Caur smiekliem cilvēka sirds tumšajā kaktā

Par ķekatām, kas apliecina lielo pasaules likumu

Kas ķekatās ir visnopietnākais? Smiekli. Kur netiek ar bardzību, ar nopietnību, tur tiek ar smiekliem. Smiekli ielien mēness tumšajā pusē, cilvēka sirds tumšajā kaktā. Smiedamies uzceļ mirušo un apglabā dzīvo, noārda veco gadskārtu un iezvana jaunu. “Jūs trīs, mēs trīs sagrūžam čumuriņu! Ak tu tavu daiļumiņu, tavu daiļu čumuriņu: vienam nagi, otram ragi, trešam ļipa pakaļā.” Smejas lieli, smejas mazi, bet ir arī drusku baigi. Cilvēki varbūt nezina tādu vārdu kā “haoss”, bet jūt šajā delverībā, šajā čumuriņā pirmatnēju, burbuļojošu spēku. Tāds spēks ir uzplēstā un apsētā atmatā, saulē, kas uz brīdi apstājusies viszemākajā punktā.
Visas domas ir pie devības un auglības, gan āža maska, gan cūkas šņukurs, gan daža laba dziesma, kuras jēgu bērniem īpaši necenšas izskaidrot, – viss vērsts uz vienu – pilnu druvu, pilnu klēti un pilnu šūpuli.
Šovakar jāpazūd nenovīdībai un skaudībai, skopumam un neuzticībai. Ķekatas apliecina lielo pasaules likumu: dots devējam atdodas.
Šovakar jāpazūd bailēm un īgnumam. Te māca saprašanu, kā arī cilvēks dzīvo grauda mūžu – dziļi zemē tas sāk jaunu dzīves loku. Pag, taču latviešiem pieder labais teiciens: “Kas apēdis maizi, tam jānoliek karote!” Vai tad mūsu vecīši kādreiz negatavojās mūža rietam kā svētkiem, domādami, ka aizsaulē sākas jauns darba cēliens?
Ķekatnieki nāca no Mārtiņiem līdz Meteņiem. Bet pirms tam mieloja veļus, tās bija visklusākās un visdziļākās dienas gadā. Un tad uzjāj, sarībina visnevisādi ērmi – cilvēka apziņā sasaistīt viņu sauli ar šo sauli.
Paskatieties vērīgāk, un jūs ķekatu burzmā salūkosit zāļu vakaru, āža vieplī Jānīša – līgotāja seju. Pat kāzu godos tas pēkšņi liek ieskanēties bēru atbalsīm. Tāds ir gudrais un nesaraujamais zemkopja dzīves ritms. Ražas ritumā mūža ritums. Citu zemju gudrie no tā darināja mācības, vingrināja prātus. Mūsu darba cilvēks nezināja arī tāda vārda kā filozofija, bet gudrības mīlestība viņam bija asinīs. “Lab’redzējis, lab’ pateicis laba vīra sētiņā; ir gailītis iztecēja medotām kājiņām.”
Ļaudis zināja sacīt: “kumēdiņi”, nezinādami, ka aiz vārda “komēdija” slēpjas tās pašas viņu ķekatas, tikai citā laikā un citā vietā.
Šobrīd ķekatās vairs reti kur staigā. Pilsētniekam jau pasvešas zirņa un olas burvestības, šūpuļa līksts vieta pie mūrīša tukša... Un tomēr, ja nu pie viņa atnāk āzis un lācis, nāve un vējdzirnavas, kad čigāniete uzplijas ar zīlēšanu, bet čigāns grasās saimnieka automobili iemīt pret skalu zirgu, tad cilvēks pasmaida, atcerēdamies savu bērnību. Savu tēvu bērnību, savas tautas un cilts bērnību, cilvēces bērnību, no kuras neviens netiek vaļā. Pasmaida un apzinās savu nemirstību.

Knuts Skujenieks