Leo Kokle bija no tiem māksliniekiem, kuri savas domas mīl izlikt uz papīra un runas, rakstus gatavot rūpīgi, vēl un vēl reizi pārrakstot, variējot, papildinot un pilnveidojot. Lūk, dažas atziņas par portretglezniecību:
“Reālistiskais portrets prasa dziļu dzīves pazīšanu, mākslas likumu zināšanu un formas skaidrību. Cilvēka attieksmi pret dzīvi noteiktā situācijā un laikā var parādīt tikai ar patiesību, kas nepieļauj patvaļīgu atkāpi no īstenības. [..] Savā ikdienā es gleznoju visu: ainavu, kluso dabu un portretu. Ja, strādājot pie dabas atveidošanas, gūstu atpūtu, tad portrets prasa maksimālu sasprindzinājumu. Es negribu mazināt ainavistu talanta lielumu un vērtību, bet cilvēks un viņa psiholoģiskā pasaule tomēr ir daudz sarežģītāka, tajā ieskatīties daudz smagāks un atbildīgāks uzdevums. Esmu pārliecināts, ka šajā jomā prast atrast savu “es” un radīt paliekošas mākslas vērtības ir visgrūtāk.”

Medmāsas portrets. Audekls, eļļa, 1963 No Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijas

Ieskatu Leo Kokles dzīves pēdējo mēnešu darbā, sadzīvē, tā laika atmosfērā un viņa pārdzīvojumos sniedz divas pēdējās vēstules, kuras Leo savam draugam Aivaram Āķim, toreiz žurnālistam, rakstījis uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu). Pēdējā vēstule datēta ar 1964.gada 31.novembri (tā acīmredzot ir kļūda – vēstule rakstīta vai nu 30.novembrī vai 1.decembrī – I.K.) Leo raksta:
“Mans veselības stāvoklis joprojām ir ļoti slikts. Spēcīgas radikulīta sāpes astes kaula rajonā joprojām mani moka. Neskatoties uz to, brīžiem, zobus sakozdams, stāvēju pie molberta un strādāju, lai pabeigtu visu iesākto, ko biju nodomājis iesniegt portretu izstādei. Žūrijas komisijai iesniedzu 8 darbus. Pie tava portreta vēl stingri piestrādāju. Esmu pārliecināts, ka tas kļuva gleznieciski daudz izsvērtāks un koloristiski viengabalaināks, kas viss nāca par labu Tavai domājošai nopietnai, reāli izvestai sejai. “Tavu roku” man nopozēja Leons. Arī Tavas meitiņas portretu “detaļās” savedu kārtībā. Pabeidzu ārsta Segliņa portreta otro variantu un divus Terēzes lielāka formāta portretus. Vienu melnā fonā, kā liekas to Tu redzēji iesāktu. Otrajam, ko Tu noteikti esi redzējis zaļajā kleitā ar profilā pagrieztu galvu, es pārgleznoju pilnībā aizmuguri. Radās pievakara dabas noskaņa – bērzu birze. Ar to šis darbs kļuva interesants, gribētos teikt efektīvs. Arī satura ziņā figūra un dabas noskaņa kļuva savstarpēji emocionāli vairāk saistītas un dziļākas. (..)
Portretu izstādes žūrijas komisija “piestrādāja” šoreiz sevišķi enerģiski, jo no apmēram 1500 iesniegtiem darbiem (varens skaitlis, kā mākslinieki cenšas! Tas gan kopā ar grafiku un tēlniecību) palika 120 darbi!!! Līdz ar to republikas mērogā paredzētā izstāde, kas tiktu atklāta uz svētkiem, tika “pārtaisīta” par nenozīmīgu portretistu grupas izstādi, kuru atklās tikai pēc svētkiem pils muzejā kādās divās zālēs. Motīvi loģiski – šai izstādei zudusi tematiskā nozīmība, jo visi “tematiskie darbi portreti sakarā ar zemo līmeni” tika noraidīti. (..)
Izžūrētos darbus personīgi es vēl neesmu atpakaļ saņēmis, jo žūrijas darbs nupat tikai beidzās, tas ilga vairāk kā nedēļu, jo šai lietai vajadzēja izskanēt nopietnai, tādēļ darbus skatīja it kā dažādās instancēs. Rezultātā mēs darbu noraidījuma motīvus neviens īsti nezinām vēl šodien un arī kā parasti nedabūsim zināt. Eksistē tikai vārds “zem līmeņa”. (..)
Esmu uztraucies arī par to, ka Tavs un abi Terezes portreti bija vēl svaigi. Sākumā žūrija bija paredzēta mūsu mājā, tādēļ visi darbi tika sanesti tur. Pirmajā žūrijas dienā, pēdējā brīdī negaidīti paziņoja, ka komisija “ērtības” dēļ darbus izskatīs muzejā Gorkija ielā. Uz ātru roku tika sameklēta mašīna un mūsu darbi tika nodoti krāvēju nejēgu rokās. Pirmajos divos braucienos darbi mašīnā tika samesti kā malkas pagales. Tas bija neredzēts gadījums. Daži mākslinieki uz vietas jau konstatēja saviem darbiem stiprus bojājumus. Es sacēlu trauksmi, jo es vienīgais gadījos no autoriem, kas ievēroja šo gleznu slaktiņu. Vēlākos braucienos darbu iekraušana kaut cik palika jēdzī