21. gadsimts ir mazo valstu lielo iespēju laikmets Pieņemu, ka šis apgalvojums varētu izraisīt virkni iebildumu un pat protestu. Tiem pamatā būtu nenoliedzami vērā ņemami argumenti – pasaulē valda viena lielvalsts ASV, tā veido starptautisko attiecību kārtību atbilstoši savām interesēm un vajadzībām, starptautiskie iebildumi nebija spējīgi apturēt iebrukumu Irākā. Par kādu mazo valstu triumfu varam runāt?
Tomēr pēdējo desmit gadu notikumi pierāda, ka mazās valstis var būt ļoti sekmīgas pasaules arēnā un ar savu aktīvo līdzdalību, sadarbojoties ar citām valstīm, stāties pretī dažādiem starptautiskiem izaicinājumiem.
Viens no spilgtākiem piemēriem ir Eiropas Savienība (ES). Retais šodien apšaubīs ES ietekmes palielināšanos pasaulē. Nedaudz statistikas – šo valstu apvienību veido galvenokārt mazās valstis, un to skaits pēc paplašināšanās tikai pieaugs. Patlaban no 15 ES dalībvalstīm desmit ir mazas valstis. No jaunajām 10 dalībniecēm 9 arī pieskaitāmas mazo valstu grupai. Pēc 2004. gada 1. maija 19 no 25 ES dalībvalstīm pārstāvēs mazās valstis. Lai arī par pamatotu jāuzskata arguments, ka skaitliski mazo valstu ES ir vairāk, tomēr lielākā ietekme joprojām ir divām Eiropas lielvalstīm Francijai un Vācijai, tomēr, raugoties nākotnes kontekstā, situācija nav tik viennozīmīga.
Pēc ES paplašināšanās valstīm būs iespējas veidot dažādas neformālas koalīcijas, ar kuru starpniecību ierobežot nepieņemamus lēmumus. Lielo valstu uzvedībā vērojama nervozitāte par gaidāmo – ne velti Francijas prezidents Žaks Širaks periodiski izsaka no labām diplomātiskām manierēm attālus komentārus, tos attiecinot uz mazajām valstīm (piemēram, “baltiešiem trūkst Eiropas instinktu”). Tas, ka lielas valsts vadītājs tik nervozi reaģē uz mazo valstu ārējās un drošības politikas īstenošanas patstāvību, liecina, ka pastāv bažas par savas dominances saglabāšanu Eiropā.
Ikviena valsts, neatkarīgi no tās lieluma, pakļauta globalizācijas procesa negatīvajām un pozitīvajām sekām. Uzskats, ka lielajām valstīm globalizācija rada priekšrocības, bet mazajām – problēmas, nav pamatots. Daudzi piemēri pierāda pretējo.
Nesen veiktajā pētījumā par eiropiešu attieksmi pret globalizāciju parādās zīmīgas tendences. Par savas valsts spēju piemēroties globalizācijas procesiem visvairāk pārliecināti ir Eiropas “lielvalstu” pārstāvji somi (60%), otrajā vietā ir luksemburgieši (60%), un trijnieku noslēdz dāņi (59%). Sarakstu pabeidz pret globalizāciju vispiesardzīgākās valstis – portugāļi (25%), tiem seko briti (29%) un Francijas iedzīvotāji (35%).

Mazam jābūt aktīvam

Attieksmē pret globalizāciju atšķirības starp lielajām un mazajām valstīm var raksturot šādi: lielās valstis var atļauties nošķirt globalizācijas ierobežojumus no priekšrocībām un koncentrēt visus līdzekļus pēdējo izmantošanai. Taču mazajām valstīm jābūt vienlīdz aktīvām, izvērtējot abas globalizācijas tendences. Piemēram, viena no globalizācijas iespējām ir līdzdalība starptautiskajā tirdzniecībā. Neatkarīgi no izmēriem, ja valstij ir ko piedāvāt pasaules atvērtajā tirgū, tad tā ir priekšrocība. To sekmīgi apliecina Dānija, Somija, Zviedrija, Nīderlande, Singapūra. Ja valsts rīcībā nav konkurētspējīgu preču un pakalpojumu, tas ir būtisks ierobežojums tās ekonomiskajai izaugsmei, un valsts izmēri šajā gadījumā nebūs glābiņš.
Lai valsts būtu konkurētspējīga pasaulē, tai nepieciešama savu resursu efektīva pārvalde. Tas attiecas gan uz dabas resursiem, gan cilvēku potenciālu, gan spēju izveidot tādu pārvaldes mehānismu, kurš spēj valsts rīcībā esošās bagātības sekmīgi izmantot. Piemēram, Krievija allaž bijusi to pasaules valstu piecniekā, kuru rīcībā ir nozīmīgi stratēģiskie resursi (nafta, dabasgāze, derīgie izrakteņi). Taču, salīdzinot iekšzemes kopprodukta apjomu uz katru iedzīvotāju Krievijā un Eiropas mazajās valstīs, atšķirība ir ievērojama. Piemēram, Nīderlandē iekšzemes kopprodukts (IKP) ir desmit reizes lielāks nekā Krievijā.
Ne velti globalizācijas procesa pētnieks žurnālists Tomass Frīdmens secinājis, ka labākais veids, kā noteikt valsts efektivitāti pasaulē, ir uzdot jautājumu : cik sver?
Cik sver valsts galvenā eksporta prece? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, redzams, ka tieši tās valstis, kuru eksportā dominē pakalpojumi, telekomunikācijas un modernās tehnoloģijas, kas nesver gandrīz nemaz, ir ar visaugstāko IKP. Savukārt dabas resursus eksportējošās valstis nereti šajā ziņā ieņem visnotaļ pieticīgu vietu pasaules attīstītāko valstu rangu tabulā.

Reģionālās sadarbības
vektors

Vēl viena ar globalizāciju saistīta tendence ir reģionālā sadarbība.
Valstu vēlme veidot dažāda līmeņa un formu sadarbību ar vienā telpā izvietotām kaimiņzemēm pēdējā gadu desmitā ievērojami pieaugusi. Jebkurā pasaules malā valstis veido ūnijas, līgas, apvienības, savienības. Vai šī tendence būtu uzlūkojama tikai kā valdību labas gribas apliecinājums?
Politikā nekas nenotiek tāpat vien. Valstu apvienībām vieglāk un arī lētāk ir reaģēt uz pasaulē notiekošo kopā nekā individuāli. Taču vienā zemeslodes pusē savienības zeļ un plaukst (ES, NATO, Baltijas jūras sadarbība, Vidusjūras sadarbība), bet citās velk pēdējo dvašu (Neatkarīgo Valstu Savienība)? Viens no skaidrojumiem meklējams valstu un sabiedrību vēlmē un mākā izmantot reģionālo potenciālu savu un kopīgu mērķu labā. Ja Latvija deviņdesmito gadu sākumā būtu izvēlējusies “lepno” neitralitātes ceļu, izvairoties no iekļaušanās reģionālās sadarbības tīklos ar kaimiņvalstīm un organizācijām, tad, iespējams, 21. gadsimtā mēs iesoļotu vienā valstu grupā ar Moldovu, Ukrainu, Baltkrieviju.
Vai, balstoties uz citu mazo valstu pieredzi pasaulē, iespējams izstrādāt formulu, kas palīdzētu mazajām valstīm piemēroties globalizācijas izraisītajām pozitīvajām un negatīvajām sekām? To varētu nosaukt par mazo valstu efektivitātes formulu.
Dažādi autori piedāvā atšķirīgus risinājumus. Gribētu piedāvāt vienu no iespējamajām formulām.
Mazo valstu efektivitāte pasaulē ir atkarīga no vispusīgām zināšanām, valsts rīcībā esošā potenciāla (ekonomiskā, cilvēku, politiskā, intelektuālā utt.) un mākas pielietot zināšanas šā potenciāla izmantošanai iekšpolitiski un ārpolitiski.