blakus esošo Ministru padomi. Par radušos nenormālo stāvokli es paziņoju PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājam, tieslietu ministram, iekšlietu ministram un ģenerālprokuroram, jo, lai gan mēs bijām pasludinājuši savu neatkarību, iekšlietu karaspēks Latvijas valdībai nebija pakļauts. Atbildi es saņēmu pēc vairākiem mēnešiem tikai no PSRS tieslietu ministra vietnieka. Atbildē bija teikts, ka PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo esot devis Latvijas iekšlietu ministram Aloizam Vaznim norādījumu pārņemt tiesājamo konvojēšanas pienākumu. Kad šo atbildi parādīju Aloizam Vaznim, viņš atbildēja, ka pirmo reizi dzirdot par šādu norādījumu.
Tad nāca 13.janvāris. Asiņainie Viļņas notikumi, kurus naktī pārraidīja televīzija. Tam sekoja masveidībā vēl nebijusi latviešu tautas manifestācija Daugavas krastmalā. Tajā iekļāvāmies arī mēs ar savu Juristu biedrības karogu. Daudzus nodarbināja viena doma: vai rīt būs mūsu kārta? Atgriežoties no Daugavmalas, bija savāda sajūta, ejot pa gandrīz tukšajām Rīgas ielām. Rīgas krievu iedzīvotāju tajās tikpat kā nebija. Radās iespaids – krievi baidās, ka latvieši sāks viņiem “rīkles griezt”. Taču mūsu tauta, kā parasti, saglabāja aukstasinību, kam pateicoties šajās tik liktenīgajās dienās izdevās izvairīties no lielākas asinsizliešanas.
14.janvārī Rīga bija kļuvusi nepazīstama. Ko tādu mana paaudze nebija redzējusi. Rīga pārvērtās par barikāžu pilsētu.
Uz atbildes reakciju nebija ilgi jāgaida. Sākās pirmie omoniešu uzbrukumi šoferiem, pirmās sadedzinātās automašīnas.
Sakarā ar notikumiem Viļņā mēs ar tieslietu ministru Viktoru Skudru un Advokātu kolēģijas priekšsēdētāju Aivaru Niedri nosūtījām valdības telegrammas PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājam, PSRS tieslietu ministram, PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejas priekšsēdētājam un Juristu savienības prezidentam. Šajās telegrammās pieprasījām, lai viņi oficiāli nosoda Viļņas notikumus un dara visu, kas atkarīgs no viņiem, lai nepieļautu turpmāku asinsizliešanu Baltijā.

Spriedzes kulminācija

Manuprāt, kulminācija šajā nedēļā bija 15.janvāra notikumi. Šajā dienā kompartija, Interfronte, Sabiedrības glābšanas komiteja un tamlīdzīgas organizācijas izsludināja politisku streiku un rīkoja savu mītiņu ASK stadionā. Bija skaidrs, ka aiz šā mītiņa slēpjas kas vairāk. Klīda valodas, ka pēc mītiņa tā dalībnieki nāks likt ziedus pie Ļeņina pieminekļa un tad sāksies konfrontācija ar ļaudīm, kas uz barikādēm aizstāv Ministru padomi un Augstāko tiesu.
No rīta, iedams uz darbu, es mājiniekiem pateicu, ka nezinu, kad vakarā pārnākšu un vai vispār pārnākšu. Tiesā paziņoju, ka pulksten 15 visas tiesas darbinieces sievietes var iet mājās. Vīrieši un daļa darbinieču tomēr neaizgāja, gaidījām, kas notiks tālāk.
Ļaudis uz barikādēm ieņēma vietas. Taču bažas izrādījās veltīgas. Mītiņotāji no ASK stadiona aizgāja mājās. Vairums rūpnīcu ignorēja Interfrontes aicinājumu streikot. Salīdzinot ar vareno 13.maija mūsu tautas demonstrāciju, ASK stadionā bija savākusies saujiņa kliedzēju.
Interfrontieši apgalvoja, ka tur bijuši 15 tūkstoši viņu piekritēju. Domāju, ka faktiskais skaits varēja būt ne vairāk kā 10 tūkstoši. Spriežot pēc televīzijā redzētajiem kadriem, mītiņotāji aizņēma stadiona tribīni un daļu futbola laukuma. Kad es nākamajā dienā painteresējos Sporta komitejā, cik vietu ir ASK stadiona tribīnē, man atbildēja, ka maksimums pieci tūkstoši. Tauta tātad neatbalstīja šā mītiņa organizētājus. Un tomēr Augstākā tiesa saņēma ļoti “interesantus” dokumentus: “Latvijas tautas sapulces rezolūciju”, “Latvijas tautas sapulces aicinājumu”, “Latvijas sabiedrības glābšanas komitejas politisko paziņojumu”. Mītiņš ASK stadionā bija sevi nosaucis par “Latvijas tautas sapulci”.
Taču interesantākais ir tas, ka šajos “Latvijas tautas sapulces” priekšsēdētāja Ojāra Potreki parakstījos dokumentos, piemēram, bija teikts: “Dotajā situācijā Latvijas sabiedrības glābšanas komiteja pēc darbaļaužu pieprasījuma uzņemas atbildību par turpmāko Padomju Latvijas likteni, pasludina visas valsts varas pāriešanu savās rokās stabilizācijas periodā un Augstākās padomes un valdības atstādināšanu.” Acīmredzot šie papīri bija sagatavoti agrāk. Kompartija varēja pārliecināties, ka tauta viņus neatbalsta. Droši vien kaut kas iedarbinātajā apvērsumu mehānismā pēdējā brīdī aizķērās.
Tā kā uz tautu reakcijas spēki vairs nevarēja cerēt, tad spēlē aizvien vairāk sāka izmantot savu galveno trumpi OMON. Jau nākamajā dienā sekoja arī pirmais upuris – ministra Jāņa Janovska šoferis Roberts Mūrnieks.
Armija pagaidām it kā stāvēja malā. Cik ilgi? To neviens nevarēja pateikt. Jau pēc janvāra notikumiem Viktors Alksnis apgalvoja, ka izšķirošajā brīdī Mihails Gorbačovs esot viņus nodevis. Varbūt pulkvedim V.Alksnim taisnība? Ja tā, tad kādēļ M.Gorbačovs piekāpās? Bet par to tālāk.

Uz Ameriku – paust
patiesību par Latviju

1990.gada augustā mani Augstākajā tiesā apmeklēja Ņujorkas Cilvēku tiesību aizstāvības juristu komitejas pārstāvis. Šī komiteja interesējās par tiesu reformas jautājumiem PSRS un arī tās bijušajās republikās. Komiteja uzaicināja mani apmeklēt ASV 1991.gada janvārī. Ielūgumu pieņēmu. Un tā iznāca, ka šajās mūsu tautai tik smagajās dienās man bija jāpošas ceļā. No vienas puses, bija grūti šajā brīdī atstāt Latviju, savu kolektīvu, ģimeni, jo neviens nevarēja pateikt, kas notiks tālāk. Taču, no otras puses, es sapratu, ka tā var būt liktenīga sagadīšanās un iespēja Amerikā runāt par to, kas notiek pie mums. Nedrīkstēju to palaist garām. Tā kā situācija bija ļoti sarežģīta (bija jālido no Maskavas) un nebija nekādu garantiju, ka PSRS varas iestādes pieļaus manu izbraukšanu, centos to neafišēt. No republikas vadības par manu braucienu zināja tikai Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.
Tā kā manā pasē bija iespiesta neizmantota ASV vīza un lidmašīnas biļeti saņēmu no amerikāņiem jau Maskavā, es 1991.gada 19.janvārī sēdos “Pan American” lidmašīnā Šeremetjevas II lidostā. Pirms tam bija jāiziet speciāli drošības pasākumi, jo tikko bija sācies karš Persijas līcī un amerikāņi baidījās no arābu teroristiem. Katram pasažierim bija jāiziet uz lidlauka, jāparāda savs čemodāns, un tikai pēc tam bagāžu iekrāva lidmašīnā.
Maskavā nopirku laikrakstu “Izvestija”, kurā atradu interviju ar PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejas priekššēdētāju, kurš ar uzmanīgiem izteicieniem kritizēja Viļņas notikumus. Tā tad bija vienīgā reakcija uz mūsu sūtītajām valdības telegrammām. Pārējās amatpersonas klusēja.

Turpmāk vēl
Prof. Gvido Zemrībo