Tīra vide kā Latvijas lielākā bagātība

Par to, kāda ir valsts vides politika, cik šī katram iedzīvotājam svarīgā nozare gatava dalībai Eiropas Savienībā, “LV” stāsta Vides ministrijas Stratēģijas un koordinācijas departamenta direktors Māris Klismets, departamenta Vides stratēģijas un informācijas nodaļas vadītājs Jānis Zaļoksnis un Projektu sagatavošanas departamenta direktore Anita Bišofa.
Kā atzīst M.Klismets, likumdošanas ziņā vide ir otra apjomīgākā nozare aiz lauksaimniecības. Latvija savu uzdevumu ir izpildījusi, un mūsu vides normatīvie akti gandrīz pilnībā atbilst Eiropas Savienības (ES) likumiem. Līdz šā gada 1.maijam vēl jāpārņem direktīva, kas nosaka pieļaujamo sēra savienojumu daudzumu kurināmajā.

Vides nozarē astoņi
pārejas periodi

Sarunās ar ES Latvija panākusi vairāk pārejas periodu nekā pārējās Baltijas valstis (ES kandidātvalstis) – astoņus.
Pirmais pārejas periods līdz 2008. gada beigām paredzēts par gaistošo organisko savienojumu emisijas kontroli benzīna uzglabāšanā un sadalē no naftas bāzēm un degvielas uzpildes stacijām. Galvenā problēma ir tā, ka mazās degvielas uzpildes stacijas Latvijas reģionos neatbilst ES prasībām. Pārejas periodā tām jāspēj piesaistīt finanšu resursus un nodrošināt savas darbības atbilstību vides standartiem.
Otrais pārejas periods līdz 2004. gada decembrim ir panākts, lai ieviestu direktīvu par atkritumu poligoniem saistībā ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.
Trešais pārejas periods paredzēts direktīvas par iepakojumu un izlietoto iepakojumu ieviešanai, kas jāizdara līdz 2007. gada 31. decembrim. Direktīva paredz iepakojumu šķirošanu, ar ko nodarbojas privātās struktūras. Latvijā jau darbojas Zaļais punkts.
Ceturtais un piektais pārejas periods ir direktīvām par pilsētu notekūdeņiem un dzeramā ūdens kvalitāti, kas jāievieš līdz 2015.gada 31.decembrim, kad visiem notekūdeņiem jābūt savāktiem un attīrītiem atbilstoši direktīvā noteiktajiem standartiem. Lielajās pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 100 000 direktīva ieviešama līdz 2008. gadam. Par ūdenssaimniecības atbilstību likumdošanas prasībām ir atbildīgas pašvaldības. Taču, tā kā tas prasa ievērojamus finanšu līdzekļus, valsts sniedz atbalstu investīciju projektu sagatavošanā un ieviešanā. Patlaban visas pašvaldības ar iedzīvotāju skaitu virs 2000 jau iesaistījušās projektu izstrādē, un A.Bišofa prognozē, ka līdz 2015.gadam direktīva Latvijā būs ieviesta.
Sestais pārejas periods iegūts, lai īstenotu direktīvu par integrētā piesārņojuma novērošanu un kontroli. Latvija Eiropas Komisijā iesniedza sarakstu ar lielajiem uzņēmumiem, un katram no tiem būs savs direktīvas ieviešanas termiņš. Latvijā šādu A kategorijas uzņēmumu ir mazliet mazāk nekā 60. Ilgākais pārejas periods ir līdz 2010. gada 31. decembrim. Kā skaidro M.Klismets, uzņēmumiem, kas prasības nebūs izpildījuši, piemēros soda sankcijas, un galējais sods būs uzņēmuma slēgšana. Uzraudzības darbu veic Vides reģionālās pārvaldes. Taču, kā uzsver M.Klismets, uzņēmumi ir ieinteresēti visu vides prasību ievērošanā, jo pretējā gadījumā viņu ražotā produkcija nevarēs konkurēt ES tirgū. Spilgts paraugs ir Latvijas uzņēmums “Lauma”, kas viens no pirmajiem Austrumeiropā ieguva atļauju tirgot savu produkciju Eiropā. ES precēm ir arī iespējams iegūt eko marķējumu, kas norāda, ka to ražošana ir videi draudzīga. Latvijā no iestāšanās brīža ES sāks darboties vides pārvaldības un audita sistēma, kurā var piedalīties tie uzņēmumi, kas vēlas. Šī sistēma ir līdzīga ISSO 14 000 standarta prasībām.
Septītais pārejas periods paredzēts direktīvas par drošu azbesta atkritumu glabāšanu ieviešanai līdz 2004.gada 31.decembrim. Kā azbesta savienojumu piemēru M.Klismets min šīferi, tajā ir azbesta šķiedras, kurām sadrūpot rodas cilvēka veselībai kaitīgas vielas. Šo novietni veidos līdztekus bīstamo atkritumu poligonam.
Astotais pārejas periods līdz 2005.gada 31.decembrim saistīts ar radiācijas un kodoldrošības jomu, kurā direktīva paredz personas aizsardzību pret jonizējošo starojumu. Šobrīd vēl ne visi Latvijas slimnīcu rentgena aparāti atbilst ES prasībām, pārejas periodā tie jānomaina pret jaunākiem un drošākiem. Tam būs vajadzīgs papildu finansējums, kuru daļēji varēs saņemt arī no starptautiskiem fondiem.

Eiropas nauda
Latvijas videi

Eiropas nauda Latvijas vides nozarei jau bija pieejama kopš 2000.gada – ES ISPA fonds, kas pieejams līdz šā gada 1.maijam. ISPA finansējuma piesaiste ir gandrīz pabeigta, taču tā reāla apguve tikko sākusies. No 2000.līdz 2003.gadam Latvija iesniedza savus projektus Eiropas Komisijas vides sektorā, kas to apstiprināja. Lielākajā daļā projektu jau norit būvniecības darbi. Latvija no ISPA spējusi piesaistīt 135,4 miljonus eiro, un kopējā projektu summa ir 202,4 miljoni eiro. Par šo naudu līdz 2006.gada beigām paredzēts realizēt 13 lielus projektus.
No iestāšanās brīža Latvijai būs pieejams ES Kohēzijas fonds, no kura trijos gados atbilstoši Eiropas Komisijas datiem, Latvija varētu saņemt 218 miljonus eiro. Vides ministrija gatavo projektus par 316 miljoniem eiro, jau domājot par nākamā perioda finansējumu. Kohēzijas fonda galvenās prioritātes ir ūdenssaimniecības sakārtošana un atkritumu apsaimniekošana, kur projektus varēs iesniegt 86 pašvaldības. Minimālā projektu summa – 10 miljoni eiro.
Vides nozares sakārtošanai naudu varēs saņemt arī no ES Reģionālās attīstības fonda, kura ietvaros paredzētas aktivitātes arī vides infrastruktūras un tūrisma attīstībai. Latvijas vides nozarei trīs gadu laikā būs iespējams saņemt 53 miljonus eiro, no tiem daļa paredzēta ūdenssaimniecības sakārtošanai pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits mazāks par 2000. Paredzētas arī tādas aktivitātes kā dalīto atkritumu vākšanas punktu izveide un ekotūrisma infrastruktūras attīstība potenciālajās programmas “Natura 2000” teritorijās. Projektus varēs iesniegt pašvaldības un to uzņēmumi, kā arī sabiedriskās organizācijas. No šā fonda naudu varēs saņemt uzņēmējdarbības attīstībai, tai skaitā arī uzņēmumu pielāgošanai vides standartiem.
A.Bišofa stāsta, ka lielākās bažas ES naudas apguvē rada nevis priekšfinansējuma vai līdzfinansējuma trūkums, bet gan sagatavoto projektu vājā kvalitāte, piemēram, par ūdenssaimniecības sakārtošanu. Tādēļ Vides ministrija jau martā rīkos seminārus reģionos, informējot pašvaldības par iespējām saņemt naudu un to, kā sagatavot projektus.

Nacionālā prioritāte –
vides izglītība

Paralēli ES struktūrfondu projektiem Latvija izstrādājusi Nacionālo vides politikas plānu laikam no 2004. līdz 2008.gadam. Tajā iekļauti arī tie uzdevumi vides sektorā, kuri jārisina, izmantojot nacionālos budžeta līdzekļus. Kā pastāstīja J.Zaļoksnis, prioritātes jau ir tās pašas – dzeramā ūdens kvalitāte, atkritumu apsaimniekošana, tikai runa ir par mazākiem, taču ne mazsvarīgākiem projektiem, kuri nevar pretendēt uz ES naudu. Būtiska ar nacionāliem līdzekļiem risināma problēma ir gaisa piesārņojums, kas ir samērā augsts valsts lielākajās pilsētās, īpaši Rīgā. Ir jāoptimizē transporta plūsma pilsētās, jādomā par apvedceļiem kravas pārvadājumiem. Kā piebilst A.Bišofa, transporta plūsmas organizēšana ir viena no Satiksmes ministrijas struktūrfondu prioritātēm. J.Zaļoksnis atzīst, ka ir nopietni jādomā, vai Rīgā nevajadzētu ierobežot jaunu rūpniecisku objektu būvniecību un jau esošajiem uzņēmumiem samazināt piesārņojumu, investējot videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešanā.
Lielas problēmas ir ar piesārņotajām teritorijām – gan armijas, gan padomju laiku rūpnieciskās darbības upuriem. Ministru kabineta noteikumos noteikts, ka par šīm teritorijām ir atbildīgas konkrētās pašvaldības. Taču piesārņoto teritoriju sanācija (atveseļošana) ir liels un arī dārgs darbs, kam daļa naudas nāks arī no Kohēzijas fonda. Par prioritārām atzītas sešas teritorijas: Inčukalna skābā gudrona dīķi, Olaines ķīmijas uzņēmumu atkritumu izgāztuve, Rumbulas lidostas teritorija, Liepājas Karosta un vairāki bijušie armijas lidlauki.
Latvijas dzeramais ūdens diemžēl ir pārbagāts ar dzelzs savienojumiem, tādēļ jādomā, kā to atdzelžot (tas neiekļaujas lielo struktūrfondu projektos). Problēmas ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni varētu būt lauku viensētu iedzīvotājiem, kuri izmanto akas ar piesārņotu gruntsūdeni. Seklo aku īpašniekiem ūdens kvalitāte gan būs jāuzlabo par saviem līdzekļiem.
Latvijas ūdens resursus apdraud arī pārrobežu piesārņojums no Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas. Piemēram, Daugavā puse piesārņojuma, J.Zaļokšņa vārdiem runājot, ir importēta. Ar to varētu cīnīties, noslēdzot starpvalstu līgumus. Latvija ir sagatavojusi līguma projektu, taču politisku motīvu dēļ tā noslēgšana jau ilgāku laiku kavējas.
Visi sarunas dalībnieki uzsver, ka līdztekus ūdens un atkritumu saimniecības sakārtošanai ļoti svarīga ir vides izglītība, kuras reizēm pietrūkst gan atpūtniekiem brīvā dabā, gan uzņēmējiem, gan pašvaldību darbiniekiem. Jā, dzīvot videi draudzīgi ir dārgāk īstermiņā, taču ilgtermiņā tas atmaksājas ar uzviju.