ATSAUCĒ IETVERT:
Gan labota, gan nozagta vēsture. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.03.2004., Nr. 36 https://www.vestnesis.lv/ta/id/85152
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Gan labota, gan nozagta vēsture
 |
 |
Pēc R.
Kalniņas–Grīnbergas meta veidotā piemiņas plāksne; Zemgales klubs Jelgavā, pie
kura atradās piemiņas plāksne O.Kalpakam. Nams tika nopostīts Otrā pasaules kara
laikā |
|
1919. gada 5. janvārī apakšpulkvedis Oskars Kalpaks Jelgavā deva
pirmo pavēli Latviešu atsevišķajam bataljonam – tas devās uz norādītajām
pozīcijām pie Olaines, lai stātos ceļā sarkanarmiešu uzbrukumam. Vēsturnieku
apcerēs var uziet faktu, ka tolaik bataljona komandiera pakļautībā bija 220 vīru.
Pavēle iezīmēja sākumu smagam kauju ceļam, kurā tapa, veidojās un pieņēmās
spēkā Latvijas armija. Kā zināms, šīs cīņu gaitas vainagojās ar Latvijas
atbrīvošanu. Tiesa, pats Oskars Kalpaks, kas neilgi pirms tam bija paaugstināts par
pulkvedi, to nepieredzēja, jo pirms 85 gadiem 6. martā pārpratuma dēļ gāja bojā
apšaudē ar sabiedrotajiem Dzelzsdivīzijā. Tobrīd armijas virspavēlnieka rīcībā
jau bija 947 vīri.
Godinot O. Kalpaka piemiņu, 1934. gada 21. novembrī Jelgavā pie bijušā Zemgales kluba
Pasta ielā 34 kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis atklāja un arhibīskaps prof.
Teodors Grīnbergs iesvētīja bronzas piemiņas plāksni, kas bija veidota pēc Teodora
Zaļkalna meta, ar O. Kalpaka galvas bareljefu un tekstu:
“Pulkvedis Oskars Kalpaks, pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, šai namā 1919.
gada 5. janvārī deva pirmo pavēli savam bataljonam.”
Pēc padomju okupācijas 1940. gadā plāksne tika noplēsta.
1990. gadā plāksne tika atjaunota (tēlniece Rasa Grīnberga–Kalniņa) un 6. martā
piestiprināta pie skolēnu jaunrades centra “Junda” ēkas, kas atrodas bijušā kluba
vietā tagadējā Raiņa parkā. 1992. gadā jaunā plāksne tika nozagta.
Salīdzinot fotoattēlos abas plāksnes, jāsecina, ka O. Kalpaks katrā raugās uz savu
pusi. Ir labota vēsture. Gluži kā Skolnieku rotas piemineklī Cēsīs – tur arī
zēnam atjaunotajā versijā šautene ir ielikta “pareizajā” rokā, nevis tā, kā
bija oriģinālā. Kaut gan var jau būt, ka reizēm vēsture jeb, pareizāk, aplami
teksti tik tiešām jālabo. Nu nebija Oskars Kalpaks 1919. gada 5. janvārī vēl
paaugstināts par pulkvedi! No tā, ka virspavēlnieks tiktu nosaukts par apakšpulkvedi,
neciestu ne karavīra gaišā piemiņa, ne arī mazinātos cieņa pret Latvijas armiju un
tās varoņiem brīvības cīņās.
Andris Sproģis, “LV”