
Braki ziemas mierā, pavasara nemierā
Rakstnieka istabā. Anna Kuzina: “Es veselu vasaru kā ēna staigāju līdzi skolotājai Adinai Ķirškalnei, muzeja pirmā saimnieka māsai. Viņa par Blaumani varēja aizrunāties un aizsapņoties līdz zvaigznēm. Tā es arī esmu palikusi uz tā romantiskā viļņa.” Foto: Lidija Bērziņa |
Tiem, kas te pirmo reizi, Anna stāstu sāk no paša sākuma.
Braku kalnā ēkas radušās ap 1810.gadu, un gadu ritumā te dzīvojušas vairākas
zemnieku ģimenes. Kad par māju rentniekiem kļuva Ērgļu muižas kalpotāju ģimene –
istabene Karlīne un pavārs Matīss, viņu dēlam Rūdolfam bija pieci gadi. Vēlāk
viņš rakstīja: “Mani vecāki apdzīvo Ērgļu Brakus. Mājas sensenas, apjumtas ar
salmu jumtiem, pieplakušas zemei, stāv uz plika kalna, pakļautas visiem vējiem.”
Vēlāk rakstnieks izveidoja liepu aleju, iestādīja ābeļdārzu un dzīvžogu,
darīdams šo vietu aizvien jaukāku un atzīdams: “Te ir varen jauki, un te es arī
vislabāk varu rakstīt.”
Rūdolfu Blaumani daudziem tuvu un vēl tuvāku darījušas Līvijas Volkovas
monogrāfijas “Tapšana” un “Pilnbriedā”. Dziņa dziļāk pētīt mūsu drāmas
un noveles pamatlicēja dzīves un mākslas ceļu viņai radusies tieši Brakos, kā
muzeja vadītājai (1976–1978) diendienā elpojot šīs zemnieku sētas elpu un
cenšoties vadīt daudzos apmeklētājus pa rakstnieka domu un izjūtu ceļiem. Tālab
arī Līvija piekritusi aizvest uz Brakiem Dailes teātra režisoru Mihailu Gruzdovu un
visu lielo aktieru ansambli, kas pašlaik iestudē “Indrānus”. Par šī brauciena
lietderību gan lielas pārliecības nav bijis, jo “Indrāni ar sniegu neiet kopā”,
tomēr – “Laikam gan vienmēr ir vērts mērot ceļu pie Blaumaņa”.
Līvija Volkova: “Braki mūs sagaidīja kā svētkos – spoža saule, zilas debesis un
zaļas, zaļas egles ar mirdzoši baltu sniegu zaros. Uzkāpām Jāņkalniņā ar tālo
skatu uz Tālavas tumšajiem siliem. Jaunākie iekūleņoja Pirtsgravā, daži aizbrida
līdz Lielajam ozolam, kas rakstniekam bija ierasta atpūtas vieta, un “Noliņa
ābelei”, kas savu nosaukumu ieguva pēc “Indrānu” sarakstīšanas tieši pirms
simt gadiem. Braku puisis Kārlis Šteinbergs, kas bija Noliņa prototips, izdedzināja
ābelei vidu. Vecās ābeles atvases vietā 1974.gadā tika iestādīta jauna. To tad
tagad arī sauc par Noliņa ābeli. Šīs vietas jāredz vasarā, kad var izstaigāt
Simtsoļu taku, iziet cauri birzītei, ieskatīties Dziļajā gravā un Akmens gravā, kur
tagad stāv Lilijas Līces darinātā skulptūra “Edgars”.
Oļega Skaraiņa skulptūra “Rozes mātei” atgādina par Rūdolfa Blaumaņa pēdējo nācienu uz Brakiem 1908.gada februārī, kad rakstnieks ar septiņām sarkanām rozēm nāca sveikt māti 70.dzimšanas dienā. Ceļā no Rīgas viņš saaukstējās, un tas saasināja viņa slimību. Tā paša gada 4.septembrī rakstnieks Somijā nomira. R.Blaumaņa muzejs ir Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. Ar rajona padomes piešķirto finansējumu 2002.gadā tika restaurēti Braku ēku niedru jumti |
Te mūs uzrunā tik daudzas vietas, ko
pazīstam no Blaumaņa dzejoļiem un novelēm. Šoreiz daudz kas no tā visa izpalika. Bet
Anna bija izkurinājusi māju, cienāja ar tēju pie lielā saimes galda un daudz ko
pastāstīja. Un tomēr tā bija tikšanās ar Blaumani. Diemžēl, kā sapratu, daudziem
– pirmā. Savulaik grūti bija atrast tādu skolēnu, kas kaut reizi pa mācību laiku
nebūtu pabijis Blaumaņa muzejā. Brauca ar vilcienu, pavadīja te pāris dienas. Tas
bija tik svētīgi. Tāpēc režisors laikam pareizi darīja, atvezdams savu saimi uz
Brakiem.”
Anna Kuzina 25 darba gados uzņēmusi tuvus un tālus ciemiņus no dažādām Latvijas
malām un visas plašās pasaules. Arī skolēnus, kas “sāk mācīties Blaumani”, un
aktierus, režisorus, māksliniekus un skatuves strādniekus no dažādiem teātriem, kur
spēlē “Skroderdienas Silmačos”. Viņa atgādina, ka rakstnieka dzīves laikā Braki
tā arī nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu barons stūrgalvīgi turējies pie sava
un nevienu rentes māju zemniekiem nepārdevis. Tikai 1909. gadā to izpirka Rūdolfa
brālis Arvīds un ar savu ģimeni te saimniekoja līdz 1939.gadam. Jau tad bijusi doma
iekārtot te rakstnieka muzeju, bet tas notika tikai pēc 20 gadiem. Par muzeja dzimšanas
dienu uzskata 1959.gada 10.maiju, kad pirmos apmeklētājus uzņēma atjaunotā
dzīvojamā māja. Visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992.gadā. Tajā ietilpst
astoņas ēkas. Dzīvojamā mājā ir Saimes istaba, Viesistaba jeb Mātes istaba un
Rakstnieka istaba. Rijā, klētīs, kūtī un pirtī iekārtota etnogrāfiskā
ekspozīcija, kas ataino vidi, kādā dzīvoja un strādāja Braku saimnieki un gājēji.
Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu saņēmusi Annas Kuzinas jaunā iecere. Izmantojot
jaunās atziņas un faktus, ko ar saviem pētījumiem atklājusi Līvija Volkova un arī
Ieva Kalniņa, viņa gatavo jaunu plašu ekspozīciju “Rūdolfa Blaumaņa proza Eiropas
kultūras kontekstā”. Kad vaicāju, vai viņu nemulsina tas, ka tai varēs atvēlēt
vien kādu no saimniecības ēkām, Anna mundri atbild: “Sākumā tā kā skumu, ka mums
nav kārtīgu izstāžu telpu, bet tad iedomājos – Kristus bērniņš taču arī
piedzima kūtī. Un patiesi ir tā – liec tu Blaumani, kur gribi, no viņa lieluma nekas
nezūd!”
Par to, kāpēc uz Braku zemes atrodas tāds svešķermenis kā Rīgas Tehniskās
universitātes sporta bāze un kāpēc muzeja teritorijā nav pienācīga sanitārā
mezgla, varētu būt atsevišķa saruna.
Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv