– Kā mazākumtautības un jūs personiski jūtaties Latvijā?
– Vienas atbildes nav. Izjūtas ir ļoti dažādas. Starp citu, tāpat kā latviešiem. Es jūtos labi, jo Latvija ir mana dzimtene – tā ir mana izvēle. Man ir tādas pašas rūpes un arī prieki kā latviešiem. Es neteikšu, ka būtu vienmēr laimīga (tādi ir tikai idioti), bet Latvija ir vienīgā vieta, kur es varu mēģināt tāda būt. Man grūti saprast cilvēkus, kuri šeit dzīvo un priecājas, ka Latvijai kādā jomā klājas slikti. Man šķiet, tas ir pretdabiski. Taču zinu cittautiešus, kuri Latvijā jūtas slikti un ne jau tādēļ, ka nebūtu ko ēst. Tādēļ, ka šie cilvēki nejūtas piederīgi ne šai, ne citai valstij. Ir grūti dzīvot bez dzimtenes. Eiropā dzīvo 70 tautu, bet ir tikai 39 valstis. 200 miljoni cilvēku Eiropā dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes. Tas ir īpašs, nebūt ne viegls liktenis.

Piederību zemei
izjūt visi, valstij – retais

– Vai jums ir svarīgi zināt latviešu kultūru, Latvijas vēsturi? Vai jums pret to ir personiska attieksme kā pret savu?
– Jautājums nav viegls. Varbūt es nodaru pāri savējiem, bet latviešu “Pūt, vējiņi!” man tagad jau ir tuvāka nekā krievu častuškas vai ukraiņu tautasdziesmas, kaut pēc etniskās izcelsmes esmu tīra ukrainiete, bet augu krievu kultūras paspārnē. Mani vecāki atbrauca uz Latviju pēc kara, jo visi brauca palīdzēt brālīgajai padomju republikai celt tautsaimniecību. Mana māte – ukraiņu valodas pasniedzēja – gan visu mūžu šeit Latvijā juta nostalģiju. Latvijā pēc kara nebija ne ukraiņu biedrības, ne ukraiņu skolas. Bija latviešu un krievu vide. Pirmajā mani vecāki nevarēja iekļauties.
– Kāpēc?
– Tolaik nebija tāda uzstādījuma, tā nebija pieņemts. Tagad daudzi runā it kā par etnisko segregāciju. Patiesībā visnopietnākā segregācija bija padomju laikos. Likvidēja visas mazākumtautību skolas, pēdējo 1949. gadā slēdza poļu skolu. Palika nošķirtas latviešu un krievu skolas, kas bija sovetizētas. Kad man bija jāsāk iet skolā, nevienam pat prātā neienāca, ka tā varētu būt latviešu skola. Taču tagad latviešu kultūra man ir tuva, saprotama. Pateicoties maniem latviešu draugiem, kordziedātājiem, vienos Dziesmu svētkos kopā ar visiem koriem stāvēju uz lielās estrādes. Sajūtas bija neaprakstāmas.
Kādā krievu skolā vienai klasei es pasniedzu žurnālistikas pamatus, cita starpā stāstot arī par Latviju un latviešu kultūru. Es biju pirmais cilvēks, kas šos jauniešus aizveda uz Valsts Mākslas muzeju. Tas nozīmē, ka daļai nelatviešu trūkst zināšanu par tās valsts kultūru, kurā viņi dzīvo. Tajā pašā laikā 2000. gadā Latvijas Televīzijā es vadīju ciklu “Rīga – mūsu iedvesmas pilsēta” krievu valodā, kurā bija konkursi ar tiešām grūtiem jautājumiem. Mums nāca ļoti daudzas vēstules ar atbildēm, nelatvieši ļoti aktīvi iesaistījās konkursā un pārsteidza ar lieliskām zināšanām par Latvijas, Rīgas vēsturi un kultūru.
Pašlaik es lasu lekcijas par mazākumtautību vēsturi Sabiedrības informatīvi konsultatīvajā birojā, kurā cilvēki gatavojas nepilsoņu naturalizācijai. Es redzu, ka šie cilvēki grib iegūt pilsonību ne tikai pragmatisku apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka grib patiesi būt piederīgi Latvijas valstij.
– Kas veido piederību konkrētai zemei, droši vien tā nav pilsonība vien? Kādēļ tik daudzi šeit dzīvojošie nelatvieši nejūt personisko piederību Latvijai?
– Kādreiz bija tā vieta, kurā tu esi dzimis, tai tu arī piederēji. Tagad vairs tā nav, cilvēki brīvi pārvietojas pa pasauli, ir jēdziens “pasaules pilsonis”. Līdz ar to piederība veidojas vietai, kurā ir tavas mājas, kur dzīvo tava ģimene, aug tavi bērni. Manuprāt, piederību šai zemei izjūt visi nelatvieši, tie, kam tās nebija, aizbrauca. Taču piederību valstij izjūt daudz mazāk Latvijas iedzīvotāju – gan latvieši, gan nelatvieši. Par to liecina aptauju rezultāti. Valstī pagaidām nav izstrādāta ilgtspējīga etnopolitika. Latvijas valsts nav devusi ziņu nelatviešiem, ka viņi būtu vajadzīgi, ka viņi ir tās neatņemama sastāvdaļa. Šo ziņu gaidīja daudzi.
– Kādēļ minoritātes uzskatīja, ka tām nepieciešama īpaša ziņa, īpašs apliecinājums?
– Tādēļ, ka pēc neatkarības atgūšanas pusmiljons Latvijas iedzīvotāju pēkšņi kļuva par cilvēkiem bez pilsonības. Mūsu Valsts prezidenti ļoti ciena mazākumtautības, bet viņiem ir sāpīgi dzirdēt, ka Jaunā gada apsveikumus prezidente sāk ar uzrunu – mīļie latvieši vai tautieši. Es gan visiem skaidroju, ka latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu visas Latvijā dzīvojošās tautas. Slikti ir arī tas, ka krievu valodai nav mazākumtautību valodas statusa. Daudzi krievi uzstājas tieši par to. Otru valsts valodu vēlas tikai neliela grupa radikāļu.
– Ko šis statuss praksē nozīmētu?
– Man grūti jums pateikt. Latvijā līdz šim nav mazākumtautību definīcijas, lai gan Satversmē mēs esam pieminēti. Vācijā, piemēram, ir vēsturiskās minoritātes (piemēram, 60 000 Lužicas sorbu) un imigranti (2 miljoni turku) ar pilnīgi atšķirīgām tiesībām.
– Kā Latvijā būtu iespējams nošķirt vēsturiskās minoritātes un tos, kas šeit ieradās pēc Otrā pasaules kara?
– Tas laikam nebūs iespējams. Jo, piemēram, krievi, kas iebrauca pēc kara, kā etnoss ir tīrākā vēsturiskā minoritāte.
– Jums šķiet, ka nav atšķirību starp cilvēkiem, kas te dzīvo paaudzēs, un tiem, kas iebrauca pēc kara?
– Domāju, nē. Mēs nevaram prasīt cilvēkiem uzrādīt ciltsrakstus.
– Vai Latvijas valsts ir nodrošinājusi iespējas mazākumtautībām attīstīt un kopt savu valodu un kultūru?
– Valsts to ir atļāvusi, taču diemžēl to pietiekami neveicina. Latvijā minoritātēm ir atļauts veidot savu kultūras autonomiju, taču tam netiek nodrošināts vajadzīgais finansiālais segums. Pēdējos trīs gadus dotācija visu nacionālo kultūras biedrību un kultūras pasākumu finansēšanai (tai skaitā avīžu, žurnālu un grāmatu izdošanai) bija 14 490 latu. Tā kā ir 200 aktīvas biedrības, katrai iznāk 72 lati 45 santīmi gadā. Šī summa neatspoguļo etnisko grupu Latvijas iedzīvotāju procentuālo sastāvu. Nevar runāt par iekasēto nodokļu līdztiesīgu izmantošanu dažādu kultūru attīstībai. Valstij vajadzētu vairāk atbalstīt ne tikai latviešu folkloras kopas, bet arī mazākumtautību. Līdz ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta izveidi 2003. gadā palielinājās gan mazākumtautību kopienu finansiālais atbalsts, gan pašu kopienu aktivitāte. Tas arī dod zināmas cerības.

Neatdosim nelatviešus
Krievijas ietekmei

– Kādēļ krievu minoritāte, atšķirībā no citām mazākumtautībām, ir visneapmierinātākā? Krievi runā par savu cilvēktiesību pārkāpumiem, par ko nesūdzas ne poļi, ne lietuvieši, ne ebreji, ne citi.
– Poļu skaits Latvijā ir nemainīgs kopš 1843. gada. Viņi tāpat kā dažas citas mazākumtautības, ir saliedēti, izveidojuši savas kopienas. Krieviem nebija nekādas vajadzības veidot savu vienotu kopienu uz nacionāla pamata, domāt par savas valodas un identitātes saglabāšanu, tā bija nodrošināta. Tagad daudzi jūtas kā no laivas izsviesti. Lai gan jāpiebilst, ka šobrīd finansiālas grūtības izjūt visas mazākumtautību nevalstiskās organizācijas.
– Bet vai lielā mērā krievu neapmierinātību neuztur Krievija?
– Protams. Latvija vienmēr bijusi Krievijas ģeopolitisko interešu lokā. Es domāju, nekad Krievija neteiks: dzīvojiet, kā gribat. Krievija lielā mērā ir atbildīga par to, kas notiek ar krievu cilvēkiem. Tajā pašā laikā daudzi krievi izvēlas būt nepilsoņi, bet nepieņem Krievijas pilsonību, kuru iegūt bija vieglāk par vieglu. Piemēram, Igaunijā 115 000 krievu pieņēma Krievijas pilsonību, faktiski Krievija izveidoja sev piekto kolonnu. Latvijā Krievijas pilsonība ir apmēram 15 000 cilvēku, lai gan nepilsoņu ir 429 000.
– Kā būtu iespējams mazināt šo Krievijas psiholoģisko un ideoloģisko ietekmi?
– Tas ir jautājums par informācijas telpām, kā cilvēki iegūst informāciju. Man jautāts, kādēļ tik daudz nelatviešu ir pret NATO? Bet vai valsts televīzijā vai radio ir bijis krievu valodā kāds skaidrojošs raidījums par NATO – kas tā ir par organizāciju, kādēļ tā Latvijai vajadzīga? Latvijas Televīzija diemžēl ar krievvalodīgajiem skatītajiem nestrādā, līdz ar to mēs paši viņus atdodam citas valsts informatīvajai telpai. Vai 700 000 krievvalodīgo nav auditorija, ar kuru vajag rēķināties, kuru jācenšas izglītot, kurai vajag darīt zināmu valsts ideoloģiju?
– Bet ko dara Latvijas krievu prese?
– Tas ir privāts bizness, un žurnālisti izpilda pasūtījumu, par kuru viņiem maksā naudu. Tādēļ es ļoti cīnos par to, lai sabiedriskajā televīzijā un radio būtu valsts pasūtījums, orientēts uz krievvalodīgo auditoriju. Kad viena projekta ietvaros aptaujāja nelatviešu jauniešus, kā viņi iegūst informāciju par notikumiem Latvijā un pasaulē, 59% respondentu atbildēja – no Krievijas medijiem. Tā nav laba zīme Latvijai.

Mazākumtautību
kultūrām nepieciešams valsts finansējums

– Kādi vēl bez informatīvās telpas paplašināšanas būtu galvenie etnopolitikas stratēģiskie virzieni?
– Valstī dzīvo pamattauta, kurai ir pamattiesības. Demokrātija ir vairākuma griba, taču, aizmirstot par mazākumu, mēs varam nonākt pie pūļa varas. Etnopolitikai jābalstās uz mazākumtautību interešu ievērošanu, jānodrošina iespējas minoritātēm saglabāt savu etnisko identitāti, piešķirot tam finansējumu. Latvijas likumos visas teorētiskās lietas jau ir ieliktas, vēl tikai jāpiestrādā pie to realizācijas. Ir izstrādāta Nacionālā programma “Kultūra 2000. – 2010.”, kurā ierakstīts, ka Latvijai vajag iedibināt kultūru līdztiesību, kā arī atbalstīt mazākumtautību kultūras centru izveidi, kam pat bija paredzēts finansējums. Ir jau pagājuši četri gadi, bet mazākumtautību biedrībām šiem mērķiem nav iedots neviens lats. Nedz Kultūras ministrijā, nedz Tautas mākslas centrā nav mazākumtautību kultūras speciālista. Jāsaka paldies pašvaldībām, kas ļoti atbalsta savā teritorijā dzīvojošās minoritātes. Sekretariāts pagājušajā gadā piešķīra 23 000 latus mazākumtautību nevalstisko organizāciju attīstībai (uz mini – projektu pamata). Pagājušā gada beigās budžeta grozījumos mums piešķīra papildu finansējumu mazākumtautību informācijas centra izveidei, kas drīzumā sāks darbu Blaumaņa ielā 5a. Centrā būs interneta pieslēgums, biroja tehnika, jaunākā prese, iespēja saņemt konsultācijas projektu rakstīšanai. Taču tam ir finansējums tikai līdz 1. maijam. Centra tālākā darbība atkarīga no nākamās valdības izpratnes par integrāciju. Man šķiet, vislabākā integrācija ir tieši ar kultūras starpniecību, nevis politikāņu savtīgajiem mērķiem.