Dzejnieks ar savu dvēseles pieredzi un latvisko dzīvesziņu

Knuta Skujenieka Rakstu trešo grāmatu ievada neparasti plaša nodaļa “Dzeja ārpus krājumiem”. Tie ir dzejoļi, kas dzimuši pēc atgriešanās no Mordovijas lēģera, kad dzejniekam uz savu pirmo krājumu bija jāgaida gandrīz desmit gadi. Rakstu jaunā sējuma atvēršanas svētkos, kas 24.februārī notika Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes zālē, dzejnieks par šo laiku sacīja:
– No ieslodzījuma atgriezos 1969.gada aprīlī. No “mazās zonas”, kur valdīja tikai melns un balts, es nonācu “lielajā zonā”, kas man šķita pelēka, pilna ar puspatiesībām, pusvārdiem un izlikšanos. Skarbs un sāpīgs bija mans ceļš pie patiesības un īstenības, pie atziņas, ka cilvēka dzīve, viņa dvēsele nekad nav tikai balta vai melna. Bet tādu dvēseles drāmu piedzīvo ikviens, kas pēc kādas izolācijas, atšķirtības atgriežas sabiedrībā. Par to var daudz izlasīt pasaules literatūrā. Rakstu sastādītāja un komentāru autore Inta Čaklā lietpratīgi atklājusi manas literārās debijas sarežģījumus, kas bagāti ar kriminālromāna cienīgām situācijām.
Uz profesores Janīnas Kursītes jautājumu, vai tiešām pa garajiem piespiestās klusēšanas gadiem ne reizi nav bijis vilinājums kaut mazliet piekāpties, uzrakstīt kādu “vajadzīgu” dzejolīti, lai pavērtu ceļu savai grāmatiņai, Knuts Skujenieks strikti atbildēja:
– Nekad! Pēc lēģera man tāds nevarēja rasties. Es biju pilnīgi gatavs tam, ka sava mūža laikā es vispār nevarēšu publicēties, par grāmatu nemaz nerunājot. To, ka turpināšu rakstīt, to es zināju. Bet rēķinājos ar to, ka neko no tā neiespiedīs. Runāts ar mani tika. Bija tāds populārs teiciens par obligāto šlipsi. Kā restorānā nelaida iekšā bez šlipses, tā vajadzēja savu obligāto nodevu varai, lai tiktu pie savas grāmatiņas. Es teicu – man nekur nav jāsteidzas. Un mierīgi nogaidīju tos deviņus gadus. Es nenodarbojos ar padomju propagandu un nenodarbojos arī ar pretpadomju propagandu, jo uzskatu, ka tam ar mākslu nav nekā kopīga. Es viņas turu apmēram vienā vērtē arī šodien. Ar īstu literatūru un gara dzīvi tam nav nekāda sakara, tā ir tikai konjunktūra.
Knuta Skujenieka Rakstus astoņos (varbūt deviņos) sējumos laiž klajā apgāds “Nordik”. Finansiālu atbalstu sniedz Valsts kultūrkapitāla fonds un Salaspils pilsētas ar lauku teritoriju dome. Trešajā grāmatā apkopota dzeja, kas sarakstīta no 1969. līdz 1980.gadam, kā arī raksti un apceres par latviešu folkloru. Knuta Skujenieka Ievads un tulkojumā – zviedru dzejnieku literatūrzinātnieku ceļavārdi zviedru izdevumiem. Dzejas nodaļai pēcvārdu uzrakstījis Jānis Rokpelnis, folkloristikas nodaļai – Janīna Kursīte.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv