Par spīti “attāluma tirānijai”

Vakar, 26. janvārī, bija Austrālijas valsts svētki – Austrālijas diena

Kārļa Ulmaņa pieminekļa atklāšanas ceremonijā 2003. gada 22. jūlijā Rīgā. Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Latvijas goda ģenerālkonsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis un Ministru prezidents Einars Repše Foto no Emīla Dēliņa personīgā arhīva

Austrālijā ir viena no lielākajām latviešu kopienām ārzemēs. Vairākums mūsu tautiešu šajā tālajā valstī ieradās pēc Otrā pasaules kara beigām, kad bija devušies bēgļu gaitās, glābjoties no komunistiskā terora.
Austrālijas latviešu kopienas sabiedriskā aktivitātes un tās iespaids uz Latvijas un Austrālijas divpusējām attiecībām ir arī “Latvijas Vēstneša” autora, Latvijas goda ģenerālkonsula Austrālijā Emīla Dēliņa pārdomu temats.

Tuvojoties Austrālijas dienai, 26.janvārim, prātā nāca Latvijas Ārlietu ministrijas nesenā pārskatā lasītie vārdi: “Latvijas un Austrālijas valstu divpusējās attiecības ir draudzīgas, bet līdz šim nav bijušas aktīvas.” Kāpēc tas tā? Jo turpat tālāk teikts: “Latvija novērtē Austrālijas ieguldījumu, pēc 2.pasaules kara uzņemot apmēram 25 000 mūsu tautiešu. Šis fakts padara abu valstu attiecības īpašas. Austrālijā dzīvo otra lielākā latviešu kopiena ārzemēs, un esam gandarīti, ka latviešu ieguldījums Austrālijas attīstībā ir bijis pienācīgi novērtēts arī tur.”
21.gadsimtā, modernajā pasaulē, attiecības valstu un tautu starpā parasts vērtēt konkrētos faktos un skaitļos. Attieksmes Latvijas un Austrālijas starpā, ar šo mērogu pieejot, ir visai nemodernas, jo balstītas emocijās, atmiņās un dažos vēstures notikumos, kas negaidīti spēcīgi iegūlušies abu kopienu psihē. Ikdienas dzīvē šīs saites apklāj aktuālo notikumu straujā plūsma, kā arī tas, ko viens no Austrālijas ievērojamākajiem vēsturniekiem Džefrijs Blēnijs kāda sava darba virsrakstā apzīmē ar frāzi “The Tyrrany of Distance” (attāluma tirānija – angliski). Jo Austrālija no Latvijas ģeogrāfiski ir ļoti, ļoti tālu.
1940.gadu beigās, sākoties pēckara imigrācijas vilnim, latvieši Austrālijā veidoja vienu no lielākajām ieceļotāju grupām, ko ar dzīvu interesi vēroja Austrālijas insulārā, pie angļu-sakšu imigrācijas pieradusī sabiedrība. Par jaunatbraucējiem valdīja vispārēja ziņkārība, avīžu slejas pildīja raksti par “blondajiem, zilacainajiem ieceļotājiem”, kas Austrālijai, piektajam kontinentam, pēc Japānas vēl tik nesenajiem draudiem, likās pozitīvs ieguvums.
Baltiešus jau drīz vien nomainīja citas, daudz lielākas ieceļotāju grupas, visvairāk no Vidusjūras piekrastes – itālieši, grieķi, maltieši, arī libānieši. Latvieši, tāpat kā pārējie baltieši, laika gaitā tomēr prata sekmīgi iekļauties Austrālijas vispārējā ainavā, izceļoties ar savu čaklumu, godīgumu un tieksmēm pēc augstākās izglītības, kas daudziem kara juku dēļ bija palikusi nepabeigta Eiropā. Arī latvieši bija kļuvuši par normālas sabiedrības augsti vērtētu sastāvdaļu.
Tas strauji mainījās 1970.ga-du vidū, kad toreizējais Austrālijas ministru prezidents Gofs Vitlams, dodoties savā pirmajā apmeklējumā uz Maskavu, iedomājās ciema kukulim uz turieni līdzi paņemt negaidītu dāvanu: Baltijas valstu iekļaušanas Padomju Savienībā de iure atzinumu. Austrālijas sabiedrībā un presē sacēlās vesela vētra; bija nodarīta nepelnīta pārestība plašai, pozitīvi ieskatītai Austrālijas sabiedrības daļai. Vētru, cik spēdami, vēl tālāk centās sabangot Austrālijas baltieši, no kuriem latvieši veido prāvāko daļu. Opozīcijas vadītājs Austrālijas federālajā parlamentā Malkoms Frēzers deklarēja, ka, atgriežoties pie valdības stūres, viņš “nejēdzīgo” lēmumu atsauks, jo “laika paiešana nenozīmē, ka noziegums kļūst par tiesībām”. Opozīcijas ārlietu ministrs Andrjū Pīkoks mēnesi pirms parlamenta vēlēšanām teica plašāku ārpolitikai pievērstu runu, kurā pieminēja trīs tautību grupas, kas, pēc viņa ieskata, ietekmē un turpina ietekmēt Austrālijas ārpolitikas veidošanu: britu, baltiešu un ebreju (tādā secībā).
Runājot par baltiešiem, deputāts A.Pīkoks vispirms pakavējās pie Vitlama valdības “pretīgā lēmuma” Baltijas valstu jautājumā, piebilstot: “Mēs ne vien bijām šokēti par šo lēmumu, bet mums arī lika justies šokētiem. Dienu pēc dienas visa baltiešu tautu kopība Austrālijā, rīkojoties likuma robežās, organizējot miermīlīgas demonstrācijas un izmantojot vislabākos politiskos paņēmienus, centās pārliecināt mūs, ka valdības lēmums bijis nepareizs. Tagad viņi saņēmuši solījumu, ka, liberāļu partijai atgriežoties valdībā, tā šo lēmumu atcels. Te jūs redzat piemēru izcilas ieceļotāju grupas nemitīgas pārliecināšanas rezultātam...”
Par baltiešiem, ieskaitot latviešus, nu atkal rakstīja Austrālijas prese un debatēja sabiedrība, taču nu jau vairs ne mūsu zilo acu dēļ! Latvija bija atgriezusies Austrālijas politiskajā kartē, un attāluma tirānija, kaut uz laiku, bija it kā pazudusi.
Taču tas nevarēja būt ilgstošs stāvoklis. Tiesa, austrālieši visu to atkal atcerējās 1991.gada augusta beigās, kad toreizējais Austrālijas valdības galva, tā paša G.Vitlama partijas biedrs Bobs Hoks ar gandarījumu paziņoja, ka Austrālija vēlas būt viena no pirmajām pasaules valstīm, kas sūtīs savu vēstnieku uz tagad ne tikai de iure, bet arī de facto atzīto Latvijas Republiku. Bija atkal neaizmirstami brīži, kurus savās atmiņās skaisti aprakstījis pirmais Austrālijas vēstnieks Rīgā Džons Bērdžess. Kopš tā laika Latviju apmeklējušas divas Austrālijas parlamenta delegācijas, kā arī toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. Ir izveidojusies Austrālijas un Latvijas sadarbība zinātnē, veicinot Latvijas zinātnieku papildus izglītošanos Austrālijā un arī vēl vairākās citās jomās.
Bet vai ar to pietiek? – Noteikti nē! Britiem ir paruna, ka karogs sekojot tirdzniecībai, un te nu jāatzīst, ka tirdzniecības jomā Austrālijas un Latvijas saites joprojām ir ļoti, ļoti vārgas, lai neteiktu – neesošas. Latvija uz Austrāliju eksportē transporta līdzekļus, pārtikas produktus, koksni un tās izstrādājumus, mašīnas un elektriskās iekārtas. Latvijas eksporta kalendārā Austrālija atrodas 45.vietā, un 2003.gada pirmajā pusgadā eksportēja uz Austrāliju preces 1,22 miljonu ASV dolāru kopvērtībā. Arī otrā virzienā aina nav labāka, Austrālijai uz Latviju tā paša gada pirmajā ceturksnī eksportējot preces 1,21 miljona ASV dolāru kopvērtībā, to starpā tekstilmateriālus, lopkopības un lauksaimniecības ražojumus. Ko te piebilst? Vai to, ka paveras plašs darba lauks uzņēmīgai privātiniciatīvai?
Attāluma tirānija tomēr spiež smagi, tādēļ nāktos pieņemt, ka arī paredzamajā nākotnē Latvijas un Austrālijas divpusējās attiecības veidosies galvenokārt emocionālā, personisku sakaru plāksnē. Te nu jāatgādina, ka mūsdienu pastāvīgi sarūkošajā pasaulē aizvien lielāku lomu ieņem tūrisms. Nebūtu jāapmierinās ar mūsu pašu “ģimeņu tūrismu” no Austrālijas uz Latviju, kas pēdējos 12 gados skaisti saplaucis, bet jāpadomā arī par to, kā labāk sekmēt austrāliešu tūrismu uz Latviju, kas taču galu galā ir arī ievērojams valūtas avots. No tāda uzņēmīgu austrāliešu tūrisma ar laiku var izaugt arī saites un sakari citās jomās, taču tam nepieciešams pārdomāts un mūsu iestāžu finansēts atbalsts. Tikai tā spēsim cīnīties ar attāluma tirāniju, kas 21.gadsimtā vairs nav moderna.

Emīls Dēliņš,

Latvijas goda ģenerālkonsuls Austrālijā un Jaunzēlandē