Latvijai, Eiropai un pasaulei liktenīgais pakts

Vēsturiskās patiesības
izpratne padomju
historiogrāfijā

Padomju Savienības pastāvēšanas laikā oficiālā vēstures zinātne līguma parakstīšanu ar nacistisko Vāciju pamatos skaidroja kā ārēju apstākļu uzspiestu soli. Jaunāko laiku vēstures speciālists V.Aleksandrovs 1986.gadā izdotajā grāmatā “Eiropas un Amerikas jaunāko laiku vēsture 1918.–1945.” rakstīja, ka nacistiskā Vācija 1939.gadā veda divkāršu spēli. No vienas puses, tā sāka slepenas sarunas par sadarbību ar Lielbritāniju un Franciju, bet paralēli meklēja kontaktus arī ar Padomju Savienību. Rietumu demokrātiskās valstis darīja visu, lai Vāciju uzrīdītu Padomju Savienībai. Vācija šajā laikā savukārt vēl nebija gatava karot ar PSRS un meklēja ar to sadarbības iespējas. Tādā situācijā 1939.gada augustā Padomju Savienība saņēma priekšlikumu no Vācijas par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu. PSRS, redzot, ka Lielbritānija un Francija mākslīgi novilcina sarunas par savstarpējo sadarbību, pat sabotē tās, piekrita Vācijas piedāvājumam. Padomju Savienībai bija pieņemams Vācijas piedāvājums noslēgt uz desmit gadiem savstarpējās neuzbrukšanas paktu, ievērot neitralitāti starptautisko konfliktu gadījumā, arī abpusējos strīdus risināt arbitrāžas ceļā.
V.Aleksandrovs uzsver, ka, parakstot Molotova–Ribentropa paktu, PSRS izjauca starptautiskā imperiālisma plānus (domāta Lielbritānija un Francija) par Padomju Savienības tūlītēju iesaistīšanu karā ar Vāciju. Pakts izjauca vienotu imperiālistisko valstu fronti pret PSRS un deva padomju valstij pusotru gadu sagatavoties agresijas atvairīšanai nākotnē. Kā nodeva laikam tiek uzsvērts, ka pakts nostiprināja sociālisma pozīcijas un stiprināja mieru un demokrātiju.
Cits padomju perioda vēsturnieks Vilnis Sīpols darbā “Pirmskara politiskā krīze Eiropā” atzīmē, ka 1939.gadā PSRS stāvoklis bija ārkārtīgi sarežģīts tāpēc, ka rietumvalstis negribēja sadarboties ar to miera nosargāšanā Eiropā. Padomju Savienība šādos apstākļos vairākkārt neatbildēja uz vācu diplomātijas zondēšanas mēģinājumiem un turpināja Maskavā sarunas ar Anglijas un Francijas pārstāvjiem. 1939.gada augusta vidū PSRS zaudēja pēdējās cerības un šādā situācija izdarīja vienīgo pareizo lēmumu – pieņēma Vācijas priekšlikumu.
V.Sīpols uzskata, ka Padomju Savienībai bija divas alternatīvas. Viena – pasīvi vērot, kā Vācija sagrābj visas Austrumeiropas zemes, kuras robežojas ar PSRS, un ieņem izdevīgas pozīcijas uzbrukumam padomju valstij. Otra – vienoties ar Vāciju un tādējādi ierobežot tās agresiju un maksimāli aizsargāt PSRS un Austrumeiropas valstu intereses. V.Sīpols ir pārliecināts, ka pieņemt Vācijas priekšlikumu J.Staļinu pamudināja Ā.Hitlera 20.augustā atsūtītā telegramma, kurā tas norādīja, ka jebkurā brīdī varot uzliesmot krīze Vācijas un Polijas attiecībās. Tā noteikti skars arī PSRS, ja nebūs parakstīts Vācijas un Padomju Savienības līgums. Līdz ar to Vācijas priekšlikuma pieņemšana, pēc V.Sīpola domām, bija tālredzīgs un saprātīgs padomju ārpolitikas solis. Vācija bija spiesta atteikties no plāniem anektēt Baltijas valstis un izmantot tās kā placdarmu uzbrukumam PSRS.
1938.gadā komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas tuvināšanas un konfrontācijas tendenču samazināšanās kļuva vēl redzamāka. Abas puses atzina par lietderīgu turpmāk masu informācijas līdzekļos atturēties no atklātiem uzbrukumiem abu valstu vadītājiem. Sekmīgi beidzās padomju–vācu sarunas par tirdzniecības līguma pagarināšanu. Arī 1939.gadā J.Staļins demonstrēja gatavību sarunām ar Vāciju.

Skats no rietumu
skatu leņķa

Hitlers un Staļins Molotova–Ribentropa paktam veltītā Rietumu karikatūrā Visvaldis Lācis, Otrais pasaules karš, III daļa. Preses nams, Rīga. 1995