Te mūs uzrunā tik daudzas vietas, ko pazīstam no Blaumaņa dzejoļiem un novelēm. Šoreiz daudz kas no tā visa izpalika. Bet Anna bija izkurinājusi māju, cienāja ar tēju pie lielā saimes galda un daudz ko pastāstīja. Un tomēr tā bija tikšanās ar Blaumani. Diemžēl, kā sapratu, daudziem – pirmā. Savulaik grūti bija atrast tādu skolēnu, kas kaut reizi pa mācību laiku nebūtu pabijis Blaumaņa muzejā. Brauca ar vilcienu, pavadīja te pāris dienas. Tas bija tik svētīgi. Tāpēc režisors laikam pareizi darīja, atvezdams savu saimi uz Brakiem.”
Anna Kuzina 25 darba gados uzņēmusi tuvus un tālus ciemiņus no dažādām Latvijas malām un visas plašās pasaules. Arī skolēnus, kas “sāk mācīties Blaumani”, un aktierus, režisorus, māksliniekus un skatuves strādniekus no dažādiem teātriem, kur spēlē “Skroderdienas Silmačos”. Viņa atgādina, ka rakstnieka dzīves laikā Braki tā arī nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons stūrgalvīgi turējies pie sava un nevienu rentes māju zemniekiem nepārdevis. Tikai 1909. gadā to izpirka Rūdolfa brālis Arvīds un ar savu ģimeni te saimniekoja līdz 1939.gadam. Jau tad bijusi doma iekārtot te rakstnieka muzeju, bet tas notika tikai pēc 20 gadiem. Par muzeja dzimšanas dienu uzskata 1959.gada 10.maiju, kad pirmos apmeklētājus uzņēma atjaunotā dzīvojamā māja. Visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992.gadā. Tajā ietilpst astoņas ēkas. Dzīvojamā mājā ir Saimes istaba, Viesistaba jeb Mātes istaba un Rakstnieka istaba. Rijā, klētīs, kūtī un pirtī iekārtota etnogrāfiskā ekspozīcija, kas ataino vidi, kādā dzīvoja un strādāja Braku saimnieki un gājēji.
Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu saņēmusi Annas Kuzinas jaunā iecere. Izmantojot jaunās atziņas un faktus, ko ar saviem pētījumiem atklājusi Līvija Volkova un arī Ieva Kalniņa, viņa gatavo jaunu plašu ekspozīciju “Rūdolfa Blaumaņa proza Eiropas kultūras kontekstā”. Kad vaicāju, vai viņu nemulsina tas, ka tai varēs atvēlēt vien kādu no saimniecības ēkām, Anna mundri atbild: “Sākumā tā kā skumu, ka mums nav kārtīgu izstāžu telpu, bet tad iedomājos – Kristus bērniņš taču arī piedzima kūtī. Un patiesi ir tā – liec tu Blaumani, kur gribi, no viņa lieluma nekas nezūd!”
Par to, kāpēc uz Braku zemes atrodas tāds svešķermenis kā Rīgas Tehniskās universitātes sporta bāze un kāpēc muzeja teritorijā nav pienācīga sanitārā mezgla, varētu būt atsevišķa saruna.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv