā. Bet varbūt turpmāk lietuvieši saviem bērniem biežāk dos senatnīgus baltu vārdus, kas kopīgi ar latviešiem.
Jauno mākslinieku pāris Deivis un Redita 2003.gadā izveidoja fotonamu “RedLuk”. Uzņēmums pievērsies sieviešu, kas gaida bērniņu, mazuļu un jau lielāku bērnu fotografēšanai. Deivja specialitāte ir fotoportretu darināšana, viņa darbi iespiesti daudzos Lietuvas žurnālos, autors sadarbojies ar reklāmas aģentūrām un modeļu namiem.
Bet kāda loma šajā tandēmā ir Kauņas Mazā teātra un Jaunatnes kamerteātra aktrisei, arī televīzijas pārraižu vadītājai Reditai?
Šķiet, šāds jautājums jau gaidīts, un atbilde sagatavota: aktrise dara to, ko vislabāk prot, – spēlē teātri. Tikai šoreiz tas ir teātris lielākoties vienam skatītājam, jo viņa spēlē teātri bērnam. Spēlē, lai izraisītu mazajā modelī ziņkāri, dzīvesprieku, smaidu. Jo bez visa tā nekāds patiess mākslas darbs neiznāks.
Rīga līdzatvestajiem 40 fotoattēliem ir pirmā tikšanās ar skatītājiem. Pēc tam darbi tālāk ceļos uz Viļņu. Turklāt tieši Modris Tenisons esot bijis galvenais izstādes rosinātājs. Kaut gan galvenā, protams, ir Upe.
Atvadoties Redita un Deivis atklāj vēl vienu zīmīgu saikni ar ziemeļu kaimiņiem – Viļņā viņu dzīvesvieta ir Latvju, tātad Latviešu, ielā.
Kā izstādi uztvers skatītāji, to varēs secināt pavisam drīz. Tomēr autori ir pārliecināti: “Esam jauna ģimene un ticam, ka mūsu pieredze, prieks un iespaidi, kas saistīti ar bērna piedzimšanu, atainoti mākslas fotogrāfijā, būs pievilcīgi un interesanti plašai sabiedrībai.”