tradīcijās balstīts. Ar svētkiem piedienīgiem atribūtiem – īpaši diedzētām, bieži izstīdzējušām un noļukušām sarkanām tulpēm vai dzeltenām trompešu narcisēm, no apmulsuma vai “drošības apsvērumiem” piesarkušiem vīriešiem, treknām un saldām krēma tortēm un šampanieti. Parasti ar šādu dāvanu fondu sievietes darba vietās tika sveiktas dienu iepriekš – 7.martā, lai 8.martu – īstos svētkus – atzīmētu ģimenes lokā. “Šī diena man ir svētki, pateicoties manam vīram. Nekad neesmu gaidījusi tulpes no kolēģiem, kaut ziedus ir patīkami saņemt arī no bomža uz ielas. Aktieri ir aizņemti un uz sevi vērsti cilvēki, tādēļ šādiem niekiem uzmanību nepievērš. Es svinēšu šo dienu arī šogad un nesaskatu te nekādu sieviešu solidaritāti,” atzīst aktrise Agnese Zeltiņa.
Līdzīgi apsveikumu gājieni notika arī mācību iestādēs, pat slimnīcās un bērnudārzos. “Ar mīļumu atceros vidusskolu, kad puiši 8.marta rītā vienmēr ko jauku bija izdomājuši. Lai gan zinājām, ka tā būs, tomēr viņi vienmēr prata sagādāt pārsteigumus,” stāsta Saeimas deputāte Linda Mūrniece. “Man 8.marts saistās ar māmiņu dienu, kad bērnudārzā gatavojām priekšnesumus mammām un gaidījām, lai sveiktu. Mana mamma vienmēr kavējās, jo strādāja par medmāsu. Savukārt vīrieši, kas staigā ar tulpītēm, neļķītēm vai citiem ziediem, mani šajā dienā vienmēr pozitīvi uzjautrina. Laikam jau viņi cenšas kompensēt savus nedarbus,” domā rakstniece Laima Muktupāvela. Dalīties pārdomās aicinātās sievietes minēja, ka savulaik skolā no klases puišiem saņemtu 8.marta dāvanu kā sentimentālu piemiņu saglabājušas līdz šodienai.

Sveicieni priecē
vai apvaino

Cik šādi publiskie apsveikumi no pavirši pazīstamiem kolēģiem vai bargajiem priekšniekiem katrai sveiciena saņēmējai bija patīkami, par to grūti spriest. Šajās dienās dzirdētie sieviešu dienas piedzīvojumu un izjūtu atstāstījumi ir krasi pretēji. “Man nekad nav traucējis tas, ko mēdz šo svētku kontekstā pārmest vīriešiem – apreibuši no alkohola un ar tulpēm rokās. Ja kāds gribēs sadzerties, iemeslu atradīs arī citā dienā. Tāpat ir arī ar tulpēm,” teic Linda Mūrniece. Savukārt Saeimas deputāte Ina Druviete atzīst: “Sieviešu diena PSRS tika pārvērsta par bioloģiska dzimuma svētkiem. Tādējādi šī diena savā veidā aizstāja Mātes dienu, kas ir atgriezusies mūsu atzīmējamo dienu klāstā. Toreiz sieviešu diena padarīja krāsaināku pelēko padomju sadzīvi. Tomēr bieži tas bija pamats iedzeršanai un nicīgai attieksmei pret sievieti. Atzīstu, ka man nav patīkami saņemt apsveikumus šajā dienā. Esmu savu viedokli darījusi zināmu arī saviem kolēģiem. Ja mani kāds sveiktu, uztvertu to kā apvainojumu.”
Līdzīgi I.Druvietei domā arī daži sabiedrībā pazīstami vīrieši. Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins, atzīstot, ka Starptautiskā sieviešu diena ir sieviešu solidaritātes svētki arī ES, noliedz sieviešu dienas reanimēšanu Latvijā. “Man ir riebums pret padomju tradīcijām un dzeršanu par godu sievietēm, ”norāda A. Kiršteins. Bet Rihards Pīks piebilst, ka atmiņas par šo dienu padomju laikos viņam nereti saistītas ne vien ar apreibušiem vīriešiem, bet arī ar pārlieku ilgi svinībās pabijušām sievietēm un ļenganām tulpēm. “Savas ģimenes četras sievietes es negrasos šajā dienā sveikt un domāju, ka no manis ne tulpes, ne citus ziedus viņas negaida,” atzīst deputāts. Bet sociologs Jānis Ikstens retoriski jautā, vai tāpēc, lai atcerētos sievietes, nepieciešami šādi svētki. “Nedomāju, ka uz šo dienu kā svētkiem būtu Latvijā liekams īpašs akcents. Tā vairāk ir politiska diena, kas šodien pakļauta komercializācijai. Taču svinēt jau nav nevienam liegts. Daudz svarīgāk ir mainīt sabiedrības domāšanu par dzimumu lomu. Neesmu tas vīrietis, kas var adekvāti spriest par sieviešu diskrimināciju, jo neatrodos tādā hierarhijas pozīcijā. Tomēr atzīstu, ka pētījumi šādas tendences Latvijā ir apliecinājuši.”

Tradīciju maiņa vai komercintereses

Vai 8.marta svētkus, kas nereti tika dēvēta arī par mīlestības dienu, šodien ir aizvietojusi svētā Valentīna diena 14.februārī, tam arī nav viennozīmīga apliecinājuma. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars ir pārliecināts, ka “Valentīndiena ir svētki, kurus izdomājuši naskie, kam pavasaris sirdī jau iestājies ziemā, bet 8.marts vēl šķiet pagalam tālu. Man ir pozitīvi piesardzīga attieksme pret visu, kas ir saistīts ar sievietēm un politiķiem”. Ir noteikta sabiedrības daļa, kas Valentīndienu nespēj pieņemt mūsdienu jauniešu vieglprātības dēļ, jo uzskata, ka svētki svinami ar lielāku cieņu.
Taču jāatzīst, ka ar svētkiem – oficiāliem, neoficiāliem, sabiedrībā vienu atzītiem, citu noliegtiem – šodien nenoliedzami saistītas komerciālās intereses. Jo vairāk svētku, jo izdevīgāk tirgotājiem. Kā trāpīgi norādīja Ina Druviete – veikaliem katru mēnesi ir būtiski nomainīt izkārtnes, citādi starp Jauno gadu un Lieldienām pārlieku ilgs laiks.
Un patiesi, kopš sieviešu diena no oficiālo svētku kalendāra izsvītrota, tuvojoties 8.martam, ap ziedu veikaliem varēja manīt lielāku vīriešu rosību. Piekritīsit, ka atgādinājumi 8.marta svinētājiem par izmeklētu dāvanu klāstu pēdējā nedēļā ir saklausīti arī televīzijas un radio komercreklāmās. Un grūti spriest, cik tas labi vai slikti. Ikvienam taču skaidrs, ka reklāma ir mūsu katra tiesības izvēlēties vai noraidīt. “Kamēr vien Latvijā cilvēki atcerēsies šos reiz kalendārā bijušos svētkus, tie tiks svinēti. Nav šaubu, ka arī nodoti nākamajām paaudzēm. Vīrieša ziņā ir, cik lielā mērā iepriecināt sievieti. Man šķiet, ka bija tā. Ja kāds ikdienā par to neiedomājās, tad 8.marts bija tā diena, kad kalendārs vienkārši lika to darīt,” domā Linda Mūrniece. “ Šī diena man saistās ar pavasara ziedu dāvināšanu, palielinātu uzmanību, platāku smaidu un pelnītiem komplimentiem tuvumā esošām sievietēm. Esmu novērojis, ka, saņemot sveicienus, visbiežāk viņu sejās ir prieks. Tas ir normāli, tā reaģē jebkurš cilvēks, kad viņu apsveic. Bet ne vienmēr viņas mani cienā ar torti!” piebilst Arnis Cimdars.

Vai atdzims
solidaritātes ideja?

Reklāma radio un elektroniskajā pastā saņemtā vēstule liek domāt par starptautiskās sieviešu solidaritātes ideju atdzīvināšanas mēģinājumiem mūsdienīgā manierē. “Svētdien, 7.martā, par godu sieviešu dienai tiek rīkots meiteņu, sieviešu un visu citu daiļo radību masu skrējiens pāri Vanšu tiltam,” vēstī elektroniski nosūtītā ziņa, turklāt piedāvājot īpašu galveno balvu – ceļojumu uz Ēģipti un piedalīšanās dāvanas katrai skrējiena dalībniecei. Laima Muktupāvela smejot teic: “Es atbalstu Cetkinas idejas, lai mani sauc par feministi! Bet pāri Vanšu tiltam es gan neskrietu, ja nu vienīgi Aspazijas kleitā!”
Svinēt vai ignorēt 8.martu kā sieviešu dienu vai starptautisko sieviešu solidaritātes dienu – tā ir mūsu katra brīva izvēle. To apliecināja arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete.