– Jau kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas Pasaules banka ar dažādiem projektiem ir iesaistījusies labklājības un sociālās drošības sistēmas izveidē. Šobrīd tā jau gandrīz atbilst Eiropas Savienības (ES) prasībām, daudzviet pat tās apsteidzot. Kā jūs vērtējat šajos gados paveikto sociālajā politikā?
– Latvija šajā jomā paveikusi milzīgu darbu, apsteidzot kaimiņvalstis. Kā būtiskāko sasniegumu vērtēju sekmīgo pensiju reformu, izveidojot progresīvu un ilgtspējīgu pensiju sistēmu. Tas, ka pēdējos divos gados sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojies pārpalikums, liecina, ka sistēma ir pareiza un jau veiksmīgi darbojas. Daudz kas paveikts sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu jomas izveidē, lai gan tur vēl daudz darāmā. Pozitīvi, ka ieviests garantētais minimālais ienākums (GMI), vienkāršota pabalstu sistēma, sākts veidot aprūpes sistēmu. Jā, daudz kas varētu notikt ātrāk, taču ļoti traucē nepabeigtā teritoriālā reforma, jo sociālā palīdzība un sociālie pakalpojumi ir pašvaldību kompetencē. Pagaidām vēl nesakārtota ir nodarbinātības joma, lai gan likumdošana pilnībā atbilst ES prasībām.
– Vai ir bijušas kādas konceptuālas kļūdas, izņemot to, ka trūkst naudas?
– Tādas, manuprāt, nav bijušas. Kā jau teicu, sociālās apdrošināšanas budžetā ir pārpalikums, tātad naudas netrūkst. Cita lieta, vai tās ir pietiekami katram indivīdam. Nesakārtota ir nodokļu administrēšana, nav īpašu panākumu ēnu ekonomikas apkarošanā, kas vistiešākā veidā ietekmē sociālo sistēmu.

Pensiju sistēma
nomainās pēc 30 gadiem

– Pašreizējā pensionāru paaudze ir ļoti neapmierināta ar savām pensijām. Kad reforma sāks nest augļus, kura paaudze izjutīs tās priekšrocības?
– Katrā reformā ir zaudētāji. Diemžēl pašreizējie pensionāri ir tie, kas zaudē visvairāk. Bet tā lielā mērā ir arī mūsu, nodokļu maksātāju, atbildība un godaprāts, jo ar savām (ne)iemaksām mēs šīs pensijas nodrošinām.
– Kā jūs vērtējat pensiju pārrēķināšanu 1996. gadā, par kuru daudz tiek lauzti šķēpi?
– Es domāju, tā nebija kļūda, bet daudz kas nebija līdz galam izanalizēts gan. Šobrīd šīs lielās pensijas ir tikai kādiem 600 pensionāriem, viņu nav tik daudz, kā dažiem liekas.
– Cik pamtots ir uztraukums, ka šīs lielās pensijas ļoti iztukšo apdrošināšanas budžetu?
– Tas nu gan neatbilst patiesībai. Aprēķini rāda, ka, šīs lielās pensijas atkal pārrēķinot, katram pensionāram klāt nāktu 6 santīmi. Taču es nepiekrītu, ka šīs pensijas būtu jāpārskata, jo tās ir iegūtas pilnīgi likumīgā ceļā.
– Tomēr – kad pensiju reforma sāks atmaksāties?
– Lai pilnībā nomainītos pensiju sistēma, ir vajadzīgi 25 līdz 30 gadi. Ja par atskaites punktu ņemam 1996. gadu, tad rēķiniet... Bez tam būs arī atdeve no pensiju otrā līmeņa.

Sociālās apdrošināšanas
budžetu nedrīkst noēst

– Valsts kanceleja ir izstrādājusi mazo pensiju indeksācijas kārtību, paredzot arī piemaksas par darba stāžu līdz 1996. gadam. Kā to finansēšanas avots ir norādīts sociālās apdrošināšanas budžets. Vai tas, jūsuprāt, ir pareizi?
– Ja gribam sagaidīt reformas atdevi, tad ir svarīgi neizjaukt šo apdrošināšanas sistēmu. Visam, kas nav saistīts ar sociālajām iemaksām – tātad arī piemaksām par darba stāžu, arī mākslinieku izdienas pensijām – jāmeklē cits finansēšanas avots. Sociālās apdrošināšanas budžetu, kurā ir pieejami finanšu līdzekļi, vienmēr būs kārdinājums izmantot kādiem politiskiem mērķiem. Tādēļ jādomā, kā šo budžetu pasargāt. Tas jau ir neaizsargāts pret demogrāfiskajām svārstībām, īpaši ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju straujo novecošanos. Protams, redzot šo pārpalikumu, ir milzīga vēlme to kaut kādā veidā sadalīt. Bet 2012. gadā ir prognozējama demogrāfiskā bedre, kad šīs rezerves būs nepieciešamas, lai vispār varētu notikt pensiju izmaksa. Citādi atkal nāksies aizņemties no valsts pamatbudžeta, kas vairos deficītu.
– Kā būtu iespējams šo budžetu aizsargāt?
– Manuprāt, pēc iespējas ātrāk vajadzētu palielināt iemaksas otrajā līmenī, tādējādi arī tajā sāktu veidoties rezerves. Šobrīd tās ir tikai pirmajā līmenī.
– Vai pret to neprotestēs pašreizējie pensionāri?
– Viņi neprotestēs tikai tad, ja uz galviņām izdalīs visas uzkrātās rezerves. Taču iegūstamā summa būs ļoti niecīga, bet uzkrājumi iztērēti. Nākamajā gadā to vairs nebūs, un ko tad darīsim? Tāpēc būtu nepieciešams vai nu likums, vai noteikumi, kuros būtu jānosaka, kas notiek ar uzkrājumu, kādos gadījumos tas ir tērējams. Manuprāt, pārpalikums ir izmantojams tikai demogrāfisko svārstību gadījumos. 1998. gadā, kad bija rezerves, pensijas tika indeksētas dubultapjomā, un nākamajā gadā budžetā bija deficīts. Tā ka ir ļoti bīstami ar šīm lietām spēlēties. Ja mēs ko pieliekam šogad, jādomā, vai to varēsim nodrošināt arī nākamgad un pēc pieciem gadiem. Jo pēc tam kaut ko atņemt ir ļoti sarežģīti.

Ir jāpieaug personiskajai
sociālajai atbildībai

– Vai piekrītat pārmetumam, ka pēc neatkarības atgūšanas visa sociālā sistēma balstās uz to, lai bagātie kļūtu vēl bagātāki, par nabagajiem nedomājot?
– Es tam nevaru visā pilnībā piekrist. Zināma taisnība varētu būt tā, ka sociālās palīdzības sistēma līdz šim nav sasniegusi visneaizsargātāko slāni. GMI ieviesa tikai pagājušajā gadā. Līdz tam pašvaldību pabalstu sistēma bija visai necaurspīdīga. GMI nu reiz vajadzētu būt pašvaldības galvenajai prioritātei.
– Šobrīd vislielākā sociālās atstumtības riska grupa ir ģimenes ar bērniem. Kā šo situāciju vērst par labu?
– Tā ir kompleksi risināma problēma, kuru nevar atrisināt tikai ar pabalstiem vien. Ir jāattīsta sociālā aprūpe, kas Latvijā vēl nav izdarīts. Šobrīd nav dienas centru, kur māmiņa varētu atstāt bērnu, piemēram, uz četrām stundām, un pati aiziet strādāt. Ir jādomā par nodarbinātību, jo darba tirgū bieži ir gadījumi, kad darbā negrib ņemt sievieti ar maziem bērniem. Un, ja ģimenē ir tikai viens pelnītājs, tad, protams, tā ir potenciāla riska grupa. Šobrīd sistēma ir sakārtota lielās līnijās, bet ir tukšas spraugas, kuras jāidentificē. Konkrētajā gadījumā tās ir riska grupas, uz kurām vispārējie spēles noteikumi nedarbojas, tām ir vajadzīga īpaša palīdzība.
– Kādi ir izplatītākie stereotipi par sociālo sistēmu?
– Visizplatītākais stereotips, kas jāmaina, – valstij par mani jārūpējas no šūpuļa līdz kapam. Protams, šo attieksmi grūti mainīt. Ir jāpieaug personiskajai sociālajai atbildībai – tava pensija būs atkarīga no tavām iemaksām, tava alga – no tavas izglītības un kvalifikācijas. Valstij jādod iespējas ikvienam, bet tas, vai konkrētais indivīds tās izmanto, ir viņa lieta. Taču valsts nedrīkst liegt pieeju izglītībai nevienai grupai, piemēram, invalīdiem. Valsts loma ir pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā. Būtu ļoti labi, ja cilvēki vairāk uzklausītu ekspertu vērtējumu par lietām un mazāk klausītos politiķu spriedelējumos.

Vai Eiropai vajadzīgs
kvalificēta darbaspēka pieplūdums

– Kas šobrīd notiek ar Eiropas valstu sociālajām sistēmām? Vai to nestabilitāte nav viens no iemesliem darba tirgus slēgšanai jaunajām dalībvalstīm?
– Jā, tas varētu būt viens no iemesliem. Jo jau pēc pāris gadiem šīs sociālās sistēmas nespēs nodrošināt to, ko tās cilvēkiem solījušas. Eiropas sociālajās sistēmās jau iepriekš noteikts, kādas būs pensijas. Ņemot vērā demogrāfiskos procesus, aizvien mazāk cilvēku veiks iemaksas, bet aizvien vairāk kļūs to, kas ņems ārā no šīs sistēmas. Ja jau sākotnēji ir definētas izmaksas, tad ir tikai divas izejas – vai nu tās samazināt, ko būtu ļoti grūti izdarīt, vai palielināt nodokļus, kas arī nav populāri. Eiropā pensijas ir saistītas ar darba stāžu, nevis kā Latvijā ar sociālajām iemaksām visa darba mūža garumā. Un tā ir mūsu priekšrocība. Piemēram, Zviedrija jau ir reformējusi šo sistēmu.