Kā iemērīt ūdeni sietā

Rīgas iedzīvotāji sagaidījuši kārtējo komunālo pakalpojumu tarifu pieaugumu. Par dažiem pakalpojumiem cena jau paaugstināta, par dažiem vēl ne. Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājs Jānis Karpovičs lēš, ka šogad katra dzīvokļa saimniekam mēnesī par komunālajiem pakalpojumiem būs jāmaksā pieci lati vairāk. Taču izrādās, ka pat šāds cenu paaugstinājums neatrisina visas pakalpojumu sniedzēju problēmas. Pēdējos gados, piemēram, “Rīgas ūdens” strādā bez peļņas, zaudējot aptuveni 100 000 latu mēnesī. Naudas aizplūšanas ceļš ir zināms, nauda – pagaidām neatgūstama. Maksa par ūdeni turpinās augt.

Jānis Karpovičs Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Tuvākajos gados Rīgas iedzīvotājiem būs jārēķinās ar nepārtrauktu ūdensapgādes tarifu kāpumu. Kā skaidro uzņēmuma “Rīgas ūdens” finanšu un ekonomikas direktore Daiga Šteina, tas saistīts ar ikgadēju izdevumu palielināšanos. “Tarifu paaugstinājums nozīmē izdevumu segšanu. Turklāt uzņēmumam vēl jāatmaksā kredītprocenti. Kredītu Eiropas investīciju bankai jau esam sākuši maksāt no 2001.gada novembra, un par to būs jānorēķinās 16 gadu laikā. Savukārt Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai sāksim maksāt no nākamā gada februāra. Šā kredīta summa jādzēš 11 gados,” komentē D. Šteina.
Kredītu ņemšanas pamatotību skaidro uzņēmuma preses sekretārs Artūrs Mucenieks. Viņš uzsver, ka jautājums bijis par vides sakārtošanu “Vajadzēja izvēlēties, vai turpināt gāzt mēslus Rīgas līcī vai arī dabūt naudu, lai vidi sakārtotu.” Pirmajā posmā uzņēmums nodrošināja ūdens padevi visā pilsētā. Pašlaik darbinieki strādā pie otrā posma. Tajā ietilpst jaunu ūdens un kanalizācijas tīklu būvēšana un veco atjaunošanu. Drīzumā, lai piesaistītu jaunus klientus, paredzēts kopējam ūdensapgādes tīklam pievienot arī jaunus pilsētas rajonus – Mežaparku, Vecāķus, Mārupi. Kā informē A. Mucenieks, veco ūdensvadu nomaiņas darbi vēl ir projekta stadijā.

Uzņēmums attīstās,
problēmas paliek

Nenoliedzami, uzņēmuma attīstība ir nepieciešama. Taču to kavē problēma, kas saistīta ar ūdensskaitītājiem. Proti, katrā mājā ir divu veidu ūdensskaitītāji. Vieni norāda nama kopējo ūdens patēriņu, otri atrodas dzīvokļos. Iedzīvotāji maksā pēc saviem skaitītājiem. Starpība starp viņu norādīto ūdens patēriņu un kopējā skaitītāja rādījumu ir milzīga. Pēc D. Šteinas rīcībā esošās informācijas, lielākajā daļā māju abu skaitītāju rādījumu starpība sasniedz 20 līdz 30 procentus. Tā, kā jau minēts, uzņēmumam rada zaudējumus, kas lēšami 100 000 latu mēnesī. “Šī starpība nav iekļauta tarifā, jo tādu kārtību nosaka Sabiedrisko pakalpojumu regulators. Vēl kas zīmīgi – iepriekšminētā problēma ir aktuāla tikai namu pārvalžu mājās. Mēs sastādām rēķinus pēc saviem skaitītājiem, taču pārvaldes maksā tik, cik iekasējušas no iedzīvotājiem. Starpība naudas izteiksmē uzņēmumam šobrīd ir kā šaubīgie parādi,” stāsta D. Šteina. “Rīgas ūdens” neredz iespējas, kā parādus atgūt. Iepriekšminētā ir nozīmīgākā ūdens zaudējumu daļa. Tik liela finansiāla ietekme nav pat avārijām, kas katru gadu notiek, plīstot kādai caurulei.
J. Karpovičs atzīst, ka savulaik, kad RD skaitītājus uzstādīja, bija jāparedz, ka šāda starpība veidosies. Iespējams, vajadzēja iegādāties tādus skaitītājus, kas atrastos kāpņutelpā, un tad varētu kontrolēt, cik ūdens patērē katra dzīvokļa iemītnieki. Taču J. Karpovičs norāda uz argumentu, kas toreiz ticis ņemts vērā. Proti, šādu skaitītāju iegāde maksātu trīs līdz pat četras reizes dārgāk.
Domes pārstāvis sarunā min uz vēl kādu niansi, kas, iespējams, ietekmē skaitītāja rādījumus: “Savulaik netika saskaņots, kuras klases skaitītājus uzstāda. B klases uzlika “Rīgas ūdens” darbinieki, savukārt A klases skaitītājus lika paši iedzīvotāji. Vēlāk atklājās, ka B klases skaitītāji ir daudz precīzāki.”
Pēc RD pieejamās informācijas, skaitītāji ir uzstādīti aptuveni 87 procentos Rīgas dzīvokļu. Maznodrošinātajiem dome piešķir līdzekļus, un tos uzstāda bez maksas. Visos dzīvokļos skaitītāju nebūs. J. Karpovičs uzskata, ka daudzi iedzīvotāji tos principā nevēlas. Tas gan neesot saprotams, jo viņiem katru mēnesi jāmaksā par 10 kubikmetriem ūdens. Savukārt “Rīgas ūdens” pārstāvji norāda, ka dažviet skaitītājus uzstādīt nav iespējams, jo nāktos veikt lielu pārbūvi un remontdarbus.

Nav kontroles
mehānisma

Iespējams, ka tādu skaitītāju uzstādīšana, kas atrastos nama kāpņutelpā, tik tiešām būtu risinājums, jo iedzīvotāju kontrolēšana būtu vienkāršāka. Tagad jebkādu kontroles mehānismu grūti ieviest. Par to pārliecinājušās arī RD amatpersonas, kas veikušas pilotprojektu. “Lai paskatītos, kas īsti notiek mājās, kur starpība starp abu skaitītāju rādījumiem sasniedz pat 80 procentus, mēģinājām pārbaudīt kādas Ķengaraga namu pārvaldes ēku. Sētniekiem bija uzdots iet uz dzīvokļiem un nolasīt skaitītāja rādījumu. Projekts izgāzās, jo aptuveni 35 procenti iedzīvotāju neielaida sētnieku savā dzīvoklī,” stāsta J. Karpovičs. Uz šādu rīcību viņiem ir tiesības. To nosaka Satversmes 105. pants: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.” Pamatojoties uz to, pat gadījumos, ja līgumā ar namīpašnieku norādīts, ka viņš drīkst ieiet dzīvoklī, jebkuram iedzīvotājam ir tiesības šādu rīcību nepieļaut.
J. Karpovičs secina, ka daļai iedzīvotāju nevēlēšanās ielaist savā dzīvoklī kontrolētājus ir saistīta ar bailēm tikt atmaskotiem. Viņiem ir ko slēpt. “Ja septiņu cilvēku ģimene mēnesī patērē vienu kubikmetru ūdens, tad kaut kas nav kārtībā. Tāda ūdens daudzuma pietiek tikai tualetei,” situāciju komentē J. Karpovičs. Par iespējām slēpt patieso ūdens patēriņu viņš pats arī pārliecinājies: “Es esmu bijis Latgales priekšpilsētas tirdziņā un gandrīz nopirku speciālas lokanās caurulītes. Lai tās uzstādītu, jāatskrūvē viens skaitītāja gals, jāuzskrūvē virsū iegādātā caurulīte un otrs gals jāieliek vannā. Ārpus uzskaitījuma bez problēmām var, piemēram, piepildīt vannu ar karsto ūdeni. Tas neprasa gandrīz nekādu piepūli. Kad es prasīju šīs caurulītes, man teica – šodien viss jau izpirkts, atnāciet rītā, tad būs.” Amatpersona arī pieļauj citas blēdīšanās iespējas. Piemēram, iedzīvotāji skaitītājam ar metālisko korpusu var uzlikt magnētus, lai slēptu patieso rādījumu.

Nav bez vainas
arī “Rīgas ūdens”

Taču visus akmeņus nevar mest tikai iedzīvotāju dārziņā vien, ko uzsver arī J. Karpovičs. Arī atbildīgā uzņēmuma vainu atsevišķās situācijās pierādījušas vairākas pārbaudes. “Čiekurkalnā divās divpadsmitstāvu mājās pēc kopējā skaitītāja mēnesī uz vienu iedzīvotāju patērēti 50 kubikmetri ūdens. Pārbaudījām, un izrādījās, ka plīsusi caurule,” atceras J. Karpovičs. Viņš norāda, ka ne vienmēr defektu var ātri konstatēt, bet uzņēmums jau piestādījis rēķinu.
Tāpat RD Komunālā departamenta pārstāvji konstatējuši vairākas nepilnības uzņēmuma skaitītājos, kas, izrādās, šad tad grēko. “Problēma ir tā, ka filtri diezgan ātri piesārņojas ar smilšu daļiņām. Sprauga ūdens tecēšanai paliek mazāka, un līdz ar to plūsma paātrinās. Arī tas ietekmē rādījumu,” stāsta J. Karpovičs.

Eiropas pieredze
šoreiz nelīdzēs

Risinājuma tam, kā likvidēt starpību un padarīt efektīvāku ūdensskaitītāju darbību, pašlaik nav. To godprātīgi atzīst arī J. Karpovičs. Viņš atzīst, ka šoreiz nespēj līdzēt arī citu valstu pieredze. Piemēram, Vācijā, Dānijā, Somijā, Zviedrijā un citās valstīs iedzīvotāji norēķinās par vidējo ūdens patēriņu. Gada beigās tiek veikts pārrēķins un starpību sedz iedzīvotāji. “Latvijā šādu sistēmu ieviest nav iespējams nabadzības dēļ. Rīgā dzīvo 140 000 pensionāru, un no 750 000 Rīgas iedzīvotāju vairāk nekā 200 000 dzīvo zem iztikas minimuma. Viņiem piespiest maksāt starpību nav īsti labi, jo šādā gadījumā pārrēķinot katram iedzīvotājam nāktos šķirties no 50, 60 vai pat 70 latiem,” skaidro J. Karpovičs. Eiropā iedzīvotāji šādu summu – 100 līdz 150 eiro – var atļauties, jo algas ir ievērojami lielākas nekā pie mums. Tāpēc risinājumu nāksies meklēt pašiem.

Iedzīvotājus neinteresē izmaiņas tarifos

Uzņēmums Rīgas pilsētas sabiedrisko pakalpojumu regulatoram iesniedzis jauno tarifa projektu. Paredzams, ka tas stāsies spēkā no 2004. gada 1. maija. Ja regulators šādas izmaiņas akceptēs, par patērētā ūdens kubikmetru Rīgas iedzīvotājiem būs jāmaksā 22,7 santīmi, savukārt kanalizācijas pakalpojumu tarifs sasniegs 21,6 santīmus. Salīdzinājumam, piemēram, Valmierā par kubikmetru ūdens iedzīvotājiem jāmaksā 17 santīmi, Liepājā – 18. Savukārt par kanalizāciju – attiecīgi 21 un 28 santīmi (summa norādīta bez pievienotās vērtības nodokļa).
Regulatora padomes loceklis Gints Zeltiņš pieļauj, ka par jaunajiem tarifiem lems februāra otrajā pusē. Tos vai nu apstiprinās, vai noraidīs. Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka iesniegtos tarifus var arī neakceptēt. “Rīgas ūdens” piedāvātos variantus iepriekšējos gados esam noraidījuši trīs reizes, jo tie nebija sagatavoti atbilstoši metodikai,” atklāj G. Zeltiņš.
Pagaidām Rīgas iedzīvotāji par jaunajiem ūdensapgādes tarifiem nav izrādījuši interesi. G. Zeltiņš stāsta, ka aicinājums izteikt savu viedokli par tiem bija ievietots laikrakstā “Rīgas Balss”, taču 20 dienu laikā neviens nav atnācis ar tiem iepazīties. Arī uzņēmumā “Rīgas ūdens” nav iegriezies neviens ūdens patērētājs, kas gribētu zināt, kādas būs jaunās cenas. “Iedzīvotāji sāks interesēties tad, kad pēc 1. maija saņems lielāku rēķinu,” saka A. Mucenieks. Taču neviens nemin būtisku niansi – ar jaunajiem tarifiem var iepazīties uzņēmumu darba laikā. Tā kā arī interesentiem šajā laikā jābūt darbā, aktivitātes trūkumu var attaisnot. Turklāt G. Zeltiņš piebilst, ka iedzīvotāji tā kā tā nevar ietekmē regulatora lēmumu.

Ieva Treija