ANO eksperti dalās atzinumos par aizturēšanu Latvijā

Delegācija tikās ar Iekšlietu, Tieslietu, Veselības un Ārlietu ministriju pārstāvjiem, kā arī Latvijas valdības pārstāvjiem starptautiskajās institūcijās, ar Augstākās tiesas, Valsts policijas, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Valsts robežsardzes, Ģenerālprokuratūras un Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvjiem. Delegācija tikās arī ar Zvērinātu advokātu padomes un vairāku nevalstisko organizāciju, Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta mācībspēkiem un Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra pārstāvjiem.
Darba grupa privātā kārtā iztaujāja vairākus desmitus aizturēto personu Rīgas Centrālcietumā, Matīsa cietumā, Daugavpils cietumā, Rēzeknes policijas nodaļā, Iļģuciema sieviešu cietumā, Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, kā arī nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē “Olaine” un īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.
Mēs savu pilnvaru robežās pārbaudām ar personu aizturēšanu saistītās tiesiskās garantijas un salīdzinām tās ar starptautiskajām normām, kuras Latvija apņēmusies ievērot.

Trīs patvaļīgas
aizturēšanas kategorijas

Tā kā ne visas brīvības atņemšanas formas ir patvaļīgas, darba grupa, balstoties uz iepriekšējo vizīšu laikā gūto pieredzi, izstrādājusi noteiktus kritērijus un izdalījusi trīs kategorijas. Pirmā no tām attiecas uz personām, kuras aizturētas bez jebkāda iemesla vai tiesiska pamatojuma, piemēram, personas, kuras tiek turētas apcietinājumā vēl pēc tam, kad jau pilnībā izcietušas tām piespriesto sodu. Otra kategorija attiecas uz gadījumiem, kad persona aizturēta par to, ka miermīlīgi realizējusi Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā vai citos uz tās pamata pieņemtajos starptautiskajos paktos paredzētās tiesības vai brīvības, piemēram, tiesības brīvi paust savus uzskatus. Trešā kategorija attiecas uz tādu personu aizturēšanu, kuru lietas tiesā izskatītas, vairākkārt pārkāpjot taisnīga un godīga tiesas procesa principus un tādējādi piešķirot šai aizturēšanai patvaļīgu raksturu.

Pozitīvie aspekti

Pirmais pozitīvais aspekts. Ir skaidri redzama Latvijas valdības labā griba gādāt par cilvēktiesību aizsardzību. To apliecina ne tikai Cilvēktiesību komisijai izteiktais oficiālais uzaicinājums, izmantojot tās rīcībā esošos mehānismus, īpaši ieplānot darba grupas vizīti, un ne tikai iepriekšējās vizītes, kas tika rīkotas Eiropas Padomes un EDSO ietvaros. Ir vērojamas arī citas pazīmes, kas skaidri un neapšaubāmi liecina par to, ka valsts iekšpolitikā attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību panākts progress.
Otrais pozitīvais aspekts. Darba grupa vēlas uzsvērt ciešo sadarbību, kurai bija gatava valdība un varas iestādes. Delegācijai bija iespēja apmeklēt visus aizturēšanas centrus un citas iestādes, kuras tā vēlējās aplūkot. Delegācija varēja satikties un aprunāties ar jebkuru personu – ar pirmstiesas apcietinājumā esošajām personām, notiesātajām personām, kuras izcieš sodu, ar sievietēm, nepilngadīgajiem un pat tām personām, kuras tiek turētas karcerī. Vizītes laikā delegācijai ne mirkli neradās aizdomas, ka valdība vai tai pakļautās institūcijas vēlētos kaut ko slēpt.
Trešais pozitīvais aspekts. Latvija ir valsts, kas atrodas pārejas periodā un savu no jauna atgūto brīvību nav baudījusi vēl ne 15 gadu. Varas iestādes pielikušas milzu pūles, lai uzlabotu tiesisko bāzi attiecībā uz brīvības atņemšanu un cilvēktiesību aizsardzību. Tieši attiecībā uz personas aizturēšanu vairākkārt izdarīti grozījumi likumdošanas aktos, lai tie atbilstu Eiropas un pasaules standartiem. Delegācija ir konstatējusi ievērojamu progresu likumdošanas un institucionālajās reformās, kuras joprojām turpinās, un ir informēta par to, ka parlamentā patlaban tiek izskatīti vairāki attiecīgi likumprojekti.
Ceturtais pozitīvais aspekts. Latvijas varas iestādes ir ņēmušas vērā ieteikumus, kurus savos ziņojumos ietvērušas citas ar cilvēktiesību aizsardzību saistītās delegācijas, kas iepriekšējos gados apmeklējušas Latviju un analizējušas šeit valdošo situāciju cilvēktiesību jomā. Darba grupa uzsver, ka Latvijas varas iestādes ir centušās panākt atbilstību iepriekšminētajiem ieteikumiem un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem.

Ievērotie trūkumi

Pirmā problēma. Nepietiekama aizstāvības pieejamība. Delegācija ir informēta, ka Sodu izpildes kodekss garantē tiesības uz aizstāvību un tādējādi ikvienai aizturētajai personai ir tiesības izmantot aizstāvja palīdzību, vai nu pašai nolīgstot advokātu, vai saņemot valsts iecelta advokāta pakalpojumus. Taču praksē konstatējām, ka daudzas arestētās personas nav spējīgas apmaksāt nolīgta advokāta pakalpojumus un tādēļ paļaujas uz valsts ieceltu aizstāvi. Darba grupa norāda, ka tā sapratusi – šādos gadījumos visā iepriekšējās izmeklēšanas laikā aizstāvība gandrīz nemaz netiek nodrošināta. Situāciju vēl jo ļaunāku padara tas, ka aizturētie nezina savas tiesības.
Otrā problēma. Apsūdzības un aizstāvības nesabalansētība. Atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 203.pantam aizstāvībai – tiklab privāti nolīgtam advokātam, kā arī valsts ieceltam aizstāvim – automātiski nepienākas tiesības iepazīties ar lietu, būt klāt, kad tiek vākti pierādījumi pret klientu, vai izskatīt visus pret klientu vērstos pierādījumus, iekams apsūdzība nav pabeigusi lietas izmeklēšanu un sastādījusi apsūdzības rakstu. Tikai tad aizstāvim ir tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem pierādījumiem pret viņa klientu. Šāda abu pretējo pušu nesabalansētība neatbilst starptautiskajiem standartiem, kuri prasa abu pušu iesaisti izmeklēšanā no sākuma līdz galam.
Trešā problēma. Piemērojamā pirmstiesas apcietinājuma negatīvie aspekti. Saskaņā ar Latvijas likumdošanas aktiem un starptautiskajiem standartiem pirmstiesas apcietinājums ir drošības līdzeklis, kurš tiek piemērots tikai izņēmuma gadījumos, lai nodrošinātu taisnīgu tiesas procesu un apsūdzētā klātbūtni tajā. Delegācija ievēroja, ka šis drošības līdzeklis tiek plaši izmantots, bieži vien pat attiecībā uz nepilngadīgajiem, lai gan iespējami arī citi drošības līdzekļi.
Delegācijai radās pārliecība, ka cilvēks, kurš līdz notiesāšanai uzskatāms par nevainīgu, atrodas daudz sliktākos apstākļos nekā tas, kurš izcieš cietumsodu pēc notiesāšanas.
Ceturtā problēma. Lielais aizturēto personu skaits. Latvijā ir ļoti liels apcietināto personu skaits. Statistika liecina, ka no 2,3 miljoniem iedzīvotāju 7887 pašreiz atrodas ieslodzījumā vai tiem ir atņemta brīvība. Tādējādi Latvija ierindojusies starp tām Eiropas valstīm, kurās ir vislielākais aizturēto personu skaits. Delegācija ar bažām atzīmē, ka aizturēšanai nav alternatīvu.
Piektā problēma. Nepilngadīgo situācija. Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē daudzi ieslodzītie informēja par sava ieslodzījuma ilgumu, kas dažkārt sniedzas līdz septiņiem gadiem. Aptuveni puse no apjautātajiem apliecināja, ka aizstāvība viņiem kļuvusi pieejama tikai tad, kad viņi jau atradušies cietumā. Aizstāvība viņiem neesot bijusi pieejama nedz sākotnējās aizturēšanas laikā policijas iecirknī, nedz prokurora veiktās izmeklēšanas laikā. Daudzi sūdzējās arī par bargo cietuma režīmu, proti, par to, ka ģimenes locekļu apciemojumi ir ierobežoti

līdz vienai reizei mēnesī, draugu un draudzeņu apciemojumi vispār aizliegti un pat par samērā nelielu pārkāpumu draud ieslodzījums karcerī. Delegācijai tika paskaidrots, ka nepilngadīgie ir pakļauti tam pašam Sodu izpildes likumam kā pieaugušie un nekādu atsevišķu kodeksu vai likumdošanas aktu attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem nav.
Sestā problēma. Ārvalstnieku un bezvalstnieku aizturēšana. Nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē “Olaine” delegācija varēja tikties ar aizturētajiem cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka esot vairākus gadus nodzīvojuši vai pat dzimuši Latvijā. Vairums no viņiem stāstīja, ka jau vairākus mēnešus gaidot galīgo lēmumu attiecībā uz sevi un cerot iegūt likumīgu Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Šie cilvēki nebija saņēmuši nekādu juridisko palīdzību.
Ir grūti saprast, kāpēc personas, kuras vairākus gadus nodzīvojušas vai pat dzimušas Latvijā, tiek aizturētas atbilstoši likumdošanas aktiem par ārvalstniekiem un bezvalstniekiem.

Pēc ANO delegācijas materiāliem sagatavojis
Guntars Laganovskis, “LV”