Daugavas zīmes

E.Brastiņš raksta: “Par šo pilskalnu, tāpat kā par citiem Latgales pilskalniem, nebija nekādu ziņu. Tikai nejaušs gadījums lika sastapties ar ļaudīm, kas zināja pateikt, ka Malnavas pagasta (tagad – Naujenes pagasta) Markovas sādžā Vikentija Bambāna viensētas zemē esot kāds kalns, kuru saucot par pilskalnu.”

Protams, mūsu pilskalnu ciltstēvs E.Brastiņš tūdaļ devies turp un apmēram 28 km no Daugavpils Krāslavas virzienā starp ceļu un Daugavas labo krastu, uz rietumiem no Markovas ciema, Putānu strauta 40 m dziļās ielejas malā atradis stāvu smilšu kalnu. Visaugstākajā vietā viņš atrada senu mītņu, kā arī iespējamas nocietinājuma zīmes. Dienvidu puse gan kalnam nopostīta, rokot smiltis un granti un ierīkojot kartupeļu bedres. 20.gadsimta sākumā pilskalns bijis apaudzis ar vecu, lielu mežu, pēc tā izciršanas lietots kā ganības, tagad to atkal sedz priežu mežs. Kalna augstums no pakājes apmēram 40 metru. No kalna turpinājuma tuvāk upei paveras brīnišķīgs skats uz Daugavas lokiem, baltā lielceļa līkumiem un Augšzemes mežiem.
1994.gada maijā senajā latgaļu pilskalnā tika likta V.Titāna akmenī veidotā zīme ar pilskalna vārdu. Lai pilskalnu būtu vieglāk atrast,

Daugavpils Pedagoģiskās universitātes studenti rektora B.Jansona vadībā izveidojuši Markovas izziņas taku. Pa to ejot, kalna malā redzama gan paredzētās ūdenskrātuves līmeņa zīme, gan pirms divpadsmit gadu tūkstošiem šļūdoņa atveltais un nogludinātais laukakmens, gan Putānu strauta izgrauztā ieleja. Ieklausoties, ko zvana zilie zvaniņi, ko čaukst saulrieteņi un čalo strauts, varbūt kādam izdosies saklausīt pils īsto vārdu un, uzkāpjot kalna galā, saukt augšā nogrimušo pili!

Kopš pirmie cilvēki apmetās uz dzīvi Daugavas krastos, upe kļuva par viņu galveno ceļu gan austrumu, gan rietumu virzienā. Pa to nedrošā, dobta koka laivā brauca mūsu tālie senči. Pa to kuģoja kareivīgie vikingi uz austrumiem, slāvi sasniedza Baltijas jūru; pa to mūsu zemē ienāca kristietība un sveši karapulki. Daudzus jo daudzus gadsimtus tā ir bijusi dzintara ceļš, zivju ceļš, pludināmo koku un satiksmes ceļš.
Veidojās amati, kas bija nesaraujami saistīti ar Daugavu: zvejnieki, plostnieki, laivinieki, enkurnieki, mastu šķirotāji, koku brāķeri un pārcēlāji. Apguvis amatu, tēvs to nodeva dēlam, un tas savukārt – savam dzimtas turpinātājam. Veidojās šo amatu pēctecība daudzu paaudžu garumā. Cienīts un pārmantojams no paaudzes uz paaudzi bija arī smagais, bīstamais plostnieka amats. Tā bija īstu vīru daļa – nebaidīties saules svelmi vai aukstos rudens lietus, tumšās naktis uz upes, krāces un akmeņus, viltīgās straumes un atvarus. Veikt darbu, kur bija vajadzīga drosme un izveicība, zināšanas un gudrība, jo neliela kļūme varēja maksāt dzīvību.
Tie bija skarbi vīri, saulē un vējos nobrūninātām sejām un lielām plaukstām kā lāpstām. Taču 20.gadsimts viņu ceļā lika spēkstaciju dambjus, padarot plostu laišanu neiespējamu. Daugavas krastos vairs nesmaržo kokmateriālu krautuves, uz upes naktī nemirdz plostu ugunskuri, neskan plostnieku skaļā sasaukšanās un reizēm sērīgās dziesmas. Vecie plostnieki cits pēc cita pārceļas uz Letas upes ūdeņiem un pludina savus plostus mūžības upēs.
1991.gadā Kultūras fonds saaicināja kopā vecos plostniekus, kas vēl spēja atsaukties. Viņi cirta kokus, sēja plostus un laida tos lejup pa Daugavas straumi. Atdzīvojās veco vīru atmiņa, mirdzēja acis, un vējš purināja sirmos matus. Viņi ierādīja šo amatu jaunajiem un kopā devās lejup pa upi. Taču nav vairs vajadzības pēc plostu pludinātiem baļķiem, nav brīva ceļa līdz jūrai... Pēdējais plosts lika uz dažām dienām atdzīvoties Daugavai un Dunavai, kur atradās viena no pēdējām krautuvēm. Kultūras fonda rīkotajā vasaras nometnē to sakopa bērni kopā ar pieaugušajiem, un upes krastā tika likts Viļņa Titāna darinātais akmens plosts ar veltījuma vārdiem: “Daugavas plostniekiem”. Un drigalka (lielais airis) gaida savu plostnieku.

Turpmāk – vēl