Tā kunga svētā nezāle

Anna Skaidrīte Gailīte Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Kaut tikko izgājušai tautās, Annas Skaidrītes Gailītes jaunajai grāmatai “... bet atvases zaļo” jau ir sava, visai dramatiska biogrāfija. Romāna pirmvariantam, kas iznāca 1998.gadā, autore deva nosaukumu “... un tad ienāca postītājs”. Ar “postītāju” bija domātas svešās varas, kas vairāk par pusgadsimtu senā pagātnē ielauzās mūsu tautas mierīgajā, harmoniskajā dzīvē un sagandēja arī autobiogrāfiskajā romānā aprakstītās dzimtas ļaužu likteņus. Diemžēl ar “postītāju” nācies saskarties arī mūsdienās, kad sveša roka pacēlusies pret pašu grāmatu.

Dzīve turpinās

Jaunajā redakcijā romānu laidis klajā apgāds “Zvaigzne ABC”, un grāmatas atvēršanas svētkos, kas 16.janvārī notika izdevniecības zālē, piedalījās arī Anna Skaidrīte Gailīte un pēcvārda autore Anda Līce. Apgāda direktore Vija Kilbloka uzsvēra, ka jaunais nosaukums labāk atbilst grāmatas būtībai: “Jā, bija postītāji, tika sagandētas cilvēku dzīves, daudz kas tika pārdzīvots. Būdama žurnāliste, autore ir mācējusi dokumentālo stāstu par savu dzimtu veidot tā, ka romāns vēsta nevis par bojāeju, bet gan par dzīves turpināšanos.”
Rakstniece pastāstīja, ka nesen mūžībā aizgājusi viņas māte Anna (romānā saukta par Almu), kuras dramatiskā dzīvesgājuma tēlojumam romānā ierādīta ļoti nozīmīga vieta. Jaunajā izdevumā ietverti daži fragmenti no sarunām, kas autorei (Signei) ar māti (Almu) risinājušās pēc romāna pirmpublicējuma. Šī grāmata veltīta mātes piemiņai. Un autore ir vēlējusies tālāk nest arī viņas vārdu: “Kad padomju laikā saņēmu pasi, divi vārdi netika atzīti un es izšķīros par Skaidrīti, kā mani mājās parasti sauca. Kad nesen atkal pienāca laiks mainīt pasi, lūdzu ierakstīt arī Annas vārdu, kas manā dzimšanas apliecībā vienmēr bijis.”

Spriež tiesa

Pēcvārdā “Par dzīvi un savu grāmatu ar smago likteni” autore stāsta arī par pēdējā pusotra gada pārdzīvojumiem sakarā ar likstām, kas piemeklējušas viņas sarakstīto grāmatu. Vārdi netiek nosaukti, taču no dažādiem medijiem tie jau sen zināmi. Īsi par lietas būtību. Trimdas sabiedrībā un arī Latvijā pazīstamais rakstnieks un gleznotājs Raimonds Staprāns bez autores ziņas un piekrišanas izmantojis romāna tekstu, pārveidojis to pēc sava prāta un sameistarojis lugu “Postītājs”. Tā publicēta mēnešrakstā “Jaunā Gaita”, kas tiek izplatīts visos kontinentos, kur dzīvo latvieši. Anna Skaidrīte Gailīte to saņēma pagājušajā vasarā, gan ne no Staprāna kunga, kā varētu sagaidīt, bet no sava novadnieka literatūrzinātnieka Valdemāra Ancīša, kas šo negadījumu plaši aprakstījis arī “Senču kalendārā”.
Pilnīgi satriekta par vardarbīgo ielaušanos sava dokumentālā romāna tēlu dzīvē, rakstniece meklēja palīdzību Autortiesību aizsardzības aģentūrā, taču te tika paskaidrots, ka aģentūra aizsargā tikai mantiskās tiesības. Cerot uz dramaturga kā radoša cilvēka sapratni un atsaucību, viņa aizrakstīja uz Ameriku vēstuli ar prasību lugu atsaukt. Atbildes vietā pēc laba laika tika saņemta tēvišķīga pamācība, ka ik grāmata pēc publicēšanas dzīvo savu neatkarīgu dzīvi un notikušais drīzāk uzskatāms par lielu komplimentu viņas darbam. Rakstniece pacietīgi gaidīja, ka kļūdīšanās tomēr tiks atzīta un dramaturgs lugu atsauks. Tas nenotika. Tā kā šis konflikts bija pievērsis mediju uzmanību, pār rakstnieces galvu sāka gāzties šantāžas un draudu lavīna. Nekas cits neatlika kā meklēt savu tiesību aizstāvību tiesā. Gandrīz vai sabiedriskā kārtā advokāta pienākumus uzņēmās pieredzējušais jurists Aloīzs Vaznis. Kā tas jau izskanējis plašsaziņas līdzekļos, tiesa prasību ir apmierinājusi un nospriedusi piedzīt no Raimonda Staprāna kompensāciju par Skaidrītes Gailītes darba izmantošanu 10 000 latu apmērā.

Apgāds “Zvaigzne ABC”. 2004. Vākam izmantota Vijas Kilblokas fotografētā ainava ar gaismas solījumu tumšajās debesīs

Vērtē līdzcilvēki

Pati būdama juriste, Vija Kilbloka atgādināja visiem grāmatizdevējiem labi zināmos noteikumus: “Tikai 70 gadus pēc autora nāves katrs var ar viņa darbu darīt, ko grib. Agrāk bija noteikti 50, tagad ir 70 gadi. Un līdz tam neviens bez autora mantinieku līdzzināšanas un piekrišanas nedrīkst ne pirkstu likt klāt viņa darbam, lai tikai mantiniekiem nerastos kādas nepatīkamas emocijas un nekādi netiktu aizskartas viņu tiesības. Bet te kāds pagrābj no sveša darba personāžus, aiz kuriem stāv konkrēti cilvēki, un pat neinformē autoru. Nav vajadzīga nekāda ekspertīze, lai saprastu, ka šai gadījumā visrupjākā veidā ir tikušas pārkāptas dzīva rakstnieka autortiesības.”
Anda Līce īpaši pieminēja šī nodarījuma ētisko pusi: “Mūsu trimdas tautieši ļoti dažādā veidā piedalās Latvijas dzīvē. Es strādāju Okupācijas muzejā, kas ir izveidots un jau desmit gadus darbojas ar viņu ziedojumiem. Tā ir laba līdzdalība, bet te noticis citādi. Tas, kas rakstniecei bijuši tuvu un dārgu cilvēku likteņi, viņu dzīves, Staprāna kungam bijis tikai materiāls lugai. Vieni spēj iejusties otra cilvēka ādā, citi ne. Domāju, ka arī sabiedrība ir pārāk vienaldzīga. Autore esot pārlieku jūtīga. Mūsdienu pasaulē emocijām neesot vietas. Bet cilvēks bez savas jūtu pasaules, bez emocijām taču ir robots. Tāda robotiska pieeja arī te bijusi vērojama. Kāda vēl ekspertīze! Šajā dokumentālajā dzimtas romānā ir runa par reāliem cilvēkiem un viņu traģiskajiem likteņiem. Tas ir rakstnieces celtais piemineklis šiem cilvēkiem un viņu laikam. Nevienam nav tiesību to izpostīt.”

Tiek pielikts punkts

Pats rūgtākais piliens rakstnieces sāpju kausā ir viņas mīļotā tēvoča Kazimira piemiņas apgānīšana. Romāna pirmizdevumā starp daudzajiem fotoattēliem redzams arī viņa portrets. Skaisti sejas vaibsti, uzticības pilns skatiens.
Anna Skaidrīte Gailīte saka: “Viņš bija patriots ar dzejnieka dvēseli, nebaidījās nostāties pret čekistu, aizstāvot sava brāļa un viņa ģimenes godu. Es savā grāmatā rakstīju, ka pēc četriem gadu desmitiem Signe tika klāt no čekas arhīviem izvilktajai Kazimira “lietai” un uzzināja, kādai peklei Kazimirs gājis cauri savas dzīves pēdējos mēnešos. Pratināts bez gala un bez mēra, viņš atzinies: “Es tikai gribēju brīvu un neatkarīgu Latviju!” Par to viņam piespriests augstākais soda mērs – par Dzimtenes nodevību. Postošās lugas autors nav papūlējies to izlasīt. Lugā Kazimirs (saglabājot pat īsto vārdu!) pataisīts par lupatu, kas rāpo uz ceļiem. Vēl briesmīgāk! Viņš padarīts par visneģēlīgāko nodevēju. Jaunajā izdevumā fotoattēlu nav. Es negribēju vēlreiz atdot pasaulei šos krietnos, stipros cilvēkus, lai – nedod Dievs! – kāds atkal iedomātos izdurt viņiem acis un likt dzīvot svešu dzīvi.”
Rakstniece apliecināja, ka viņa šai lietai pieliek punktu un turpmāk par to vairs sabiedriski neizteiksies: “Viss tālākais ir advokāta rokās. Manā sirdī ļaunuma nav. Drīzāk žēlums, ka tas cilvēks neko nav sapratis. Esmu viņam piedevusi, gribu tikai dabūt atpakaļ to, kas ir mans. Par manām ciešanām ne ar kādu naudu nevar samaksāt. Ja kādu naudu saņemšu, tad ne jau sev to paturēšu. Es sāku rakstīt, stāvēdama uz Nebūtības sliekšņa. Kad pēkšņi saasinājās jaunībā iemantotā sirdskaite un sākās cīņa starp “būt” un “nebūt”, kļuva žēl, ka manas domas, atmiņas, dzīves pieredze un pasaules izpratne tā vienkārši ieslīdēs Nekurienē, neatstājot nekādas pēdas līdzcilvēkos. Abas pirmās grāmatas sarakstīju, guļot slimnīcas palātā un nespējot pat piecelties sēdus. Pēc divām sarežģītām operācijām esmu saņēmusi dzīves kredītu. Esmu sapratusi, ka mana sūtība ir strādāt literatūrā. Tēli un domas atnāk paši, man tikai jāpieraksta. Spēku dod manu mīļo jēkabpiliešu sirsnība, daudzās vēstules, ko saņemu no visām Latvijas malām un arī no Amerikas un Austrālijas.”

Dvēsele mūžam dzīvā

Savas dzimtas sāgu Anna Skaidrīte Gailīte laiž pasaulē ar novēlējumu, lai miers un piedošana pavada mūžībā aizgājušos, lai cerībā un mīlestībā staro jaunāko paaudžu dzīve. Kaut gan skarbā laikmeta vētrās tikai divi no mīļotās vecmāmiņas Paulīnes desmit bērniem paspējuši atstāt dzimtas turpinātājus, kā teikts grāmatas izskaņā, “dzimta ir atkal atguvusi līdzsvaru. Atvases aug! Ne vairs tikai atsevišķi stādiņi, bet vesela jaunaudze zaļoksnēju, dzīvības sulas pilnu dzinumu stiepjas pretī Saulei un Dzīvei”.
Aizverot pēdējo lappusi, tā vien gribas atgriezties tai vietā, kur tēvs bailēs no čekistiem ir iesviedis ugunī Kazimira dienasgrāmatu un dzejoļu klades un Signes brālis Dzintis izmisis saka: “Pašlaik tu viņu iznīcini. Tagad viņš mirst. Uz visiem laikiem. Pavisam.” Nu nevar tā būt! Arī viņa mīlestība, sapņi un sāpes baro šīs dzimtas atvases un dara to stipru.
Tā Kunga svētā nezāle. Dzejnieks Andrejs Eglītis tā teicis par sīksto, izturīgo un reizē neizdeldējami dzīvīgo latviešu tautu. Šis apzīmējums īsti labi piederas arī Annai Skaidrītei Gailītei kā savas stiprās dzimtas veselībā trauslajai un garā tik stiprajai atvasei.

Aina Rozeniece

aina.rozeniece@redakcija.lv