Kad likuma līkums ved garām valsts makam

Daži ES nodokļu tiesību
problēmjautājumi

Pašlaik Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu nodokļu uzlikšanas tiesībās nav ierobežojumu pret korporatīvo ienākumu nodokli, lai gan debates par korporatīvo nodokļu harmonizāciju ES sākās sen. Jau 1975.gadā ES Komisija ierosināja noteikt vienotu korporatīvo ienākuma nodokļa likmi ES dalībvalstīs no 45% līdz 55% (no mūsdienu Latvijas viedokļa tās ir visai augstas likmes!), tomēr neviens no daudzajiem priekšlikumiem tā arī nav pieņemts. ES Komisija savā ziņojumā atzinusi, ka “korporatīvā peļņas nodokļa likmes noteikšana ir katras individuālās ES dalībvalsts ekskluzīva prerogatīva”.
Jauno kandidātvalstu korporatīvās nodokļu standartlikmes pašlaik ir zemākas nekā vecajās dalībvalstīs, tādējādi tās uztraucas par potenciālo investīciju aizplūšanu uz jaunajām dalībvalstīm. Turklāt nodokļu eksperti norāda, ka Igaunijā un Kiprā faktiskā korporatīvā ienākuma nodokļa likme ir tuvu 0% likmei. Īrija spējusi saglabāt ļoti zemu korporatīvo ienākuma nodokli (tikai 12,5%), pateicoties apstāklim, ka apņēmās no 2003.gada 1.janvāra izbeigt Starptautisko finansiālo pakalpojumu centra sniegtos ārzonu pakalpojumus.
Lai mazinātu ES savstarpējo nodokļu konkurenci korporatīvo nodokļu jomā, eksperti iesaka noteikt vienotu minimālā nodokļa standartlikmi visās ES dalībvalstīs, piemēram, 25% apmērā. Šāds lēmums mazinātu nodokļu sacensību, kad komercsabiedrības, meklējot izdevīgāko nodokļu režīmu, migrē no vienas dalībvalsts uz citu. Turklāt pēdējos gados vērojama tendence, ka nodokļi, kas tiek iekasēti no relatīvi mobilāka ekonomikas faktora – kapitāla (ieskaitot procentus, dividendes un autoratlīdzību), ir samazinājušies salīdzinājumā ar mazāk mobilo faktoru – darbaspēku, un tā rezultātā sociālo maksājumu īpatsvars ir palielinājies.
Sociālo iemaksu veikšanā problēmas rada transnacionālo kompāniju darbinieki, kas bieži maina darba un dzīves vietu. Dalībvalstīs ir dažādas pieejas privāto pensiju iemaksu aplikšanai ar tiešajiem nodokļiem: vienās privātajos pensiju fondos iemaksātās summas apliek ar ieturējuma nodokli, citās nodoklis tiek ieturēts pirms pensijas izmaksas attiecīgajai fiziskajai personai. Turklāt darbinieks, pārceļoties no vienas dalībvalsts uz citu, dažreiz pat zaudē savas iemaksas privātajos pensiju fondos citā valstī. Tādējādi transnacionālās kompānijas ir ieinteresētas visu Eiropu aptverošu kumulatīvo privāto pensiju fondu shēmu radīšanā ar harmonizētu likumdošanu visās ES dalībvalstīs. Piemēram, “British Petroleum” aprēķinājis, ka šādu shēmu radīšana ļautu tai ietaupīt līdz pat 40 miljoniem mārciņu gadā.
Lai arī Latvijas komersanti bieži gaužas, ka nodokļu slogs Latvijā esot pārāk liels, Latvijas uzņēmumu ienākuma nodokļa likme no 2004.gada 1.janvāra ir viena no zemākajām ES dalībvalstīs: zemāka likme būs tikai jau minētajā Īrijā. Cita lieta, ka Latvijā varētu tikt ieviesta diferencēta nodokļa likme:
mazajiem un vidējiem uzņēmumiem – mazāka, Latvijas lielajiem uzņēmumiem – lielāka;
uzņēmumiem, kas darbojas Latgalē, mazāka likme nekā pārējā Latvijā.

Eiropas Savienība
un ārzonu aktivitātes

20.gadsimta beigas iezīmējās ar jaunu pavērsienu pasaules bagātāko valstu attieksmē pret daudzu valstu piedāvātajām ārzonu darbības iespējām nerezidentiem. Izņēmums nav arī ES dalībvalstis. ES finanšu ministri 2000.gada 27.novembrī izlēma, ka 2005.gada 31.decembris ir pēdējais termiņš, kad ES dalībvalstu nodokļu sistēmās jāaizliedz ārzonu kompāniju darbības iespējas nerezidentiem. Kopumā ES dalībvalstīs savulaik tika konstatēti 66 kaitīgi nodokļu režīmi, un Nīderlande ar 10 konstatētajiem kaitīgajiem režīmiem bija līdere, apsteidzot pat klasisko ārzonu industrijas līderi Lielbritāniju.
ES Padomes pieņemtais Uzvedības kodekss komercdarbības aplikšanai ar nodokļiem (turpmāk – Uzvedības kodekss) noteic, ka ES dalībvalstīm jāpiemēro ģeogrāfiskais paplašinājums un kaitīgie nodokļu režīmi jāaizliedz arī to asociētajās un atkarīgajās teritorijās, izmantojot visas savas konstitucionālās iespējas ietekmēt šo asociēto un atkarīgo teritoriju autonomiju nodokļu jautājumos. Piemēram, Nīderlandei tas ir jāizdara Arubā un Nīderlandes Antiļu salās; Lielbritānijai – Kanāla salās, Menas salā, Britu Virdžīnu salās un Gibraltārā, bet Portugālei – Madeiras un Azoru salās.
Tomēr jāatzīmē, ka Uzvedības kodekss nav ne direktīva, ne regula, tas ir tikai politisks lēmums, tādējādi tas nav juridiski saistošs ES dalībvalstīm. To nevar piespiest dalībvalstīm īstenot arī ar Eiropas Justīcijas tiesas starpniecību. Tāpēc visai grūti prognozēt, kā tiks īstenoti ES Padomes politiskie lēmumi, jo dalībvalstu attieksme ir visai dažāda. Nīderlande ir pārskatījusi atsevišķus kaitīgos nodokļu režīmus. Vienlaikus Luksemburga, izmantojot to, ka Nīderlande atteicās no tā sauktajām BV1/BV2 struktūrām, kuras izmantoja ASV korporācijas peļņas optimizācijai, nekavējoties ieviesa līdzīgas iespējas savā likumdošanā.
Pēc autora domām, Uzvedības kodeksu nākotnē nevar pieņemt kā juridiski saistošu normatīvo aktu ES – dalībvalstis, kas sniedz ārzonu industrijas pakalpojumus, izmantos savas veto tiesības ES Padomē, jo lēmumi tiešo nodokļu jautājumos, saskaņā ar Eiropas Kopienas līguma 94.pantu (iepriekš 100.pantu) ir jāpieņem vienbalsīgi. Vienīgais veids, kā varētu apiet šo nepieciešamo vienbalsību tik jutīgā jautājumā kā kaitīgie nodokļu režīmi, ir – izmantot Eiropas Kopienas līguma 96.pantu, kas paredz ES Padomē tikai kvalificēto balsu vairākumu, gadījumos, ja ES dalībvalsts normatīvie akti vai administratīvā prakse kropļo kopējā tirgus konkurences apstākļus. Šajā gadījumā ES Komisija vispirms konsultētos ar attiecīgo ES dalībvalsti, un, ja dalībvalsts atteiktos aizliegt savus kaitīgos nodokļu režīmus, tad Komisija iesniegtu ES Padomei savus priekšlikumus pieņemt nepieciešamo direktīvu. Tomēr, kā norāda nodokļu eksperts G.Mesēns, Eiropas Kopienas līguma 96.pants vēl ne reizi praksē nav izmantots.
Neņemot vērā, vai ES dalībvalstīs tiks izskausti daudzie kaitīgie nodokļu režīmi, tie turpinās pastāvēt trešajās pasaules valstīs. Šobrīd ES nav nevienas direktīvas vai regulas, kas centralizēti noteiktu ES dalībvalstu pret–ārzonu likumdošanas pamatnostādnes, un efektīvas pretārzonu likumdošanas izveidošana ir katras ES dalībvalsts kompetencē. Tāpēc Latvijā būtu pēdējais laiks ieviest efektīvu pretārzonu likumdošanu, jo pašreizējā ir visai formāla. Autors iesaka:
1) ieviest tā saukto balto sarakstu, nosakot, ka ārzonas ir visas valstis, ar kurām Latvija nav noslēgusi divpusējās nodokļu konvencijas, izņemot ES dalībvalstis pēc 2004.gada 1.maija;
2) paaugstināt ieturējuma nodokļus pārskaitījumiem uz ārzonas kompānijām;
3) noteikt, ka ārzonas kompānijām jāsniedz ziņas par to patiesajiem īpašniekiem (labuma guvējiem jeb beneficiāriem), ja valsts un pašvaldības pasūtījuma konkursā piedalās Latvijas sabiedrība, kuras īpašnieks vai kontrolpaketes turētājs ir ārzonas kompānija, vai ja līdzīga Latvijas sabiedrība vai ārzonas kompānija piedalās valsts vai pašvaldības īpašuma privatizācijā.

Reversā diskriminācija

Cita aktuāla problēma, kas rada nevienlīdzīgu nodokļu konkurenci ES dalībvalstīs, ir tā sauktā reversā diskriminācija, kad ES dalībvalsts nodokļu maksātāji tiek nostādīti sliktākā stāvoklī nekā citas ES dalībvalsts investors šajā pirmajā valstī. Šāda veida valsts rīcība ļauj piesaistīt citu valstu pilsoņu investīcijas attiecīgās ES dalībvalsts ekonomikai. Tas nav pretrunā ar Eiropas Kopienas līguma 12.pantu (iepriekš 6.pants), kas aizliedz personas diskrimināciju citā ES dalībvalstī, jo šajā gadījumā ārvalsts investors ir pat privileģētā stāvoklī pret dalībvalsts vietējām personām. To apstiprina arī daudzie Eiropas Justīcijas tiesas spriedumi šādās lietās, ka šāda veida diskriminācija netiek regulēta Eiropas Kopienas līgumā.

Šādas problēmas risināšana ir tikai un vienīgi katras ES dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu jautājums. Tādējādi ES dalībvalsts nodokļu maksātāji var risināt šo jautājumu tiesiskā ceļā nacionālajā tiesā. Piemēram, Vācijas nodokļu maksātāji var celt prasību, pamatojoties uz Vācijas Pamatlikuma 3.panta 1.daļu, kas aizliedz visu veidu diskrimināciju Vācijā. Tomēr visai apšaubāma ir iespēja nodokļu maksātājam panākt taisnību savā rezidences valstī:
1) valsts var izvirzīt pārliecinošus argumentus par ārvalstu investīciju piesaistīšanas nepieciešamību;
2) var atsaukties uz to, ka šāda pieeja nerada būtisku zaudējumus ES dalībvalsts nacionālajam budžetam;
3) kā pēdējo argumentu var izmantot atsauci uz plaši izplatīto šāda veida starptautisko praksi daudzās pasaules valstīs.
Arī Latvijā vēl pirms pāris gadiem likumā “Par uzņēmumu ienākumu nodokli” bija šāda reversā diskriminācija starp Latvijas uzņēmējiem un ārvalstu investoriem, lai gan daudzos gadījumos izmanīgākie Latvijas uzņēmēji vienkārši bija paslēpušies zem citas valsts vai teritorijas karoga (piemēram, Menas vai Britu Virdžīnu salas) un izmantoja šādas ārvalstu investoru nodokļu priekšrocības Latvijā.
Autors uzskata, ka šāda veida priekšrocību radīšana ārvalstu investoriem nav atbalstāma, jo vispirms tomēr jārūpējas par savas valsts komersantu interesēm. Turklāt jāņem vērā, ka mūsdienu globalizācijas apstākļos komersanti visai vienkārši var noslēpt savu nacionālo identitāti un investēt jau zem “ārvalstu” investora maskas. Šādā gadījumā zaudētājs būs tikai valsts budžets, jo komersanti pilnīgi likumīgi būs samazinājuši savus obligātos nodokļu maksājumus.

Mag.iur., Jānis Grasis,

Banku augstskolas docents