Tulkotāja un atdzejotāja Ludmila Azarova Foto: Aigars Jansons, A.F.I

Ar vairāku kultūrai uzticīgu uzņēmēju atbalstu Latvijas Rakstnieku savienība un Valsts kultūrkapitāla fonds turpina rakstniecības gada ražas izvērtēšanas tradīciju. 27.martā pasniedza balvas par izcilāko devumu literatūrā 2003.gadā. Lielākās veiksmes un spožākie uzplaiksnījumiem dzejā, prozā un dramaturģijā visvairāk saistās ar dzejas vārda cilvēcisko, nesamāksloto intonāciju, ar atdzeju un tulkošanu.
Sveicot Ludmilu Azarovu sakarā ar mūža balvu, Knuts Skujenieks pieminēja gan to, ka viņa ir brīnišķīga dzejniece, atdzejotāja, redaktore, kultūrvēsturniece un izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša piemiņas un literārā mantojuma glabātāja un popularizētāja, gan viņas pilsonisko stāju: “Tu esi kā tilts starp divām tautām, valodām, kultūrām. Atceros, kā mums septiņdesmitajos gados visiem kopā vajadzēja aizstāvēt tavu dzejoļu grāmatu “Spēcīgs latviskais akcents”, lai to varētu izdot latviešu un krievu valodā. Es neesmu sastapis latviešu dzejā tik lielisku veltījumu Johanam Kristofam Brocem un tik skaistu slavinājumu Ērģemes izloksnei, kā tu to esi uzrakstījusi.”
Kā smalkjūtīgu un iejūtīgu tulkotāju vācu dzejnieku Manfredu Pēteru Heinu raksturoja Margita Gūtmane. Pirms 20 gadiem viņš izveidojis unikālu antoloģiju “Plankums Eiropas kartē”, kuras 500 lappusēs publicēta 15 Austrumeiropas valstu avangarda dzeja. Vienlaikus viņš rediģējis gadagrāmatu ar rakstiem un tulkojumiem no flāmu, somu, igauņu, latviešu un leišu literatūras. Ar Aleksandra Čaka dzejas vāciskojumu sākusies ciešāka sadarbība ar latviešu literātiem. Viņš atdzejojis un dažādos sarīkojumos Vācijā popularizējis Vizmas Belševicas, Knuta Skujenieka, Ulža Bērziņa, Imanta Ziedoņa, Elzas Stērstes un vairāku citu latviešu autoru dzeju. 90.gados Vācijā tika izdoti trīs Amandas Aizpurietes dzejoļu krājumi, kas latviešu dzejniecei pavēruši ceļu uz pārējo Eiropu.
Amanda Aizpuriete šoreiz tika sumināta par latviešu lasītājiem dāvināto Annas Ahmatovas dzejas grāmatu “Melnais gredzens”. Jānis Rokpelnis atgādināja pirms vairāk nekā 20 gadiem teiktos Knuta Skujenieka vārdus, ka Amandas atdzejojumi ir nevis ļoti labi, bet konģeniāli, un piebilda: “Annas Ahmatovas dzeju ko es bieži lasu un pārlasu. Un esmu nācis pie atziņas, ka abām dzejniecēm ir daudz kas kopīgs. Abas ir dzimušas pie jūras. Bet jūra rada dzeju, kas nav ūdeņaina. Liekas, Hēgelis ir teicis, ka jūra ir vienīgā bezgalība, kas pieejama cilvēkam. Bet bezgalība tāpat kā mūžība nav pļāpīga. Un tā ne Annas Ahmatovas, ne Amandas Aizpurietes dzeja nav pļāpīga, nav ūdeņaina.”
Jo sirsnīgi tika sumināta klāt neesošā Inga Ābele. Pāris pēdējos gados trīs viņas lugas tikušas uzvestas vairākos Latvijas teātros, izrādes guvušas atzinību ārzemēs, un nu ir izdotas viņas “Lugas”, turklāt cietos vākos. Tik strauji latviešu dramaturģijā sevi spējusi pieteikt varbūt vēl tikai Aspazija.
Inese Zandere tiek cildināta par cilvēcīgas, nesamākslotas un nepārspīlētas intonācijas uzturēšanu literatūrā, kā to apliecina arī krājums “Melnās čūskas maiznīca”. Viņai šo gadu īpaši interesantu darījusi aktīvā līdzdalība multimediālajā portālā “Orbīta”. Pazīstamā mūsdienu krievu dzejnieka Sergeja Timofejeva grāmata “Gandrīz fotogrāfijas” ievadījusi “Orbītas” iecerēto bilingvālo dzejas sēriju. Dzejniece pauda pārliecību: “Literatūra ir viens no ceļiem, kas tiešām ved uz integrāciju, kamēr politiskā un visāda citāda integrācija bieži vien izrādās tikai tukša runāšana.”
Hermaņa Melvila “Mobijs Diks jeb Baltais valis” tiek atzīts par pasaulē visbiežāk citēto daiļdarbu. Filozofiskā vispārinājuma ziņā to salīdzina ar Džeimsa Džoisa “Ulisu”, un tulkotājam tas katrā ziņā ir ciets rieksts. Latviešu lasītājiem šo lieldarbu darījusi pieejamu Dagnija Dreika, kas to tulkojusi 15 gadus. Būdama vienlīdz spēcīga gan dzejā, gan prozā, viņa visvairāk pievērsusies klasikas tulkošanai: “Tās ir mūžīgas vērtības. Grāmatas, kas gadu simtos nav zaudējušas savu vērtību, cilvēki lasīs vēl pēc gadu simtiem.”
Zigmunds Skujiņš sevi pieteica kā cilvēku no cita gadsimta, ar citādu domāšanu: “Es nekad neko neesmu sludinājis. Un nekad neko nesludināšanu. Es tikai turos pie saviem principiem – kā dzīvē, tā literatūrā. Dzīvē neizbēgami ir pozitīvais un negatīvais pols – tāpat kā tas ir elektrībā, magnētā un visur citur. Un kas starp šiem diviem poliem notiek, tā ir dzīve. Es turos pie gaišā pola. Kā mans mīļais dzejnieks Eriks Ādamsons teicis – Es kā baltais zirneklītis pa saules pusi vien.” Bet viņa kā allaž amizanto jaundarba nosaukumu mazliet skaidroja Nora Ikstena: “Rakstniekam jautā – vai mīlestība var būt mūžīga. Un viņš atbild – nē, mūžīga tā nevar būt, bet tā var turpināties stāstā.” Nu ir taču vērts rakstīt, ja tinte var iespēt tik daudz! Un vērts ir izdot grāmatas (par ko tika uzteikti daudzi apgādi), jo, kā uzskata Zigmunds Skujiņš, “lasīt literāru darbu uz datora ekrāna ir tas pats kas pirmšķirīgi pagatavotu ēdienu nolaizīt no galda”.
Kolēģi un labvēļi par laureātiem teica daudz labu vārdu. Ceremoniju daiļoja Raimondas Vazdikas kustību etīdes un Raimonda Ozola vijoles balss.