Janvārī Ministru kabinetā akceptēta valsts programma cilvēku tirdzniecības novēršanai. Programmas darbības laiks ir pieci gadi, un tā paredz darbu vairākos virzienos. Likumdevējiem jāsakārto normatīvā bāze cilvēku tirdzniecības apkarošanas efektivitātes paaugstināšanai. Savukārt izpildvarai jāattīsta savstarpējā sadarbība,
lai izveidotu vienotu sistēmu labākai darba koordinācijai. Paredzēts arī radīt tiesībsargājošo, sociālo un izglītības
iestāžu darbinieku apmācības sistēmu, kas ļautu vispusīgi iepazīt problēmu un veikt efektīvu izglītošanas
darbu jauniešu vidū.

Programmā liela uzmanība pievērsta preventīvu pasākumu veikšanai – labāk likumpārkāpumu novērst nekā cīnīties ar tā sekām un bargi sodīt vainīgo. Taču policijas darbs galvenokārt izpaužas jau notikušu noziedzīgo nodarījumu atklāšanā.
Jēdziens “cilvēku tirdzniecība” nereti asociējas ar kuģu tilpnēs vai autofurgonos ieslodzītiem beztiesīgiem vergiem vai verdzenēm, kuru pretestība tiek brutāli apspiesta ar vardarbības un narkotiku palīdzību. Tomēr jebkurš noziedzības veids laika gaitā mainās, kamēr priekšstati par to, būdami daudz noturīgāki, saglabājas iepriekšējie. Mūsdienu cilvēku tirdzniecības kā noziedzības veida faktisko un juridisko būtību, kā arī sabiedrisko bīstamību šobrīd skaidro Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Narkotiku apkarošanas biroja 2.nodaļas (tās uzdevums – cīņa ar cilvēku tirdzniecību) priekšnieks Arturs Vaišļa:

Labi attīstīts
un ienesīgs “bizness”

Cilvēku tirdzniecībai mēdz būt dažādas formas. Piemēram, ASV izplatīta nelegāla darbaspēka ievešana. Šajā valstī sastopami nelegāli viesstrādnieki no visas pasaules. Latvijā šāda parādība pagaidām nav izplatīta, jo darba trūkst pašiem valsts iedzīvotājiem. Cits šā tipa noziedzības paveids ir nelegālā imigrācija – tās mijiedarbība ar cilvēku tirdzniecību mēdz izpausties gadījumos, kad valstī nelegāli ievestus imigrantus piespiež nodarboties ar prostitūciju. Arī tas mūsu valstij nav raksturīgi. Latvijā visbiežāk saskaramies ar personu (parasti – sieviešu) nosūtīšanu seksuālai izmantošanai ārvalstīs.”
Kādas valstis šādās lietās figurē visbiežāk? Pirmām kārtām Vācija, kuras prostitūcijas “tirgus” ir vislielākais. Cilvēku tirgoņi nekavējas to izmantot. Latvija ir piektā vietā to valstu skaitā, no kurām iebraukušās prostitūtas aiztur vācu policija. Vēl neapskaužamākās pozīcijas dala Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas un Krievijas iedzīvotājas. Vācijai kā galamērķim par labu runā arī ērtā satiksme – iekāpjam autobusā un pēc divdesmit stundām esam klāt, ar robežas šķērsošanu problēmu nav, jo darbojas bezvīzu režīms... Un tā Vācijā iebrauc liels skaits sieviešu, kuras apgalvo, ka strādās par auklītēm un līdzīgus darbus, lai gan patiesais mērķis ir nodarbošanās ar prostitūciju. Agrāk biežs prostitūtu ceļamērķis bija arī Dānija, taču tās “popularitāte” mazinājusies. Toties ļoti iecienītas ir Spānija un Itālija, kur ir milzīgs “dzīvās preces” pieprasījums. Un, ja, piemēram, Vācijā ņem vērā gan prostitūtas izskatu, gan vecumu, tad šo Dienvideiropas valstu publiskajos namos darbu var dabūt arī četrdesmit vai piecdesmit gadus vecas sievietes. Daudz prostitūtu no Latvijas darbojas Šveicē, kurienes augstais dzīves līmenis nozīmē arī labus ienākumus. Deviņdesmitajos gados ļoti iecienīta bija arī Izraēla, taču tagad situācija mainījusies, grūti saņemt vīzu, jo ļoti labi strādā valsts imigrācijas dienests. Bieži vien sievietes, kuras Izraēlā vēlas iebraukt vienas bez pavadoņa vīrieša, vienkārši tiek nosūtītas atpakaļ. Prostitūtu vervētājs un nosūtītājs tādējādi zaudē naudu, kas izdota par biļeti, tāpēc tiek meklēti citi “noieta tirgi”. 1999. un 2000.gadā Eiropas Savienības dalībvalstīs veica socioloģisko pētījumu, kura rezultāti liecina – piemēram, 80 procenti Austrijas prostitūtu ir imigrantes, tajā skaitā arī no Austrumeiropas, no Latvijas! Vācijā, Nīderlandē, Grieķijā tādu ir 60 procenti, Dānijā – apmēram tikpat.
Nav vienas tipiskās shēmas, pēc kādas notiek darbaspēka vervēšana darbam ārvalstu bordeļos. Protams, kopējs ir galvenais – tiek sameklētas sievietes, kuras vēlas strādāt ārvalstīs. Dažkārt vervētājs uzreiz pasaka: pati saproti, kas par darbu, bet var labi nopelnīt. Citreiz runa ir par dejošanu vai tā saukto konsumāciju, bet, nonākot galapunktā, meitenei pasaka – diemžēl šā darba vairs nav, bet varam piedāvāt citu... Neviens neuzzinās, labas peļņas iespējas, no policijas centīsimies tevi pasargāt – daudzas arī piekrīt. Laba motivācija ir turienes augstais dzīves līmenis. Tā ietekmē daudzas gatavas uz daudz ko, lai tik varētu arī pašas tā dzīvot.
Jāsaka gan, ka tagad vairums sieviešu vairs neuzķeras uz klaju krāpšanu, piemēram, sludinājumu, kurā gandrīz par velti sola lielu naudu. Sievietes prot svešvalodas, apzinās savas tiesības, zina, ka nevienam nav tiesību atņemt viņām pases, ka var vērsties policijā. Tāpēc salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem gadiem mainījušies arī vervētāju paņēmieni. Agrāk tika lietota vardarbība, bet tagad ar strādātgribētājām cenšas vienoties uz savstarpēja izdevīguma pamatiem. Vervētājs no pasūtītāja saņem noteiktu naudas summu – 200 līdz 500 dolāru par katru piegādāto “darbinieci”, kura savukārt pelna atkarībā no iespējām un vienošanās ar “darba devēju”. Arī pati vervēšana ārēji norit gluži pieklājīgi. Piemēram, bārā pie glītas meitenes pienāk solīda sieviete, iepazīstas, it kā nejauši nodemonstrē, cik viņai daudz naudas, un tad pastāsta, ka to nopelnījusi ārzemēs. Faktiski nemaz nav nepieciešama īpaša vervēšana – rodas dabiska interese un vēlēšanās arī pašai labi nopelnīt. Un parasti jau tieši nesaka, ka darbs ir uz ielas vai publiskajā namā. Pagājuši tie laiki, kad meitenes uz Rietumiem veda lielos baros ar tūristu autobusiem, kuru pasažieru skaits atpakaļceļā bija samazinājies par 20 vai 30 procentiem. Tagad katrs vervētājs savas “klientes” ārvalstīs nogādā individuāli, cenšoties lieki neafišēties.
Arī saistība ar narkotikām cilvēku tirdzniecībai vairs nav raksturīga. Vervētāji nav ieinteresēti bojāt savu “preci”, bet narkotiku pārsūtīšana ir jau cits bizness, kas mūsdienās pārsvarā tiek realizēts ar pasta vai citu starptautisko pārvadājumu palīdzību. Ar cilvēku tirdzniecību saistīta gan tā sauktā naudas atmazgāšana – šādi nopelnītie līdzekļi taču kaut kā jālegalizē.

Trešā persona –
sodāma

Prevencija
un rehabilitācija

Tāpēc nepieciešama nesen pieņemtā programma cīņai pret šo noziedzības veidu. Faktiski visi pasākumi, kas tajā paredzēti, jau tiek veikti, taču tas notiek neregulāri, trūkst plānveidīguma. Nereti no ārzemēm atgriežas cilvēku tirdzniecības upuris un saka: “Bet man nav neviena dzīva radinieka vai drauga, esmu pilnīgi viena ar bērnu! Kurp man iet, ko darīt?” Iznāk, ka vienīgais rīcības variants ir atkal iet strādāt uz ielas! Sadarbojāmies ar Starptautisko Migrācijas organizāciju, tā izsniedza nedaudz naudas, kas savukārt ļāva atrast organizācijas, kuras palīdz šiem upuriem. Šādas organizācijas ir, piemēram, “Skalbes” un “Martas centrs”, kur palīdz cietušajām atgriezties normālā dzīvē. Šo darbu tagad varēs veikt vēl efektīvāk. Kā pozitīvu piemēru šajā ziņā jau minēju Vāciju, kur upuru rehabilitācijas darbā ļoti lielu ieguldījumu sniedz nevalstiskās organizācijas. Policijas darbu programma tiešā veidā ietekmēs mazāk, mēs turpināsim strādāt tāpat kā darījām līdz šim. Taču galvenais uzsvars programmā likts uz preventīvajiem pasākumiem. Svarīgi informēt jau skolu vecāko klašu audzēkņus, lai tie zinātu, cik “viegli” nāk ar sevis pārdošanu pelnāma nauda un cik dārgi šāda nodarbe izmaksā beigās. Tiks turpināta arī sabiedrības izglītošana ar dažādu vizuālo informāciju. Līdz šim to finansēja starptautiskās organizācijas, tagad līdzekļi tiks rasti valsts budžetā. Nav paredzēta lielu un dārgu rehabilitācijas centru būve, bet gan jau esošo programmu un iespēju maksimāla un racionāla izmantošana, piemēram, iesaistot arī pašvaldības un darbā iekārtošanas birojus.
Nevaram nevienam teikt: nē, nebrauciet strādāt par prostitūtām! Izvēli katrai personai garantē viņa cilvēktiesības. Taču mēs vēlamies panākt, lai cilvēki apzinātos visas savas tiesības: pasi jums neviens nedrīkst atņemt, ar varu piespiest nodarboties ar prostitūciju nedrīkst! Un, ja kāds jūs cenšas piespiest, nekavējoties dodieties uz tuvāko policijas iecirkni, baznīcu vai citu organizāciju un paziņojiet par jūsu tiesību un likuma pārkāpumiem. Lai gan vardarbība cilvēku tirdzniecībā vairs nav sevišķi izplatīta, ir sastopami arī tādi suteneri, kas cenšas no savas “darbinieces” izspiest maksimālu peļņu. Tāda reputācija ir turku un albāņu, NVS valstu izcelsmes suteneriem. No saskares ar viņiem pamatoti baidās, jo attieksme mēdz būt ļoti brutāla. Gadās, ka sievietes tiek nepārtraukti izvarotas – un pēc tam tiešām ir veicama nopietna un ilgstoša rehabilitācija.