– Šķiet pārsteidzoši, ka laikā, kad mūsu karavīriem nebija pat kārtīgu bikšu ko kājās vilkt, tika dibināts Aizsardzības zinātņu pētniecības centrs. Vai tad tas bija tik nepieciešams?
– Zinātniskais centrs tika izveidots 1992.gada jūlijā. Latvijā vēl bija padomju armija. Vēl nebija izstrādāta aizsardzības koncepcija. Aizsardzības ministrija tikai veidojās, ministrijas valsts sekretāra funkcijas pildīja pirmais centra vadītājs Kārlis Krēsliņš. Viņš arī radīja pirmās aizsardzības koncepcijas, jo zinātņu centrs strādāja pie Aizsardzības ministrijas pasūtījumiem. Vēlāk Latvijā ieradās tautieši, kuriem bija dienesta pieredze rietumvalstu bruņotajos spēkos un kuri arī piedalījās mūsu bruņoto spēku struktūras un kopējās aizsardzības koncepcijas veidošanā. Es tajos gados maz līdzdarbojos centra attīstībā, jo mani tiešie pienākumi bija saistīti ar Bruņojuma un materiāltehniskās apgādes katedru, kuru vadīju līdz 1998.gadam, kad tiku iecelts par zinātņu centra vadītāju.
– Vai laika gaitā Zinātniskās pētniecības centra uzdevumi mainījušies?
– Pirmajos gados Nacionālās aizsardzības akadēmijas ( NAA ) akadēmiskais personāls nepiedalījās Zinātniskās pētniecības centra pētījumu veikšanā, jo bija aizņemts ar mācību programmu izstrādāšanu, dažādu uzskates materiālu gatavošanu, pat telpu un mēbeļu remontu, jo akadēmija sāka attīstīties pusizdemolētās krievu karaskolas telpās. Kā katedras vadītājs nācu pie pārliecības, ka zinātņu centra pētījumos jāiesaista gan pieredzējušie, gan jaunie akadēmijas mācībspēki. Līdz ar to pētījumu proporcijas mainījās. Sākumā tie bija saistīti ar mūsu aizsardzības politikas pamatvirzieniem, koncepcijām, NBS struktūras izveidi, pēc tam pakāpeniski pārgājām uz specializētu jautājumu pētīšanu, piemēram, mobilizāciju, militāro taktiku, topogrāfiju, krīzes situāciju analīzi, munīciju un ieročiem, terminoloģiju u.tml. Pašlaik zinātņu centrs vairs nenodarbojas ar Aizsardzības ministrijas pasūtītiem pētījumiem, un mēs visus spēkus varam veltīt galvenokārt militārās mācības un latviešu kara mākslas jautājumu pētījumiem, militārās terminoloģijas attīstībai, jo tie ir nepieciešami militārpersonu izglītības sistēmas pilnveidošanai.

Arī kara māksla jāpēta

– Kāda ir militārās zinātnes organizatoriskā struktūra un kāda tās attīstības nākotne?
– Pasaules zinātņu akadēmiju apvienībā ( UAI ), kura dibināta 1919.gadā un kuras pilntiesīga locekle ir Latvijas Zinātņu akadēmija, tiek uzņemtas tikai tādas nacionālās Zinātņu akadēmijas, kurām ir ilglaicīgi, fundamentāli zinātniski projekti. Mēs varam lepoties ar mūsu Zinātņu akadēmiju, jo daudzās jomās Latvijas zinātnieki ir pasaulē atzīti un, par spīti visām grūtībām, turpina daudzus fundamentālus pētījumus, daļu no tiem ārzemēs. Daudzus jautājumus, ko pēta militārās zinātnes, var pievienot kādai no akadēmiskajām zinātnēm kā novirzienus, piemēram, militāro pedagoģiju pie pedagoģijas, aizsardzības fortifikācijas pie inženierzinātnēm u. tml., tāpēc akadēmiskās aprindas militārās zinātnes kā atsevišķu zinātnes nozari neatzina. Tā tas ir daudzās rietumvalstīs. Krievijā tiek uzturēta atsevišķa militārā zinātne. Vēsturiski tā radās līdz ar artilērijas attīstību, jo vajadzēja pētīt artilērijas šāviņu ballistikas likumsakarības. Mēs zinātņu centrā ar fundamentāliem pētījumiem pagaidām nedomājam nodarboties, jo tiem vajadzīgs kāds fundamentāls virziens, es tādu nesaskatu – ne matemātikā, ne tehniskajās zinātnēs, kur aizsardzības speciālisti varētu iesaistīties. Varbūt arī nepietiekamas kvalifikācijas dēļ.
Par organizatorisko struktūru. Ja AZPC ir vārds “centrs”, domāju, ka tur arī šai zinātnes nozarei būtu jācentrējas. Tagad Aizsardzības ministrijā darbojas Militārās izglītības un zinātnes koordinācijas nodaļa un Zinātniskās darbības koordinācijas komisija, NBS štābā arī ir amatpersona, kas nodarbojas ar zinātnes un pētniecības jautājumiem.
– Vai tāda vēsturiska tēma kā latviešu karavīru cīņa par brīvību un valstiskumu, jau sākot ar strēlnieku bataljonu izveidošanas laiku, nav fundamentāla pētījuma vērta?
– Iespējams, ka jā. Lai gan pie Valsts prezidentes izveidota speciāla vēstures komisija. Ja nemaldos, šai cienījamo vēsturnieku grupai pagaidām nav izdevies panākt rezonansi plašākā pasaulē. Mūsu pētījumu mērķis ir atklāt izcilu latviešu karavadoņu un militāro speciālistu paveikto kara mākslā, lai mums būtu pierādījumi un pamatojums būt lepniem par viņiem.

Munīciju varētu ražot arī paši

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš, jautāts par bruņoto spēku praktiskajām vajadzībām militārajās zinātnēs un pētniecības darbā, sacīja:

“Viens pētījumu mērķis bija un joprojām ir aktuāls – kādai jābūt optimālai mazas valsts aizsardzības spēku struktūrai. 1993.gadā, kad šos pētījumus sākām, nebijām ne tuvu domai, ka kļūsim par NATO dalībvalsti. Tagad situācija ir mainījusies, bet tāpat saglabājas daži specifiski aspekti, kuri raksturīgi Latvijai un tās cilvēkiem un kurus nepieciešams izzināt.
Līdz šim viens pētījumu virziens bija saistīts ar bruņojumu – ko nozīmē labi apbruņota armija, kādi ieroči mums vajadzīgi u.tml. Vācijā, piemēram, izstrādāta metodoloģija un programmas, kā aprēķināt armijas nosacīto apbruņojuma koeficientu. Tad var salīdzināt. Mūsu armijas bruņojuma koeficients bija 0,04, salīdzinājumā ar pārējo valstu vidējo rādītāju – 1,00. Lai to sasniegtu, mums 1994.gadā bija jāiegādājas ieroči par apmēram 800 miljoniem dolāru.
Tagad, kad esam tuvu NATO slieksnim, šādi pētījumi nav aktuāli. Dienaskārtībā ir socioloģiskas ievirzes pētījumi, piemēram, par pāreju no obligātā militārā dienesta uz profesionālo, par rekrutēšanas dienesta nodrošinājumu, kas skar vīriešu un sieviešu proporcionālo sastāvu, tas ir aktuāls daudzu valstu armijās. Šajos pētījumos ir svarīgi izzināt mūsu valsts apstākļus, rēķinoties ar tautas mentalitāti un citiem nosacījumiem, tāpat arī izstrādāt psiholoģiskās un fiziskās sagatavošanas prasības karavīriem, kuri gatavojas piedalīties militārajās operācijās un misijās, rehabilitācijas programmas pēc militārām operācijām u. tml. Mums nepieciešamas mūsu karavīram piemērotas, optimālas programmas – šinī jomā NATO nav standartu, jo, piemēram, Turcijas karavīrs ar savu uztveri, pārliecību un reliģiju noteikti atšķirsies no Latvijas pārstāvja kādā nosacītā misijā. Toties risku un draudu analīze pēdējā laikā gan visām NATO valstīm ir gandrīz līdzīga.”

Lappusi sagatavojis Andris Kļaviņš