Slavenā mūziķa radurakstos – arī latviska stīga

Kārlis Hūns. Veras Manigeti portrets. 1871

Jau daudzu gadu garumā koncertu klausītāju mīlestību un kritiķu laurus Latvijā saņēmis tālu daudzinātais čella spēles virtuozs Ivans Monigeti. Draudzība nostiprinājusies ne vien koncertdzīvē, bet arī pedagoģijā. Tikko presē varējām lasīt, ka arī kāds latviešu jaunais čellists, ir izturējis konkursu un kļuvis par Bāzeles konservatorijas profesora Monigeti meistarklases audzēkni.

Monigeti dzimtas vārds latviešu kultūras vēsturē pazīstams jau kopš 19. gadsimta. Mūsu talantīgais gleznotājs Kārlis Hūns 1874. gadā salaulājās ar Pēterburgā strādājošā itāliešu arhitekta Ipolita Monigeti meitu Veru. Šis arhitekts strādāja imperatora Aleksandra III galmā. Viņš veicis vairāku nozīmīgu celtņu rekonstrukciju, izstrādājis plānu jaunām pilīm un projektējis pazīstamo Levādijas pili Jaltā (ko pieminam arī kā mums liktenīgās lielvaru konferences vietu). Monigeti rekonstruētās celtnes Hūns izdaiļojis ar monumentālās glezniecības darbiem.
Kad 1980. gadā tika atzīmēta akadēmiķa Kārļa Hūna 150. dzimšanas diena, man bija laime Valsts Mākslas muzejā komplektēt un iekārtot ekspozīciju piemiņas izstādei. Lai arī šis ir viens no latviešu gleznotāju pirmās trijotnes meistariem, mākslinieka darbi izklīduši pa ļoti daudziem tuviem un tāliem muzejiem, pie tam vairāki muzeji nelabprāt šķiras no augstu vērtētā gleznotāja darbiem. Tieši izstādes gatavošanas laikā “no augšas” tika dots norādījums: ja mākslinieka mantojums ir mazskaitlīgs un izkaisīts daudzos muzejos, iespēju robežās savākt to vienuviet. Varbūt tādēļ no Kauņas, Erevānas, Taškentas un daudzām citām gleznu kolekcijām saņēmām atteikumus. Vietējā muzejā Hūna gleznu krājums bija visai pieticīgs, jo viņa darbus ilgāku laiku iegādājās atturīgi, uzskatot tos par neraksturīgiem latviešu mākslai. Nozīmīgākai gadskārtai veltītajā ekspozīcijā ietilpa arī Hūna portrets, ko gleznojis viņa draugs I.Kramskojs. Latviešu gleznotāju jau bija pamanījusi Eiropa, viņš bija pasniedzis akvareļglezniecības stundas pašai Francijas imperatrisei Eižēnijai. Izstāde diemžēl tikai daļēji spēja atspoguļot viņa radošo daudzpusību un spēku.
Jubilejas pasākumos bija iecerēts iesaistīt jau toreiz slaveno mūziķi Ivanu Monigeti, kas sarīkojumam piešķirtu divkāršu spožumu. Taču toreiz neizdevās nodibināt sakarus.
Kad Čaikovska konkursa laureātu vidū parādījās čellista Monigeti vārds un attēlos ieraudzīju itāliskos sejas vaibstus, radās nojausma par šīs personas varbūtējo saistību ar K.Hūna dzīvesbiedres Veras Monigeti ģimeni. Par šo iespējamību biju iecerējis jautāt pašam mūziķim, kad viņš ar koncertiem ciemojās Rīgas jubilejas dienās. Diemžēl biju novēlojis, jo maestro no Rīgas jau bija aizceļojis. Ar mūziķa kuratora Reiņa Galenieka palīdzību tomēr telefoniski izdevās sazināties ar Monigeti kundzi, kas vēl bija aizkavējusies. Viņai tad arī izstāstīju senos radurakstus. Jādomā, ka tagad tos zina arī pats Ivans Monigeti.
Kārļa Hūna gleznotais Veras Monigeti atveids rakstos sastopams kā “Mākslinieka sievas portrets”, lai gan audekla datējums liecina, ka šai laikā viņa bijusi līgava. Latviešu glezniecības sieviešu portretu galerijā šo var ierindot visaugstākajā vietā. Mākslinieka sieva bijusi arī modelis vairākās žanra gleznās.
Diemžēl talantīgā mākslinieka dzīves ceļš agri aprāvās. Nedziedināmi saslimušo dzīvesbiedru sieva pavadīja ārstniecības braucienā uz Šveici, kur Davosā 46 gadu vecumā beidzās Kārļa Hūna šīszemes gaitas. Jaunā atraitne rūpējās par vīra zemei atdodamās daļas pārvešanu un apbedīšanu dzimtās Madlienas kapsētā. Šis elēģiskais vēstījums no Veras Hūns–Monigeti dzīves ierakstīts latviešu 19. gadsimta mākslas vēsturē.

Pēteris Savickis