Meža vīrs ar stingru stāju un vērīgu skatu

Donatu Greizi Latvijā pazīst daudzi cilvēki, pārsvarā tie, kam bijis kāds sakars ar mežsaimniecību un mežrūpniecību, kur aizritējuši darba gadu desmiti, strādājot gan par galveno inženieri, gan citos amatos Kaunatā, Rēzeknē, Žīguros un Rīgā. Tagad viņu pazīst arī lasītāji, īpaši tie, kurus interesē maz zināmi vēstures notikumi. Izdevniecība „Sol Vita” laidusi klajā trīs viņa grāmatas. „Medību piedzīvojumu” saturu labi raksturo pats nosaukums. Tur rakstīts par paša piedzīvotiem dramatiskiem, romantiskiem un arī komiskiem notikumiem aizrautīga mednieka gaitās. Grāmatas „Karš, par kuru klusēja. Vēsturisks stāstījums” ir ilgu gadu vērojumu un pārdomu rezultāts. Pirmā daļa iznāca 2001. gadā, otrā – nupat. Abās vēstīts par Latvijas nacionālo partizānu karu, kas risinājās no 1946. līdz 1956. gadam.
Savu dzīves gaitu aprakstam autors licis virsrakstu „Liktenim un čekai spītējot”. Bērnība ritēja kara un pēckara bargajā laikā. Puikam, kas bija dzimis 1928. gadā, ļoti interesēja ieroči. Tos varēja iegūt, sameklējot cīņu vietās vai atkāpjoties nomestus, varēja arī karotājiem nozagt. Vienubrīd Donatam vairākās vietās bija nobēdzināti kopā seši kvalitatīvi daždažādu sistēmu ieroči. Daļa no tiem nonāca pie mežabrāļiem, kaimiņu puišiem, kuru bunkuros arī viņš bijis un, cik spēdams, palīdzējis. Reiz kopā ar draugu apglabājis kritušu partizānu, citreiz nonācis nāves briesmās, bet paglābis rudzu lauks. Konspirācija bijusi laba. Pat māte un māsas nav zinājušas par brāļa un tēva Boļeslava sadarbību ar partizāniem.
Darba gaitas Donātu noveda Ziemeļlatgalē, kur partizānu kustība bija īpaši intensīva. Stompaku purvā notika pirmā lielā un uzvarētā kauja. Te, kur bija sastopami notikumu dalībnieki un liecinieki, meža vīram pavērās lielas pētniecības iespējas. Lai vēsturi saglabātu nākotnei, Donats Greizis runājās ar slaveno partizānu vadītāju Pētera Supes un Antona Circeņa brāļiem, ar mežzini Gunāru Jaunzemu, mežsargiem Augustu Mūrnieku un Aleksandru Dukaļski, ar zemniekiem, kas atbalstīja partizānus.
Šī darbošanās, liekas, palika tā laika valdītāju neievērota. Čekas uzmanības lokā citu iemeslu dēļ gan nācās nonākt vairākkārt. Bīstama situācija reiz izveidojās neuzmanības un pārgalvības dēļ. Žīguros bija ieradusies sociālistiskās sacensības partneru delegācija no Maskavas apgabala. Kāds gribējis zināt, kā Latvijā dzīvojuši agrāk, kas sakāms par pašreizējo kārtību. Donats Greizis stāstījis taisnību. Un vēl – kad šai dzīru gaisotnē dziedājuši krievu dziesmu ar piedziedājumu „Mums nevajag Turcijas krastus, Un Āfriku nevajag mums”, tad Donats Āfrikas vietā skaļi dziedājis „Baltiju!”.
Vēlāk viņa uzvedību apsprieda rajona vadība. Tika teikts, ka pēc atbilstoša panta par to pienākas trīs gadi cietumā. Taču izdevās izvairīties, varbūt tāpēc, ka strostējamais bijis teicams speciālists, pat ar ordeni apbalvots. No šejienes gan vajadzēja aiziet. Donats Greizis strādāja Ogrē, pēc tam Rīgā, Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijā, vadīja meža ceļu būvniecību visā Latvijā. Viņa darbības vienpadsmit gados tika uzbūvēts 40 dzelzsbetona tiltu.
Pēc aiziešanas pensijā Donats Greizis sabiedriskajā organizācijā „Latvijas brīvības cīnītāju palīdzības fonds” rūpējās par to, lai daudzi trūcīgie veterāni tiktu apgādāti ar malku. Un rakstīja par piedzīvoto un uzzināto. Pirmajā grāmatā par noklusēto karu vēstīts galvenokārt par partizānu darbību Austrumlatvijā, par varoņiem un arī par nodevējiem. Otrajā daļā vairāk stāstīts par Stompaku, Liepnas, Pelēču, Rendas un Īles kaujām, par Mālupes, Bērzpils, Tilžas un Kabiles ieņemšanu. Sirsnīgi uzrakstīti vairāku partizānu dzīves stāsti. Satriecoša ir nodaļa par to, kā Sarkanā armija pēckara laikā apgājusies ar okupētās Latvijas mierīgajiem iedzīvotājiem. Ieceru vēl daudz. To piepildīšanu apgrūtina veselības stāvoklis, kreisās puses paralīze, kas laiku pa laikam atkārtojas.
Izdevniecības „Sol vita” redaktors, dzejnieks Imants Auziņš, jau lasīdams Donata Greiža pirmo grāmatu, ievēroja viņa rakstnieka dotības. Apgāda vadītāja Veronika Lāce, slavēdama vīra stipro raksturu un radošās spējas, uzsver: „Viņam bija lemts darīt pasaulei zināmu to, kas uzrakstīts. Tas bija viņa goda pienākums. Un tas ir izpildīts.”