Kur satiekas zīda un dzintara senais ceļš

Abas tautas stāvējušas pie lieliem tirdzniecības ceļiem, kas veduši uz Eiropas sirdi. Uzbekiem tas bija “zīda ceļš”, kas nāca no Ķīnas caur Vidusāziju uz Eiropu, bet latviešiem – “dzintara ceļš”, pa kuru Baltijas jūras piekrastē iegūtais saules akmens plūda uz Romas impēriju. Piemineklis būs brīnišķīgs simbols idejai, ka attālumi nevis tautas šķir, bet gan vieno un virza uz sadarbību.
Latvija var lepoties, ka daži mūsu tautieši spējuši sniegt kaut nelielu ieguldījumu arī uzbeku kultūras bagātināšanā. Viens no tiem bijis Andrejs Auzāns (1871–1953). Viņš pēc Krievijas Ģenerālštāba kara akadēmijas beigšanas (1903.g.) vairākus gadus (1907–1910) veica astronomiskos novērojumus toreizējā Turkestānas apgabalā un Čardžujas starptautiskajā platuma stacijā, kas atradās uz 39. ģeogrāfiskā platuma paralēles. Drīz pēc tam A.Auzāns kā pieredzējis astronoms un ģeodēzists tika iecelts par Taškentas astronomiskās observatorijas vadītāju. Šo amatu viņš pildīja līdz 1916. gadam, kad pieteicās cīnīties latviešu strēlnieku pulkos, lai aizsargātu Rīgu no vācu armijas uzbrukuma. Andrejs Auzāns uzņēmās latviešu strēlnieku brigādes vadību smagajās Ziemassvētku un 1917. gada janvāra kaujās, kuras izcīnīja Tīreļpurvā un Ložmetējkalna rajonā. Latvijai kļūstot par neatkarīgu valsti, ģenerālis A.Auzāns ieņēma armijas Galvenā štāba Ģeodēzijas un topogrāfijas daļas priekšnieka posteni (1927–1933).

Darinot viduslaiku
zvaigžņu karti

Taču ar izcilo uzbeku zinātnieku Ulugbeku mēs varam rast tikai netiešas saites caur kopējo Eiropas astronomijas zinātni. Ulugbekam pasaules slavu astronomijā deva viņa sastādītais zvaigžņu katalogs ar 1018 zvaigznēm, kas pēc antīkās pasaules astronoma Ptolemaja “Almagesta” bija nozīmīgākais darbs viduslaiku astronomijā. Eiropas zinātne Ulugbeka dzīves laikā bija aizņemta vēl ar sholastikas dogmatiskām idejām un baznīcu strīdiem. Debess spīdekļu novērošanai un matemātikas attīstībai galveno stimulu deva arābu astronomu un matemātiķu darbi, kuru vidū bija arī Ulugbeks.
Muhameds Taragajs Ulugbeks (1394. 22. III – 1449. 27. X) bija ievērojamā Vidusāzijas zemju iekarotāja un Čingishana Zelta ordas sagrāvēja Timura (Tamerlāna) mazdēls, kas jau piecpadsmit gadu vecumā no sava tēva Šahruda ieguva pārvaldīšanā timurīdu valsts ziemeļu provinces Maverannahru, Horezmu un Horasanu, kuras aptvēra plašu teritoriju starp Sirdarjas un Amudarjas upēm. Timurīdu dinastija valdīja pār Vidusāzijas zemēm no 1370. līdz 1507.gadam, un tās pēctecis Baburs (1483–1530) Indijā nodibināja Lielo mogulu dinastiju, kas tur pastāvēja līdz 19. gs. vidum.
Bērnībā Ulugbeks guva labu izglītību. Viens no viņa audzinātājiem bija Kazi–zade Rumī, kura filozofiskos darbus arābu pasaulē cildināja kā “sava laikmeta Platonu”. Ulugbeks labi pārzināja literatūru, pārvaldīja tjurku, tadžiku un arābu valodu, pats rakstīja dzejoļus, vingrinājās mūzikā un aizrāvās ar medicīnu. Viņš bieži uzstājās disputos un pārsteidza visus ar dziļajām zināšanām. Citu zinātņu starpā Ulugbekam mīļākās bija astronomija un matemātika. Ulugbeks veicināja šo zinātņu attīstību un Samarkandā ap sevi pulcināja dižākos tālaika domātājus, dzejniekus un zinātniekus. Samarkanda kļuva par svarīgu tirdzniecības un kultūras centru Vidusāzijā.
Vēsturē Ulugbeks tiek raksturots kā savdabīgs feodālās valsts despots, kam nav bijis karavadoņa talanta, ne arī veiksmes politikā un varas nosargāšanā. Taču ar savu darbību daudzās viduslaiku zinātņu nozarēs Ulugbeks atstājis paliekošu mantojumu arābu pasaulē un uzbeku tautas kultūrā.

Apzinoties
zinātnieka sūtību

Ulugbeka valdīšanas gados (1409–1449) tika uzbūvētas vairākas monumentālas celtnes, no kurām dažas saglabājušās līdz mūsu dienām un ir raksturīgi Uzbekijas feodālās arhitektūras uzplaukuma perioda pieminekļi. Kā viena no pirmajām 1417. gadā tika uzbūvēta Buhāras medrese, kas kopā ar 17. gs. uzcelto Abdulazizhana medresi veido arhitektonisko dubultmedresu grupu netālu no senāk būvētā Kalāna minareta. Buhāras medreses galvenajā portālā Ulugbeks pavēlējis iecirst vārdus: “Tiekšanās pēc zināšanām ir katra musulmaņa pienākums.” Arābu pasaulē šī uzraksta dēļ Ulugbeks tika uzskatīts par austrumu “gudrības un apgaismības” valdnieku.
Pēc dažiem gadiem Samarkandas centrā uzbūvēja vēl grandiozāku medresi, kas tagad ietilpst Registāna laukuma arhitektūras pieminekļu ansamblī kopā ar Šīrdora un Tillakari medresēm. Ulugbeka medrese ir taisnstūrveida celtne ar četru aivanu (arkveida portāls ar dziļu nišu) iekšējo pagalmu, divstāvu hudžrām (dzīvojamām telpām), plašām mācību zālēm (darshana) un mošeju – lūgšanas telpu. Medreses stūros izveidoti augsti, krāsainas keramikas plāksnītēm rotāti minareti. Arī galvenais portāls ir krāšņs māksliniecisks veidojums ar marmorā grieztiem dekoriem. Lielo mozaīkas panno virs portāla arkas grezno stilizēts debesu attēls ar daudzām zeltainām zvaigznēm.
Ulugbeka medresē mācīja ne tikai Korānu, bet arī laicīgās zinātnes – loģiku, filozofiju, astronomiju un matemātiku. Saglabājies nostāsts, ka šajā medresē mācījis arī pats valdnieks. Medreses pagalmā arī bijis iekārtots laukums zvaigžņotās debess novērošanai.
Trešo medresi Ulugbeka valdīšanas laikā uzcēla Gižduvanā, netālu no Buhāras. No kādreizējās greznās celtnes tagad saglabājusies tikai neliela daļa. Visievērojamākā būve tomēr bija 1429. gadā Samarkandā uzceltā astronomiskā observatorija, kurā tika izbūvēts unikāls mūra sekstants ar 40 m rādiusa loku, uz kura marmorā iegravētajām grādu iedaļām varēja novērtēt spīdekļu stāvokli līdz 1’. Tik augstu precizitāti eiropiešu astronomi spēja sasniegt tikai 16. gs. beigās!
Ulugbeka observatorijā sistemātiski tika veikti Saules, Mēness un tolaik pazīstamo 5 planētu – Merkura, Venēras, Marsa, Saturna un Jupitera – novērojumi, kā arī spožāko zvaigžņu stāvokļa mērījumi, ko izmantoja zvaigžņu tabulu sastādīšanai. Arābi tās sauca par “zidžām”. Āzijas un Eiropas grāmatu krātuvēs saglabājušies tikai nedaudzi Ulugbeka observatorijā sastādīto zidžu rokraksti. Viens no vecākiem glabājas Uzbekijas Zinātņu akadēmijas Orientoloģijas institūtā. Ulugbeks zidžās apkopoja tālaika arābu astronomijas sasniegumus, līdzīgi kā Ptolemajs, kas “Almagestā” ietvēra antīkās grieķu pasaules astronomu darbus. Zidžās iekļauti austrumu tautu gadu skaitīšanas sistēmu un kalendāru apraksti, Saules un planētu ģeocentriskās kustības teorija, ģeogrāfiskās tabulas ar lielāko pilsētu ģeogrāfiskajām koordinātām. Kā neatņemama viduslaiku astronomijas piedeva zidžās tika apskatīta arī austrumos izplatītā astrologija. Tomēr galveno saturu veidoja zvaigžņu tabulas ar 1018 zvaigžņu koordinātām, no kurām 700 zvaigznes Samarkandas observatorijā bija novērotas pirmoreiz.

Eiropā Ulugbeka zidžas kļuva pazīstamas tikai 17. gs. vidū, kad Oksfordas universitātes astronomijas profesors Džons Grīvs publicēja šo darbu latīņu valodā (1648.g.). Eiropiešu astronomu rīcībā tolaik vēl nebija precīzu koordinātu zvaigznēm. Ulugbeka astronomiskās tabulas, kas bija tik nepieciešamas kuģniecības attīstībai, radīja angļiem interesi pašiem vairāk rūpēties par astronomiskajiem novērojumiem. Tā rezultātā ar Anglijas admiralitātes atbalstu 1675.gadā tika nodibināta Grīničas observatorija.

Ieņemot vietu
blakus sengrieķu mūzai

Par Ulugbeka precīzajām zvaigžņu koordinātām ieinteresējās arī poļu astronoms Jans Hevēlijs (1611–1687), kas tajā laikā Gdaņskā bija izveidojis vienu no ievērojamākām observatorijām Eiropā. Hevēlijs Ulugbeka novērotās zvaigznes iekļāva jaunā katalogā, kuru papildinaja ar saviem novērojumiem. Hevēlija zvaigžņu katalogs ar 1564 zvaigžņu koordinātām tika iespiests Gdaņskā 1687. gadā. Lielu ievērību Eiropā izraisīja arī Hevēlija zvaigžņu atlants “Prodromus astronomiae” (1690.g.). Atlantā ievietotajā gravīrā Ulugbekam bija parādīta godpilna vieta tālaika ievērojamāko astronomu vidū. Blakus sengrieķu astronomijas mūzai Urānijai pie labās rokas sēdēja Ulugbeks, bet pie kreisās Ptolemajs un tālāk no dievietes – Tiho Brahe, Ričioli, Hevēlijs un Valters. Jāpiemin arī, ka Hevēlija observatorijā kā sekretārs kādu laiku strādāja Georgs Krīgers, vēlākais Kurzemes hercoga Frīdriha Kazimira “galma astronoms” un kalendāru izdevējs.
Jana Hevēlija Zvaigžņu atlants skaisto zvaigznāju gravīru dēļ nav zaudējis ievērību arī mūsdienās. Atlants tagad pieejams atkārtotos izdevumos krievu, uzbeku, angļu un japāņu valodā, par ko rūpējies Uzbekijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Vladimirs Ščeglovs (1904–1985), iggadējais Taškentas observatorijas un Astronomijas institūta direktors.
Ulugbeka aizraušanās ar laicīgajām zinātnēm jau valdīšanas sākuma gados radīja neapmierinātību, bet pēc tam izraisīja atklātu naidu feodāļu un radikālās musulmaņu garīdzniecības vidū, kuras pusē nostājās arī Ulugbeka dēls Abd–al–Latifs. Sazvērestības rezultātā Ulugbeku 1449. gada 27. oktobrī nogalināja un viņa celto Samarkandas observatoriju nopostīja. Vienam no Ulugbeka skolniekiem Ali–Kuščī izdevās slepus ar zidžas rokrakstu aizbēgt no Samarkandas un tādējādi saglabāt astronomiskos novērojumus no bojāejas. Turpmākajos gados Vidusāzijas kultūras areālā iestājās pagrimums un tur vairs neuzplauka ne astronomija, ne matemātika.
Ulugbeka kapavieta atrodas as Timurīdu dinastijas Gūremīra mauzolejā Samarkandā. 1941. gadā, īsi pirms Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, Ulugbeka un Timura kapavietas tika atsegtas, lai pārbaudītu vēsturisko patiesību par timurīdiem. Antropologam Mihailam Gerasimovam pēc atrastā Ulugbeka galvaskausa izdevās rekonstruēt iespējamo portretisko attēlu, un tas tiek izmantots zīmējumiem un skulptūrām.
Rīgā, netālu no Jūras akadēmijas, parkā uzstādītais Ulugbeka piemineklis būs jauns apliecinājums cilvēces zinātniskā mantojuma vērtībām, tāpat kā jau nesen atklātie Nobela prēmijas laureāta Vilhelma Ostvalda un ķīmijas profesora Paula Valdena pieminekļi.

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents