Latvijai, Eiropai un pasaulei liktenīgais pakts

Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos prof. Antonijs Zunda Kaut arī jau pagājuši gandrīz 65 gadi kopš Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, dažādu valstu vēsturnieki joprojām atšķirīgi vērtē šos tālo dienu notikumus.

Molotovs paraksta Vācijas un PSRS 28.septembra līgumu, kas nodeva Lietuvu padomju varā. Aizmugurē stāv Staļins, Ribentrops un padomju ģenerālis Šapošņikovs Visvaldis Lācis, Otrais pasaules karš, II daļa. Preses nams, Rīga, 1994

Vēsturiskās patiesības
izpratne padomju
historiogrāfijā

Padomju Savienības pastāvēšanas laikā oficiālā vēstures zinātne līguma parakstīšanu ar nacistisko Vāciju pamatos skaidroja kā ārēju apstākļu uzspiestu soli. Jaunāko laiku vēstures speciālists V.Aleksandrovs 1986.gadā izdotajā grāmatā “Eiropas un Amerikas jaunāko laiku vēsture 1918.–1945.” rakstīja, ka nacistiskā Vācija 1939.gadā veda divkāršu spēli. No vienas puses, tā sāka slepenas sarunas par sadarbību ar Lielbritāniju un Franciju, bet paralēli meklēja kontaktus arī ar Padomju Savienību. Rietumu demokrātiskās valstis darīja visu, lai Vāciju uzrīdītu Padomju Savienībai. Vācija šajā laikā savukārt vēl nebija gatava karot ar PSRS un meklēja ar to sadarbības iespējas. Tādā situācijā 1939.gada augustā Padomju Savienība saņēma priekšlikumu no Vācijas par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu. PSRS, redzot, ka Lielbritānija un Francija mākslīgi novilcina sarunas par savstarpējo sadarbību, pat sabotē tās, piekrita Vācijas piedāvājumam. Padomju Savienībai bija pieņemams Vācijas piedāvājums noslēgt uz desmit gadiem savstarpējās neuzbrukšanas paktu, ievērot neitralitāti starptautisko konfliktu gadījumā, arī abpusējos strīdus risināt arbitrāžas ceļā.
V.Aleksandrovs uzsver, ka, parakstot Molotova–Ribentropa paktu, PSRS izjauca starptautiskā imperiālisma plānus (domāta Lielbritānija un Francija) par Padomju Savienības tūlītēju iesaistīšanu karā ar Vāciju. Pakts izjauca vienotu imperiālistisko valstu fronti pret PSRS un deva padomju valstij pusotru gadu sagatavoties agresijas atvairīšanai nākotnē. Kā nodeva laikam tiek uzsvērts, ka pakts nostiprināja sociālisma pozīcijas un stiprināja mieru un demokrātiju.
Cits padomju perioda vēsturnieks Vilnis Sīpols darbā “Pirmskara politiskā krīze Eiropā” atzīmē, ka 1939.gadā PSRS stāvoklis bija ārkārtīgi sarežģīts tāpēc, ka rietumvalstis negribēja sadarboties ar to miera nosargāšanā Eiropā. Padomju Savienība šādos apstākļos vairākkārt neatbildēja uz vācu diplomātijas zondēšanas mēģinājumiem un turpināja Maskavā sarunas ar Anglijas un Francijas pārstāvjiem. 1939.gada augusta vidū PSRS zaudēja pēdējās cerības un šādā situācija izdarīja vienīgo pareizo lēmumu – pieņēma Vācijas priekšlikumu.
V.Sīpols uzskata, ka Padomju Savienībai bija divas alternatīvas. Viena – pasīvi vērot, kā Vācija sagrābj visas Austrumeiropas zemes, kuras robežojas ar PSRS, un ieņem izdevīgas pozīcijas uzbrukumam padomju valstij. Otra – vienoties ar Vāciju un tādējādi ierobežot tās agresiju un maksimāli aizsargāt PSRS un Austrumeiropas valstu intereses. V.Sīpols ir pārliecināts, ka pieņemt Vācijas priekšlikumu J.Staļinu pamudināja Ā.Hitlera 20.augustā atsūtītā telegramma, kurā tas norādīja, ka jebkurā brīdī varot uzliesmot krīze Vācijas un Polijas attiecībās. Tā noteikti skars arī PSRS, ja nebūs parakstīts Vācijas un Padomju Savienības līgums. Līdz ar to Vācijas priekšlikuma pieņemšana, pēc V.Sīpola domām, bija tālredzīgs un saprātīgs padomju ārpolitikas solis. Vācija bija spiesta atteikties no plāniem anektēt Baltijas valstis un izmantot tās kā placdarmu uzbrukumam PSRS.
1938.gadā komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas tuvināšanas un konfrontācijas tendenču samazināšanās kļuva vēl redzamāka. Abas puses atzina par lietderīgu turpmāk masu informācijas līdzekļos atturēties no atklātiem uzbrukumiem abu valstu vadītājiem. Sekmīgi beidzās padomju–vācu sarunas par tirdzniecības līguma pagarināšanu. Arī 1939.gadā J.Staļins demonstrēja gatavību sarunām ar Vāciju.

Skats no rietumu
skatu leņķa

Hitlers un Staļins Molotova–Ribentropa paktam veltītā Rietumu karikatūrā Visvaldis Lācis, Otrais pasaules karš, III daļa. Preses nams, Rīga. 1995

Atšķirīgs skatījums uz aplūkojamo problēmu ir rietumvalstu vēsturniekiem. Piemēram, angļu vēsturnieks E.Robertsons uzskata, ka Ā.Hitlera ārpolitiskajā koncepcijā, sākot jau ar 1937.gadu, notikušas zināmas izmaiņas. Tā kļuva arvien vairāk prosovjetiski orientēta, saglabājot izteiktu antiangliskumu. Šādā pagriezienā liela loma bija ārlietu ministram J.Ribentropam, kurš uzskatīja, ka Vācijas galvenā pretiniece ir Anglija. Vācu vēsturnieks V.Mihalka atzīmē, ka Molotova–Ribentropa pakts kļuva par pretbritu kontinentālā bloka stūrakmeni.
Atsevišķi Rietumu vēsturnieki atzīst, ka jau 30.gadu vidū un otrajā pusē Padomju Savienība veica zondāžu, lai izdibinātu Vācijas līderu domas par abu valstu tuvināšanās iespējām. Vācu vēsturnieks A.Hilgrūbers ir pārliecināts, ka J.Staļins visu laiku paturēja prātā iespējamību par kooperāciju ar nacistisko Vāciju pret Rietumu demokrātiskajām valstīm. 1938.gadā komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas tuvināšanas un konfrontācijas tendenču samazināšanās kļuva vēl redzamāka. Abas puses atzina par lietderīgu masu informācijas līdzekļos turpmāk atturēties no atklātiem uzbrukumiem abu valstu vadītājiem. Sekmīgi beidzās padomju–vācu sarunas par tirdzniecības līguma pagarināšanu. Arī 1939.gadā J.Staļins demonstrēja gatavību sarunām ar Vāciju.
Jaunas abu valstu attiecību aktivizēšanas pazīmes parādījās 1939.gada pavasarī. Vēsturnieku vidū nav pilnīgas vienprātības, kura no pusēm izrādīja lielāku iniciatīvu. Kā tika atzīmēts iepriekš, padomju perioda pētnieki noteikti uzskata, ka tā bijusi nacistiskā Vācija, uzsverot padomju puses sākotnēji noraidošo nostāju. Savukārt latviešu trimdas vēsturnieks Edgars Andersons, A.Hilgrūbers un daudzi citi, balstoties uz notikumu analīzi, pierāda tieši pretējo – Padomju Savienības ieinteresētību un tās sākotnējo iniciatīvu. Maskava apskatāmajā laikā centās akcentēt savas neatkarīgās pozīcijas, savas ārpolitikas elastīgumu. Ar šādas taktikas palīdzību tā gribēja iegūt lielākas manevra iespējas. Viss liecināja par PSRS gatavību sākt saspēli ar Vāciju. To it īpaši apstiprināja J.Staļina teiktais 1939.gada 10.martā VK(b)P kongresā, ka Rietumi bez redzama iemesla vēlas sakūdīt Padomju Savienību pret Vāciju un izprovocēt konfliktu. To Vācijā iztulkoja kā laipu uz abu valstu saprašanos, kas drīz vien ievadīja apvērsumu abu valstu attiecībās un noveda pie bēdīgi slavenā pakta parakstīšanas.