Rupjā sāls ceļi

Informēšanas kampaņā pirms referenduma par Eiropas Savienību bažas par cenu kāpumu tika slāpētas ar argumentiem par iedzīvotāju pirktspēju un atšķirīgu cenu līmeni Eiropas Savienības dalībvalstīs. Vai tā ir bijusi propaganda un Latvijas iedzīvotāju iepirkšanās drudzim nav pamata? Debates par faktoriem, kas ietekmē ekonomikas procesu, antropologu vidū sākušās jau sen. To būtība sakņojas pieņēmumā, ka ekonomiku ietekmē ne tikai tradicionāli ekonomikas zinātnē aplūkojami ekonomikas faktori, bet plašāks kultūras konteksts. Šeit neaplūkošu tādus ekonomikas faktorus kā ražošanas pašizmaksas kāpums un nodokļu likmes paaugstināšanās. Aicinu palūkoties uz iepirkšanās drudzi, kurš sācies pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, piemērojot kultūras faktoru pieņēmumu.
Eksperti un valdība var skaidrot, ka cenu kāpums objektīvi turēsies tādās vai šādās robežās. Tomēr to, cik lielā mērā tas ietekmēs sabiedrību, noteiks citi apsvērumi – sabiedrības uzticība valdībai un ekspertiem, arī pašu iedzīvotāju pieredze. Ja runā par pirmo, tad uzticēšanās valsts varai Latvijā ir zema. Vēl atmiņā palikusi privatizācija, kas, daudzuprāt, bijusi netaisnīga. Tāpēc vairāk par valdības kampaņā sniegto informāciju un ekonomistu prognozēm cilvēku ietekmē medijos dzirdēta, redzēta vai lasīta ziņa par sāls izpirkšanu Daugavpilī. Tā daudz vairāk nekā apgalvojums par šādas rīcības ekonomisku nelietderību saistās ar personisko pieredzi un cilvēciskā līmenī izskaidro nākotnes izredzes. Turklāt, ja veikalu plaukti ir kļuvuši tukši un sāls atgriežas ar dubultu cenu, iepirkuma drudzim ir bijis pamats.
Ja salīdzina rietumnieku un citu kultūru pārstāvju priekšstatus par ekonomikas procesu būtību, tad kļūst manāms rietumnieku priekšstats par resursu un līdzekļu universālu trūkumu. Proti, resursi kopumā ir nepietiekamā daudzumā, tāpēc cilvēkiem jāsacenšas savā starpā, lai tos iegūtu. Vienam tos iegūstot, otrs zaudē. Dienvidamerikas indiāņu kultūrām, piemēram, raksturīgs uzskats, ka resursu ir pietiekami, tāpēc tie vienam cilvēkam nav jāsagrābj viņam nevajadzīgā daudzumā. Resursu pietiekamības ideja savukārt ļauj cilvēkiem dalīties un nodrošināt visus sabiedrības locekļus. Rietumu racionālais cilvēks līdz ar vēlmi iegūt vairāk ar mazāku ieguldījumu palīdzību tāpēc ir daudz ievainojamāks. Vēlme izdevīgi dabūt tagad vai nākotnē trūkstošas lietas ir ļoti cilvēciska vēlme. Turklāt trūkums kā kultūras kategorija ir plaši stiepjams jēdziens. Tādēļ viens sajutīs trīsas pirms izpārdošanas atklāšanas smalku apģērbu veikalā, bet otrs to pašu izjutīs, gaidot rindā pie saimniecības preču veikala, cerot par lētāku naudu nopirkt ziepes. Abus pavadīs akūta trūkuma sajūta.
Konkrēto gadījumu ar sāli ietekmējuši arī citi apsvērumi, kas saistāmi ar Latvijas iedzīvotāju ikdienas aktivitātēm. Proti, atšķirībā no vidusmēra eiropieša, Latvijas iedzīvotāji gatavo pārtikas uzkrājumus ziemai, vārot ievārījumus un skābējot gurķus un kāpostus. Šiem uzkrājumiem ir būtiska nozīme ikdienas izdzīvošanas stratēģijā. Jau 90. gadu vidū kāds britu pētnieks, analizējot Latvijas iedzīvotāju ekonomikas stratēģijas, atzīmēja, ka izšķiroša nozīme, pēc viņa datiem, ir pārtikas krājumiem, kuri tiek sagādāti neformālās ekonomikas laukā, iedzīvotājiem darbojoties naturālā lauksaimniecībā. Proti, ievērojama daļa iztikas avotu tika sagādāti ar lauku radu palīdzību vai iegūti, pašiem apstrādājot zemi, konservējot un uzglabājot produktus ziemai. Desmit gadu laikā šī neformālā sektora loma samazinājusies, taču joprojām ir nozīmīga. Saikne ar laukiem kā nācijas šūpuli saglabājas arī ideoloģijas līmenī. Var teikt, ka ar ikgadēju gurķu konservēšanu vai kāpostu skābēšanu latvietis apliecina savas zemnieciskās saknes un sava zemes kaktiņa nozīmību. Vidusmēra eiropietis to nevar atļauties. Piemēram, Lielbritānijā, kur zeme un nodokļi ir augstāki nekā Latvijā, savu kaktiņu zemes var atļauties tikai turīgi pilsētnieki. Kartupeļus audzēt šajā kaktiņā ir ļoti ekscentriska rīcība.
Eiropas Savienība ar savu citādo dzīvesveidu ir apdraudējums gan Latvijas iedzīvotāja ikdienas dzīves stratēģijām, gan vērtībām. Baumas par “Eiropas” sāls vai cukura nepiemērotību konservēšanai var neatbilst patiesībai, taču jebkurā gadījumā baumas būs iedarbīgas, jo skar ne vien racionālus apsvērumus, bet arī nacionālas vērtības.
Kas attiecas uz Latvijas iedzīvotāju pieredzi, – divdesmitais gadsimts ir nācis ar daudzām lielām pārmaiņām un devis mācības par piemērotu rīcību šādos gadījumos. Tuvojoties kariem un naudas maiņām, cilvēki parasti iepērk ziepes un ilgi uzglabājamas pārtikas preces. Zināmā mērā šī rīcība ir indikators tautas bažām par pārmaiņām. Iestāšanās Eiropas Savienībā krasāk ietekmēs mazāk turīgus cilvēkus, kuri ik dienu cīnās par izdzīvošanu. Mierinājums par gaidāmo algas un vēlāk arī pensijas un pabalstu apmēru kāpumu ir vājš īpaši tiem, kuri stāv paredzamās ienākumu kāpuma ķēdes pašā galā.
Ilgi glabājamās pārtikas preces lielākoties nav dārgas, un kopumā ietaupījums ir salīdzinoši neliels. Turīgākiem iedzīvotājiem naudas ieguldīšana pārtikas precēs neatmaksājas, ja vien tās nav paredzēts izlietot tuvākā laikā. Citādi naudas ieguldījums neatmaksājas. Tomēr mazturīgajai iedzīvotāju daļai ietaupījums varētu likties nozīmīgs, īpaši ja ieguldījumu neaplūko ilgtermiņā. Ažiotāžas radītam cenu kāpumam ir augsts risks, jo vēlākā laikā cenas var atgriezties iepriekšējā līmenī. Cenām pēc iepirkšanās drudža beigām krītot, liela mēroga iepirkšanās var radīt pat zaudējumus. Turklāt iepirktā pārtika rada ierobežojumus tālākai ēdienkartei, uzturā liekot lietot jau nopirktās preces.
No vienas puses, iepirkuma drudzis ir visnotaļ racionāla rīcība neskaidrības un lielu sabiedrisko pārmaiņu situācijās. No otras puses, tā ir izdevīga ražotājiem un tirgotājiem, jo palielina pieprasījumu. Izmantojot it kā gaidāmo cenu kāpumu par argumentu, tiek pārdota ne tikai pārtika, bet pat jaunas automašīnas. Tādējādi, ja iepirkšanās drudzis tiek izmantots kā iegansts cenu kāpumam, it kā taupības motivētā uzvedība rada pašiem iedzīvotājiem zaudējumus. Tāpēc tie laimīgie daugavpilieši, kuri pirmie paspēja tikt pie lētajiem sāls maisiem, var priecāties, raugoties uz jaunajām sāls cenām veikalos. Cenām krītot, mazināsies arī prieks.
Diemžēl visas paredzamā nākotnē vajadzīgās preces nevar ilgstoši uzglabāt. Priekšā vēl ir eiro ieviešana, kas varētu kalpot par nākamo slieksni iepirkuma drudzim. To mīkstināt varēs tikai plašai sabiedrībai domātas zināšanas un pārliecība par valsts stabilu attīstību ilgtermiņā. Turklāt stāstam par pārmaiņām jābūt saistītam ar cilvēka pieredzi un jāskaidro, kā tas ietekmēs ikdienas izdzīvošanas stratēģijas. Rupjās sāls ceļi pirms iestāšanās Eiropas Savienībā parāda, ka cilvēki šim slieksnim kāpj pāri ar bažām un nedrošību par nākotni.

Aivita Putniņa,

sociālantropoloģe