Leģendas atgriešanās

Mākslinieku savienības galerijas direktore Inese Baranovska sirsnīgi pateicās Leo Kokles māsai Ainai Kirķei, dzīvesbiedrei Terēzei Koklei un daudzajiem mākslinieka draugiem, kas ar savu padomu, līdzdalību un eksponēšanai atvēlētajiem darbiem palīdzējuši šo piemiņas izstādi izveidot tik bagātīgu. Atklājot izstādi, Mākslinieku savienības prezidents Egils Rozenbergs īpaši sveica Leo Kokles laikabiedrus, kas pagājušā gadsimta 60.gados kopā ar Leo sāka apdzīvot un piepildīt ar radošu garu Mākslinieku namu. Pēc Staļina nāves 1953.gadā bija sācies tā sauktais atkusnis, kas radīja ilūziju, ka beigušies ideoloģiskie aizliegumi. Leo dzīvoklis un vēlāk Mākslinieku namā ierīkotā darbnīca bija viens no kultūras un mākslas cilvēku pulcēšanās vietām, kur plauka brīvdomība un uzdrīkstēšanās, tika apspriestas daudzas dzīves un mākslas problēmas. Tēlotājā mākslā sākās individuālā stila, sava rokraksta meklējumi. Un viens no aktīvākajiem jaunu ideju pieteicējiem un jauno mākslinieku rosinātājiem bija Leo Kokle. Tāpēc Mākslinieku savienības vadībā ar vislielāko atsaucību uzņēmusi mākslas zinātnieces Ilzes Konstantes pirms vairākiem gadiem izteikto ideju sagaidīt Leo Kokles 80.dzimšanas dienu ar plašu piemiņas izstādi un monogrāfiju.
Vārds izstādes kuratorei Ilzei Konstantei:
– Pa šiem gadiem grāmata ir tapusi. Reizē monogrāfija un mākslas albums, jo būs ļoti daudz reprodukciju un fotoattēlu. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu to laidīs klajā apgāds “Neputns”. Darba gaitā man bezgala daudzi cilvēki uzticējuši savas atmiņas, vēstules, dažādas citas liecības. Gatavojot šo izstādi, ļoti gribējās dalīties šajās bagātībās. Es to nevarēju paturēt tikai pie sevis. Tā tapa vitrīnas, kurās redzami rokraksti un dažādi dokumenti, un atmiņu rindas, kas līdzīgi kā anotācijas liktas blakus daudzām gleznām. Leo Kokle sveic jūs caur savām gleznām un rakstu rindām, jo tajās ir viņa dzīve un daiļrade, viņa mūžam dzīvā dvēsele.
Leģendas vērtas bija Leo Kokles cieņas un mīlestības pilnās attiecības ar māti. Lai kādi draugi vai ciemiņi atnāca, viņa vienmēr tika sēdināta goda vietā. Un allaž godāta kā māte. Arī Meža kapos, kur viņa, nodzīvojusi divas reizes garāku mūžu par dēlu, apgūlās 1979.gadā, Jura Mauriņa darinātajā piemineklī iekalti vārdi “Gleznotāja Māte”. Arī izstādē Mātes portrets ir goda vietā.