“...es kādreiz biju cilvēks, un tikai pēc tam karavīrs”

Grāmatā apkopoti J. Leitīša stāsti un tēlojumi par viņām naida dienām, ar ko autors domā četrus kara gadus, kad viņš cīnījies latviešu leģiona rindās. Šis darbs ir velte, ko autors savā 90.dzimšanas dienā dāvina dzimtenei, kur pats pēc kara nekad nav atgriezies.
Ar apjomīgo grāmatu iepazīstina Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs:
– Darbam cauri vijas līdz sirds asinīm izsāpētā dzimtās zemes mīlestība, kuras apliecinājums aizvadītajā 20.gadsimtā izvērtās par latviešu tautas vislielāko traģēdiju: “Tas nebija mūsu karš, jo tajā karoja citi, un mūs iejauca tikai tādēļ, ka gadījāmies ceļā starp divām pasaules laupītāju armijām,” secina Leitīša kungs. “Diemžēl tie, kuriem ir noteikšana par manu zemi, par manu tautu, tie latviešu Leģionu cenšas iebīdīt tik ļoti tumšā stūrī, kādu mēs gan neesam pelnījuši…”
Grāmata sadalīta trīs tematiskās kopās: “Fronte”, “Gūsts” un “Trimda”. Ievadnodaļa vēsta par pārdzīvojumiem karagūstekņu nometnē, kur arī radusies ideja par apkārtnotiekošā pierakstīšanu – sākumā bezkaislīgās hronikās uz ASV armijas laikraksta “Stars un Strippes” malām un Sarkanā Krusta veidlapām, ko sašuvis biezā kladē, vēlāk – jau rūpīgi izstrādātos literāros sacerējumos.
Visplašākā ir nodaļa “Frontē”, kas stāsta par cīņām Austrumu frontē – Ukrainā, Latvijā, Polijā un Vācijā, ierakumos un ienaidnieka aizmugurē. Tēlojot baisas kaujas ainas, autors atspoguļo arī karavīru patiesās cilvēcības, draudzības un pašaizliedzības jūtas, ko stiprina viņu jaunības degsme, azarts un kopīgā mērķa apziņa: “Drebināmies paegļu aizvējā, un mani draugi izskatās tik niecīgi, mazi un pelēki, ka aiz līdzjūtības gribētos viņiem katram noglāstīt pieri. (..) Šie jaunie zēni, dažs, nudien, tikpat kā bērns, kaut viņiem jau aiz muguras daudzu dienu un nakšu smagas kaujas, varbūt nekad nekļūs par vīriem. Viņi kļuvuši raupji un strupi savā ikdienas valodā. (..) Ikviens vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt Kurzemes laukos pie varonīgajiem cīņubiedriem. Liktenis tomēr viņiem lēma pirmās kaujas kristības iegūt svešajos Rietumprūsijas laukos. Zemē, kur skan sveša valoda un dzīvo sveša tauta. Pie tam Rietumprūsijas pierobežas ciematos daudzkārt tā arī nesapratām, vai vietējie ir ar mums vai pret mums. Kaut arī uz katras mājas durvīm bija rakstīts “Du bist in Deutschland!” (Tu esi Vācijā!), mums likās, ka esam svešā, ja ne pat naidīgā zemē.”
Nodaļa “Gūstā” pretēji tik ierastajiem priekšstatiem par sabiedroto armijas taisnīgumu un demokrātismu atainota leģionāru pazemojuma pilnā un bezcerīgā ikdiena: “Tā kā skaitījos

Leitīšu ģimene Hannoverē 1951.gadā Foto no Leitīšu ģimenes arhīva