Pār visām lietām – mīlestība

25.februārī Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē, kad svinēja grāmatas “Eju, aizeju, atskatos... Dzejnieces Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju” atvēršanu, uz apaļgalda dega liela sarkana svece – Lāču ģimenes mīlestības, kopā sanākšanas simbols un apgāda “Daugava” direktore Ingrīda Vāverniece teica: “Šī ir atgriešanās.”
Papildināšu: “Intīmākā, garīgi vistiešākā.” Pirmā bija R.Skujiņas urnas guldīšana Meža kapos 1964.gadā. Otrā – deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā izdeva bērnu dzeju “Strupastīša talcinieki” (1990), romānu “Zvaigžņu bērni” (1992), dzejas izlasi “Mīlai un dzīvībai atdota būšu” (1993), atmiņu grāmatu “Vējš svaida kaijas” (1994), “Mārīte” (1994, dzeja bērniem).
Grāmatas sastādītāja Māra Celle, kas ir Rūtas Skujiņas jaunākā meita, nodeva sveicienus no māsas Lalitas Muižnieces, kas pašlaik atrodas Mičiganā, kā arī no rakstnieces draudzenes Veltas Līnes, kura esot apslimusi. Aktieru klātbūtne bija dažāda. Rasmai Garnei, dzejoļu kopu saņemot, esot uznācis raudiens un šķitis, ka lūgums nav izpildāms. Viņa lasīja vārsmas ar dziļu, gaišu smeldzi. Tā izskanēja arī mūsu kopīgi dziedātā Rūtas Skujiņas un Eduarda Rozenštrauha dziesma “Kāda Jāņu nakts”, kas izskan ar vārdiem “Bet jaunību neviens vairs neatdod”. Režisors Kārlis Pamše, pēc aktrises Austras Rozenbergas (prec. Rožkalna) dēla lūguma, nodeva Mārai vairākus rakstnieces fotoattēlus (lielākoties no 1928.gada), uz kuriem ir

No labās: dzejnieces meita Māra Celle un apgāda “Daugava” direktore Ingrīda Vāverniece Foto: Gunārs Janaitis

Skujiņas veltījuma rindas viņa mātei.
Grāmata, ko rediģējis literatūras zinātnieks Jānis Zālītis, sastādīta no R.Skujiņas vēstulēm draudzenei Milijai Grāvei un māsai Mildai Ložai (1944, 1955–1964). Tā atklāj ģimenes kopā turēšanos vissmagākajos apstākļos, dalīšanos priekos un bēdās ar tuvajiem dzimtenē. Literatūras zinātnieks Valters Nollendorfs pauda atziņu, ka vēstulēs daudz kas nav pateikts, bet ka arī klusums, tāpat kā dzeja, izsaka daudz. Skaidrs, ka zināma piesardzība bija vajadzīga.
Rūta Skujiņa bija draugos ar zinātnieku un valstsvīru Augustu Kirhenšteinu, kurš bija Māras krusttēvs. Vai viņš varēja aizsargāt māsasdēlu Valtu Ložu, bijušo leģionāru? Jā. Bioķīmijas doktors Valts Loža šai vakarā pastāstīja, ka viņš kopš 1956.gada strādājis Kirhenšteina vadītajā Mikrobioloģijas institūtā.
R.Skujiņas dvēseli ilgus gadus plosīja neziņa par vīra likteni (viņš gāja bojā jau 1941.gadā), miesu pēdējā laikā – ļauna slimība. Bet viņa dzīvoja, dega kā sveces liesma – mierīgi, reizumis gaišāka kļūdama. Nepilnu mēnesi pirms nāves 1964.gada 22.martā viņa raksta: “Esmu sagaidījusi jaunu pavasari. Tas ir skaists brīnums. Manī ir liels miers un gaisma. Un pār visām lietām – mīlestība!”
R.Skujiņa rakstījusi daudzas vēstules ievērojamām personām un tuviniekiem. Varētu būt vēl kāda vēstuļu grāmata. Varētu būt arī īstās prozas izlase, kas sāktos ar anekdotēm, ko viņa sūtījusi Antona Birkerta krājumiem.
Uz pavasari iet laiks, plaukst jaunu ieceru pumpuri.

Mūrnieks strādājis reiz pie kādas lielmātes. Šī nu devusi pusdienu ēst. Bijis jau i cepēts, i salāti, kā jau kungiem pieklājas. Bet mūrnieks, sen cepeti neēdis, ēd tagad kā zvērs. Jau sametas lielmātei tīri žēl, šī ieteikusies: “Mūrniek, šķibī rutkus, šķibī rutkus!” Bet mūrnieks gudrinieks attraucis: “Kas nu, lielmātiņ, tam pašam cepetīšam vainas!”