Ierindā kopā ar sargātāju

Taču vērtībām un idejām ir vajadzīga aizsardzība. Tie ir divi poli, starp kuriem rit cilvēku dzīve: uzbrukums un aizstāvēšanās, saārdīšana un atjaunošana. Miers vienmēr ir potenciāls, topošs – kā iespējams, atkarīgs no situācijas, no apstākļu līdzsvarošanas un vēlmes to rast; miers nav stabils, mūžīgi iegūstams stāvoklis.
Tādēļ vērtību apliecināšana, aizsardzība, drošība un politiskā stabilitāte ir tādas parādības, kas prasa fantastisku ikdienas darbu, asredzību, prognozēšanas spējas un vienkārši veiksmi, lai nenonāktu draudīgā konfliktā. Tādēļ aizsardzības un drošības sfērās jāstrādā visaugstākā ranga profesionāļiem, kas nav tikai un vienīgi militāristi, bet arī sabiedrības, pasaules kultūru, reliģiju un “cilvēku dvēseļu” pazinēji. Tādi, kam pat sapņos nerādās nodevība un pērkamība šķiet neiespējama. Daudziem patlaban žēl, ka Latvijā tik jūtīga sfēra kā aizsardzība un drošība tiek iejaukta politiskā jezgā.

Drošība nav tikai
militārs jautājums

Cilvēku dzīves stabilitātes un drošības dēļ pāris sfērām ir jābūt ilglaicīgām, noturīgām, pārmantojamām, t.i., izglītībai, kultūrai, zinātnei kā vērtību veidotājām un aizsardzībai kā šo vērtību sargam. Pie mums gan visi grib runāt par ekonomikas ilglaicību, it kā taisītos dzīvot nevis sevis, bet preču un lietu dēļ un tajās atrast dzīves būtību. Taču jāatgādina, ka pati nostādne – ekonomikas, ražošanas dominante pār kultūru kā vispārcilvēcisko vērtību apliecinātāju – ir drauds drošībai.
Jautājums par drošību nav tikai un vienīgi militārs jautājums. Drīzāk tas ir nemilitārs, jo karu un konfliktu saknes slēpjas cilvēciskajā iedabā. Nav taisnība, ka ir tādi sabiedrības likumi, kas neizbēgami novestu pie konflikta. Vācu filozofs Heidegers saka, ka cilvēks ir drosmīgāks nekā augi un dzīvnieki. Tādēļ cilvēks arī briesmās atrodas citādi... Cilvēks ir neaizsargātāks... Draudi, kas uzbrūk cilvēka būtībai, rodas no pašas šīs būtības. Gadsimtiem ilgi jau notiek cilvēciskās pasaules pārvēršana par lietu, pasaule tiek priekšmetiskota un tiek izaicināta cilvēka vēlme to piesavināties. Zinātni uz priekšu dzen militārisms. Izcilas militārās tehnoloģijas, no vienas puses, rada iespaidu par lielāku drošību, taču, no otras puses, tās provocē bruņoties vēl vairāk. Tā šis militāri tehnoloģiskais ražošanas riņķis arvien vairāk iznīcina globālas aizsardzības iespēju. Ne jau atombumba ir nāvīgais, saka filozofi. Ja cilvēks to radīja, lai aizsargātos, tad tagad superieroči mūs ir noveduši neaizsargātības situācijā. Tajos redzama cilvēka ļaunās iedabas pabeigtība. Cilvēks ir pārstājis baidīties no kosmosa spēka, kas visus mūs, dzīvus esošos, noliek vienā pozīcijā – izbrīnā un pietātē pret esamību. Atombumba kā moderno ieroču simbols nav ļaunāka par īstenību – tā ir tāda, kādi esam mēs paši. Bumba prasa no mums nevis cīņu, nevis pakļaušanos, bet gan pašizziņu. Izpratni – kas un kāpēc vēlas vairot līdzekļus sadursmei?
Peters Sloterdaiks atzīst, ka bumba ir kā Rietumu Buda, tā klusējot nogaida... Kā Buda ar sarkasma zīmi. Pirms pārdesmit gadiem visi baidījās no pašas atombumbas kā pasaules gala iespējas, tagad visi baidās no bumbas neprognozējamas izmantošanas, no viena centrālā spēka punkta sadalīšanās milzīgā daudzumā apdraudētības vektoru. Kara filozofija mūsdienās ir būtiski mainījusies. Kara dieva dēls laikmetīgajā pasaulē ir terorisms, kas darbojas pēc citiem, savā ziņā postmoderniem spēles likumiem, karu nepiesakot, neierobežojot noteiktā telpā un laikā, bet padarot to par visuresošu, neapturamu, tādu, kas var skart visus un visur.
Tāpēc aizsardzība ir valsts un arī katra cilvēka daļa, domājot nevis par tehnisko varenību, bet par notiekošā vērtību un jēgu. Meklējot savstarpējo dialogu, izpratni, pretimnākšanu un arī piedošanu. “Briesmas pastāv draudos, kas skar cilvēka būtību viņa attiecībās ar pašu esamību, nevis nejaušās briesmās. .. Glābiņam jānāk no turienes, kur notiek izmaiņas ar mirstīgajiem viņu būtībā,” saka vācu filozofs. (M.Heidegers. Malkasceļi, Rīga, 2001, 199.lpp.)
Līdz ar iestāšanos NATO rodas izjūta, ka Baltijas valstu drošība pieaug, jo tās vairs nebūs “pelēkajā zonā”, kuras statuss ir svārstīgs. Taču Latvijas drošības politika prasa realizēt taktisku un mierīgu Austrumu politiku, kura būs arī Eiropas Savienības (ES) ārpolitikas daļa. Zīmes no Krievijas nav iepriecinošas: vienas personības dominante prezidenta vēlēšanās, preses pakļaušana, valstisko ambīciju pieaugums, demokrātiskās inteliģences lomas samazināšanās utt. Vai tam atkal nevar sekot Baltijas valstu pakļaušana, protams, ne vairs ar militāras okupācijas palīdzību, bet modernāk – ar visiem iespējamajiem ietekmes sfēru nostiprināšanas līdzekļiem?

Krieviskums kā politiskās
spēles elements

Brīvības tēma
noiet no skatuves

NATO, kurā tagad iekļaujas Baltijas valstis, savā ziņā definē mūsu valstu identitāti un dara to ar militāriem, racionāliem, rietumnieciskas vērtības apliecinošiem līdzekļiem. Reizē ar NATO mēs 2004. gadā kļūstam par ES dalībvalsti. Šī procesu vienotība ir ārkārtīgi loģiska, jo pastāv eiropeiskās kopīgās vērtības, ES tās apliecina, bet NATO sargā. Eiropa pēc Otrā pasaules kara saprata: ja katra tauta veidos savu armiju, tad tā apdraudēs pašas kaimiņus un vienmēr būs iemesls sākt jaunu karu. Galu galā Eiropas vēsture nemaz nav tik glīta, jo tā ir pārdzīvojusi postošākos karus.
“Drošība” mūsdienās ir kļuvis gandrīz par sinonīmu vārdiem “eksistence, pastāvēšana, izdzīvošana”. Ja vēl pirms kāda laika cieši kopā saistītie vārdi bija “brīvība un eksistence”, tad tagad brīvības tēma noiet no mūsu skatuves. Vai tas nav zīmīgi? Šķiet, ka jā, jo cilvēki sāk akcentēt to paslēpto brīvības daļu, kas parāda bailes. Runājot ar cilvēkiem Latvijā, arvien biežāk jādzird, ka šo desmit gadu laikā dzīves izjūtas ir sākušas koncentrēties uz bailēm. Tās nav skaidri apzinātas bailes no kādas konkrētas neveiksmes, no krimināla uzbrukuma, bet tās ir pelēkās, caurspiedīgās bailes no tā, kas var neparedzēti notikt, – no darba zaudējuma, priekšniecības atriebības, kļūšanas par manipulāciju objektu, politisko krīžu radītās nedrošības vai dzīves jēgas zaudēšanas. Droši vien šīs bailes ir iemesls tam, ka Latvija ieņem piekto vietu pasaulē pašnāvību ziņā. Ar konkrētām bailēm var cīnīties, jo tām ir zināmi iemesli un pastāv racionālas iespējas kaut ko darīt, piemēram, uzlabot Aizsardzības, Iekšlietu ministrijas un policijas darbu, dodot tām lielāku finansējumu.
Ar pelēkajām bailēm cīnīties ir ļoti grūti, jo tām nav skaidru cēloņu, kurus ar darbības plānu var novērst. Kāpēc tad pieaug tieši pelēkās bailes? Secinājums varētu būt tāds, ka mūsu valsts pārvaldes sistēma, elites politiskā rīcība savā dziļākajā būtībā (nevis deklaratīvajās izpausmēs) pauž iracionālus vaibstus. Iracionālais, kas balstās uz cilvēka iedabas juteklisko pusi, varaskāri, ambīcijām, nerēķināšanos ar sabiedrisko labumu, atspoguļojas sabiedrības pretreakcijā, nemierā, drošības izjūtas zudumā. Valdības nemitīgās maiņas, elites savstarpējā jutekliskā aizvainotība, lēmumu nenoturība nebūt nav racionalitātes pazīme. Iracionālais gūst atspulgu sabiedrības pelēkajās bailēs.
Baiļu pretstats ir esamība drošībā. Taču vārds “drošība” tiek ekspluatēts pārlieku daudz. Tas izplūst aspektu daudzveidībā, tā vien šķiet, ka ar vārda piesaukšanu (tā ir šamaniska darbība) reālā drošība pieaugs: pārtikas drošība, kvartāla drošība, banku drošība, drošs sekss un tā tālāk. Taču ar drošību notiek tas pats, kas ar aizsardzību. Prasība pēc tās ir visur, un nekur tā nerod pilnīgu risinājumu, tikai kā aizmaskēts plīvurs mēģina apsegt pasaules pārveidoto seju.

Drošība
saistās ar risku

Risks ir iemīļots kapitālisma dzīves stila apzīmējums. Ja palielinās riski, būtu jāsamazinās drošumam. Taču modernajā pasaulē nedarbojas apgrieztā cēlonība. Nav riskantās zonas; viss ir riskants, un reizē tam nav nekādas nozīmes, jo, nodrošinot vienu sfēru, nedrošība pārceļas uz citu.
Pasaule kļūst aizvien tehnoloģiski varenāka, militāri iespaidīgāka, zinātniski pārliecinošāka, arvien vairāk pārpildās ar lietām (vajadzīgām un nevajadzīgām), taču tā nekļūst mierīgāka, mazāk riskanta un drošāka. Risks, drošības meklējumi un aizsardzība ir mūsdienu eksistences neatraujama sastāvdaļa. Mūsdienās ģeogrāfiskās robežas var tikt pārvarētas bez armiju kustības, vienkārši paplašinot informatīvo un darbības telpu, pārnesot valodas, vērtības, dzīves priekšstatus un stilus uz citiem reģioniem. Būtībā jau nevajag tankus, vajag naudas plūsmas un slepeno informāciju, kas tek caur informatīvajiem tīkliem klusi un neredzami. Augstākā vērtība ir jaunām tehnoloģijām, informācijai, komunikatīvajiem sakariem, ātrumam, nevis iekarotiem purviem un mežiem. Reģioni pakļaujas, atdodot to vērtīgāko – cilvēkus un viņu prātus. Arvien vairāk cīņa norisinās garīgajā plāksnē, 21. gadsimtā tā ir neredzama cīņa ik mirkli par idejām, cilvēkiem, vērtībām, cīņa starp atšķirīgām civilizācijām, reliģijām, politikām, kultūrām un dzīvesveidiem.
Tomēr nevar noliegt, ka arī materiālās un dabas bagātības ir cīņu iedvesmojošs lielums, parasti tā ir cīņa par enerģijas avotiem – naftu. Plašākā mērogā uzvar nevis tas, kam ir spēcīgāka armija fiziskā ziņā, bet tas, kam ir augstāka līmeņa garīga aizsardzība un spēcīgāka pārliecība par izdzīvošanas nepieciešamību un dzīves vērtībām. Protams, arī fiziskā un militārā ziņā armijas var uzvarēt uz kādu laiku, taču šīs uzvaras, kas nenes sev līdzi cilvēku domāšanas pakļaušanu, nevar noturēties ilgstoši.
NATO ir mainījusi savu pamatnostādni no līdzsvara ideoloģijas uz vērtību apliecināšanas un aizstāvības ideoloģiju. Tas mūs vēl vairāk tieši garīgi pietuvina NATO, saskatot tajā transatlantiskās kultūras vērtību balstu. Nekur neder ideja par Eiropas sadalīšanu jaunajā un vecajā, ātrajā un lēnajā. Tieši kopīgās garīgās vērtības – demokrātija, cilvēktiesības, cieņa pret dzīvību, likumu, citādības atzīšana, tolerance ir eiropeiskās pamatvērtības. Latvijai kā Eiropas mūžsenai daļai šīs vērtības ir ļoti būtiskas un sargājamas. Raksturīgi, ka NATO pirmoreiz savā pastāvēšanas vēsturē izmantoja spēku Balkānos, lai aizstāvētu nevis savu dalībvalsti, bet gan cilvēciskās vērtības. Tieši šī filozofiski vispārcilvēciskā vērtīborientācija NATO dod priekšroku pār visiem citiem militārajiem blokiem, jo NATO ne tikai aizsargā, bet ir sargs. Un tāpēc Latvija kā NATO dalībvalsts pirmām kārtām nostājas ierindā kopā ar sargātāju vārda visplašākajā – cilvēka cienīgas eksistences – nozīmē.

Dr. habil. phil. Maija Kūle