Profesors Jānis Krastiņš saka, ka tulkoto izdevumu sagatavošanā ieguldīts vēl lielāks darbs nekā grāmatas sarakstīšanā: “Latīņu cilmes termini dažādās valodās ir lielākoties identiski, bet apmēram trešdaļa tādi nav. Ja zinu, ka grāmata būs jātulko angliski, jau rakstot domāju līdzi arī angliski. Šoreiz bija paredzēts arī vācu izdevums, tāpēc rakstīju speciāli latviski, jo angļu un vācu valodā apritē ir pavisam citi arhitektūras termini. Rediģējot tulkojumus, konsultējos ar kolēģiem Šveicē, Skotijā un Vācijā.”
Jānis Krastiņš jau ilgus gadus darbojas ZA Terminoloģijas komisijā un atzīst, ka latviešu arhitektu valoda nebūt nav nabadzīga: “Kolēģis Gunārs Jansons agrāk lietotā vāciskā termina “fahverks” vietā izdomāja latvisko “pildrežģi”, kas veiksmīgi iegājis apritē. Valodnieki ilgi nepieņēma manis ieteikto vārdkopu “ēkas uzbūve”. Tas esot kaut kas pa virsu uzbūvēts. Bet arhitekts ar to saprot ēkas strukturālo izveidojumu. Žēl, ka joprojām nav atradušies līdzekļi arhitektūras terminoloģijas vārdnīcas sastādīšanai un izdošanai.”
Ko autori rādītu Rīgā saviem ciemiņiem?
Ivars Strautmanis: “Viņi droši vien gribētu redzēt jūgendstilu, jo par to visi ir dzirdējuši. Es arī to respektēju, bet nevaru teikt, ka tas man īpaši patiktu. Man patīk laba reģionālā arhitektūra. Rīgā vienmēr dzīvojuši dažādu tautību cilvēki, un arī stili ir dažādi. Man patīk Eižena Laubes, Osvalda Tīlmaņa, daudzu citu latviešu arhitektu nami. Galvenais ir

Viduslaiki: Trīs brāļi Vecrīgā Foto: Jānis Krastiņš

tas, lai tā būtu laba arhitektūra, augsta kvalitāte un nams labi iederētos kontekstā.”
Jānis Krastiņš: “Rīgā ikvienu vietu iespējams parādīt kā izcilu. Te ir vismaz piecas pasaules līmeņa kvalitātes: Vecrīga, Bulvāru loks, jūgendstila nami, koka apbūve un funkcionālisma stilā celtās ēkas. Tās visas ir unikālas vērtības. Piemēram, koka ēkas. Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā ir veselas pilsētas, kas ar šo koka apbūvi iekļautas pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Bet Rīgā šīs ēkas atrodas pašā lielpilsētas centrā līdzās daudzstāvu mūra namiem. Lai Rīgu kaut cik iepazītu, vajadzīgas vismaz trīs dienas. Kaut gan angļu arhitekti, kas te bija pagājušajā rudenī, atvadoties sacīja: “Mēs zinājām, ka Rīgā ir laba arhitektūra, bet nebijām gaidījuši, ka tā ir tik laba. Žēl, ka varējām te pavadīt tikai trīs dienas.” Turklāt viņi šim braucienam bija rūpīgi gatavojušies, zināja, ko grib redzēt.”
Tieši abu jauno grāmatu atvēršanas svētkos Jānis Krastiņš saņēma Itālijas Republikas Nopelnu ordeni. Viņš par Rīgu sarakstījis sešpadsmit monogrāfijas, uzstājies ar priekšlasījumiem un lasījis lekcijas daudzās Eiropas valstīs, Ķīnā, ASV un Kanādā. Varbūt “Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis” tiks tulkots vēl kādā svešvalodā? Profesors to nesola, jo šādu izdevumu sagatavošana prasa pārāk daudz laika un līdzekļu. Franču valodā 2003.gadā iznākusi viņa grāmata “Pa Rīgas jūgendstila pēdām” Eleonoras Lāmanes tulkojumā, ko profesionāļi atzīstot par ļoti labu. Šo grāmatu par Beļģijas franču kopienas līdzekļiem Briselē izdevis Starptautiskais pilsētvides, arhitektūras un ainavu centrs.