Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Laiks pamazām noārda patiesību. It sevišķi, ja par šo patiesību ir tik daudz un dažādas versijas. Savukārt barikāžu laika piemiņas ugunskuri, pamazām pārtapdami par tādu kā oficiālu nepieciešamību, pulcē arvien mazāk cilvēku. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tagad, pēc trīspadsmit gadiem, katrs šos notikumus redz savādāk. Un kamēr vieni nekad mūžā neaizmirsīs, par kādu cenu pirkta mūsu brīvība, citi to gribētu aizmirst uz visiem laikiem. Un kamēr vieni toreiz patiesi bija varoņi, citi varoņiem gribētu sevi piepulcēt šodien. Bet nāk jauna paaudze, kurai tas vairs nešķiet būtiski un līdz ar to dīvainā kārtā bezgala nozīmīga mūsu pavisam nesenās pagātnes lappuse arvien vairāk izgaist miglā.
Vienīgie, kas vēl var cik necik šo miglu kliedēt, ir notikumu tiešie līdzdalībnieki. Tie, kas atradās epicentrā. Neapšaubāmi, viens no tādiem cilvēkiem ir Rita Aksenoka, kādreizējā Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece, tagad Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāja. Par šiem jautājumiem ar viņu runājām jau pirms diviem gadiem. Tagad, precizējot un konkretizējot iepriekš teikto, “Latvijas Vēstnesī” no jauna atgriežamies pie toreizējās sarunas.

Kā tapa OMON

– Sāksim ar šo burtu virknējumu OMON, kas daudziem šodienas jauniešiem nenozīmē pilnīgi neko, toties viņu vecākiem lika gan trūkties bailēs, gan iekarst dusmās, vienlaikus apzinoties savu bezspēcību. Kas tad īsti bija OMON, un kā tas radās?
– OMON nodibināja, liekas, 1988.gadā PSRS Iekšlietu ministrija kā profesionāli sagatavotu, lieliski apmācītu un labi bruņotu vienību cīņai ar organizēto noziedzību. Tā bija pakļauta tieši iekšlietu ministram. Vēlāk šai pakļautībai izrādīsies izšķiroša loma. Sākotnēji līdzīgas vienības izveidoja vienlaikus arī citās padomju republikās. Viena tāda apmēram simt cilvēku sastāvā tika radīta arī pie mums un bāzējās Vecmīlgrāvī. Tās pirmsākumos, strādājot pie sevišķi smagu noziegumu atkāšanas, man pat nācās ar viņiem sadarboties. Un tie patiešām bija spēcīgi, labi apmācīti puiši, kuri neapšaubāmi apzinājās savu vērtību un nešaubīgi ticēja, ka dara svētīgu darbu, kas sākumā tā arī bija. Cits jautājums, ka viņi noteikti tāpat domāja arī vēlāk, kad tos arvien vairāk iesaistīja politikā un OMON patiesībā kļuva par vienīgo bruņoto spēku, kuru reāli varēja izmantot tautas apspiešanā, nekompromitējot Gorbačova pasludināto demokrātiju un represijās neiesaistot armiju.
Jau drīz vien bija skaidrs, ka OMON daudzus rīkojumus saņem tieši no Maskavas. Un tieši Maskavā vai Baltijas kara apgabala štābā plāno viņu operācijas, tomēr tajā pašā laikā oficiāli eksistēja versija, ka tā ir mūsu pašu milicijas vienība, kura, neapmierināta ar Latvijā notiekošo, darbojas bezmaz vai pati uz savu roku, jo pakļauta taču, kā jau teicu, republikas iekšlietu ministram.

1991.gada janvāra vidus, kad šķita, ka dūmu smarža, kas klājās pāri pilsētai, nekad vairs no tās neizgaisīs, bet ļaudis nezināja, kas viņus gaida rīt Foto Valdis Brauns

– Kā beidzās OMON lieta?
– Lietā bija apmēram astoņdesmit epizožu, plus vēl vairāk nekā divdesmit sprādzienu, kuri sākās no 1990.gada 5.decembra. Mūsu izmeklētāji strādāja ļoti intensīvi. Sevišķi pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai. Toreiz zināmā mērā riskēju, diezgan bieži uzstājoties televīzijā, aicinādama cilvēkus ierasties, lai liecinātu. Un viņi patiešām nāca. Tam nenoliedzami vajadzēja drosmi, lai izšķirtos par šādu soli. Nopratinājām apmēram divsimt liecinieku, dabūjām visas nepieciešamās ekspertīzes, un lietas materiāli par šo epizodi vien, ko sastādījām tikai desmit dienās, aizņēma desmit sējumus. Bet tad sekoja pavēle to visu nodot izmeklēšanai PSRS prokuratūrai. Tāds Augstākās padomes un ģenerālprokurora lēmums. Kāpēc, nespēju izskaidrot pat vēl šodien. Bija vai jāraud, apzinoties, ka tagad Maskavas, tās Maskavas, kura vistiešākajā veidā sankcionēja un plānoja OMON aktivitātes, izmeklētāju rokās nonāk mūsu liecinieku liecības, viņu vārdi, visi lietiskie pierādījumi un ekspertīzes. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka šo lēmumu pieņēma mūsu pašu amatpersonas. Vienīgais, ko ar grūtībām panācām, – ka trīs mūsu darbiniekus atstāja lietas izmeklēšanā, tomēr viņiem atļāva pratināt tikai latviski runājošos cilvēkus. Jaunā izmeklēšana noteica, ka 20.janvārī noticis nevis uzbrukums Iekšlietu ministrijai, bet gan apšaude pie tās.
Līdz ar to pilnībā mainījās lietas būtība.
Nezinu, cik no materiāliem, ko mums toreiz lika atdot, vēlāk Ģenerālprokuratūrai izdevās atgūt, jo tad vairs izmeklēšanā nestrādāju. 1992.gada janvārī kaut kas patiesi tika saņemts atpakaļ, bet, ja nemaldos, tad daļa dokumentu un pierādījumu jau bija pazuduši. Līdz ar to noskaidrot patiesību šajā lietā, kas attiecas uz uzbrukumu Iekšlietu ministrijai 1991.gada janvārī, liekas, ka nekad vairs nebūs iespējams.
Galu galā OMON lieta beidzās ar to, ka 90.gadu beigās Rīgā tiesāja tos desmit omoniešus. Cilvēki šajā tiesā liecināja maz un nelabprāt. Arī pats process nekādu īpašo rezonansi neizraisīja. Tas saprotams. No vienas puses, tie zēni bija tikai nenozīmīgi izpildītāji un varbūt viņus nemaz nevajadzēja tiesāt, jo galvenie vainīgie tobrīd dzīvoja Krievijā un daļa no tiem dzīvo tur joprojām. Tāpat kā Krievijā atrodās lielākā daļa mūsu savākto pierādījumu.

Ieroči 150 000 rubļu vērtībā un citi uvertīras elementi

– Atceroties barikāžu laiku, vispirms prātā nāk uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Un rodas priekšstats, ka tas bija visa sākums un visa gals. Kā bija patiesībā?
– Patiesībā tie procesi, kas liecināja par PSRS sabrukumu, brieda jau kopš 1988.gada. Notikumi Aizkaukāzā, vispirms Armēnijā, pēc tam Tbilisi, kur cilvēki tika slaktēti ar sapiera lāpstiņām, pēc tam Baku, kur tos vienkārši apšāva. Ap to pašu laiku sākās arī nacionālā atmoda Baltijā. Bet šeit PSRS vadība vairs negribēja vai nevarēja atļauties tamlīdzīgas metodes. Gan starptautiskā situācija bija cita, gan mēs laikam atradāmies pārāk tuvu rietumiem, un te šādas metodes varēja nopietni iedragāt Gorbačova kā demokrāta tēlu pasaules acīs. Tāpēc šeit tautas kustības apspiešanai mēģināja izmantot citas metodes. To mēģināja sagraut no iekšpuses, apzināti provocējot sabiedrību uz konfrontāciju, apzināti radot tajā spriedzi ar Interfrontes un OMON palīdzību. Tajā pašā laikā Latvijā, vēl vairāk Lietuvā, puiši atteicās iet dienēt padomju armijā. Lietuvā viņu tvarstīšanai izmantoja vietējo OMON. Līdz ar to sākās OMON vienību iesaistīšana politiskajās cīņās, lai svaru kausus nosvērtu par labu Maskavai. Viļņā un Rīgā ieradās pats Gorbačovs, lai ar savu personību it kā demonstrētu atbalstu pārkārtošanās procesiem Baltijā. Šī bija medaļas redzamā puse atšķirībā no bruņotā OMON – neredzamās.
1990.gada septembrī izveidojās neatkarīgā prokuratūra ar Jāni Skrastiņu priekšgalā. Paralēli tai darbojās Latvijas PSR prokuratūra. Interesanti, ka Lietuvā prokuratūra sašķēlās jau martā, bet Igaunijā vispār nesadalījās un strādāja PSRS pakļautībā līdz neatkarības atgūšanai. Atceros, ka sākumā mums pat lāgā nebija telpu, nerunājot nemaz par attiecīgu tehniku. Vienīgā tehnika – pildspalvas un papīrs, ko pirkām paši par savu naudu, un telpas, ko daļai darbinieku Iekšlietu ministrijas ēkā ierādīja toreizējais iekšlietu ministrs Vaznis, lai gan situācija arī pašā ministrijā ne tuvu nebija viennozīmīga.
– Jūs teicāt, ka Latvijā tautas atmodas kustību apzināti mēģināja sagraut, apzināti radot sabiedrībā konfrontāciju un spriedzi...
– Te atkal jāsāk ar Lietuvu. Kā vēlāk, runājot ar omoniešiem, sapratu, acīmredzot Maskavai šķitis, ka ar Lietuvu, kura tajā laikā pa politiskās neatkarības ceļu bija aizgājusi vistālāk, tā tiks galā samērā viegli. Tāpēc pirmais trieciens 1991.gada 13.janvārī bija vērsts tieši pret lietuviešiem, kas apsargāja svarīgākās valsts iestādes. Pret viņiem tika sūtīti tanki. Bet te nu tie, kas sūtīja tos tankus, pārrēķinājās. Var teikt arī, ka neviena no pusēm nebija gatava šādam notikumu pavērsienam un sekām, ko tas izraisīs. Jo, pirmkārt, cilvēki, kuri objektus apsargāja, neticēja, ka tanki patiesi brauks tiem virsū. Otrkārt, pats fakts, kas notika, izsauca milzīgu rezonansi gan pašā Krievijā, gan visā pasaulē. Šurp brauca žurnālisti no visas pasaules.
Tāpēc lielā mērā par to, ka Rīgā pat pēc Iekšlietu ministrijas ieņemšanas vairs netika atkārtots Viļņas scenārijs, mēs varam pateikties tieši viņiem -- visdažādāko laikrakstu un telekompāniju žurnālistiem. Tāpēc pie mums atbilstoši vietējai situācijai mēģināja darboties pēc cita scenārija.
– Kā tas izpaudās?
– 2.janvārī OMON ieņēma Preses namu. 13.janvārī Interfronte pieņēma deklarāciju, kurā būtībā aicināja neatzīt mūsu valdību un Augstāko padomi. Lapiņas ar tās tekstu no armijas helikopteriem kaisīja virs Rīgas. Šķiet, tā bija svētdiena. Es todien strādāju. Sēdēju tajā stūra kabinetā Iekšlietu ministrijas ēkā virs dežūrdaļas, kas man bija ierādīts, un ar šausmām domāju, kas nu būs. Pa ielu gar ministriju nepārtraukti brauca OMON mašīnas ar vaļējām aizmugurēm, kurās varēja redzēt sēžam apbruņotus kaujiniekus. Situācija tik tiešām nebija no patīkamākajām. 15.janvārī omonieši iebruka Minskas augstākās milicijas skolas filiālē Rīgā, piekāva dežurantus un savāca ieročus: TT pistoles, automātus, rokasložmetējus, kā arī munīciju par tiem laikiem fantastisku summu – ja nekļūdos, 150 000 rubļu. Oficiālais iegansts bija, ka skolā atrodas nelegāli ieroči, kas jākonfiscē, bet faktiski tas bija konkrēts mēģinājums atbruņot miliciju, no kuras liela daļa tobrīd jau nostājās tautas pusē. Izmeklējot šo lietu, mums nebija nekādu šaubu, ka uzbrukums ticis vadīts no Maskavas, ar Latvijas kompartijas centrālās komitejas, kuras priekšgalā bija Alfrēds Rubiks, starpniecību. Pirms uzbrukuma omonieši piestāja pie kompartijas ēkas, kur saņēma norīkojumu. Pēc uzbrukuma atskaitījās tai pašai cekai. Vistrakākais, ka liela daļa nolaupīto ieroču nebija atšauti un vēlāk tos izmantoja dažādās akcijās, tajā skaitā arī Iekšlietu ministrijas ieņemšanā, bet mums radās grūtības ar to identifikāciju. Ņemot vērā, ka tajā laikā paši nodarbojāmies ar operatīvās informācijas vākšanu, jo baidījāmies no nodevības, secinājām, ka OMON vienības komandieris Česlavs Mliņņiks komandas saņēma no PSRS iekšlietu ministra Borisa Pugo, bet tās gāja garām mūsu Drošības komitejai, ko vispār grūti izskaidrot. Tajā pašā laikā interesanti, ka sprādzienu sērijas laikā, kura notika deviņdesmitā gada beigās, mēs ar Andri Stari, kurš toreiz bija mans vietnieks izmeklēšanas grupā, ņemot vērā, ka neko daudz nezinājām par tamlīdzīgu noziegumu izmeklēšanu, jo nebija jau tādas pieredzes, pieaicinājām Maskavas ekspertus.
Vēl interesantāk, ka viņi kopā ar puišiem no mūsu drošības komitejas tik tiešām godprātīgi palīdzēja un apzinīgi veica savus pienākumus. Grūti teikt, vai tas bija koordinācijas trūkums starp attiecīgiem PSRS resoriem, vai arī konkrētu cilvēku profesionālais godaprāts. Tiesa, pēc tam pats Jazovs, kurš līdz 1991. gada augustam bija PSRS aizsardzības ministrs, atzina, ka minēto sprādzienu sēriju organizējušas un veikušas armijas specvienības. Diemžēl par to nav saglabājušies nekādi dokumenti. Es aizgāju no prokuratūras tikai ar manis rakstītajām kartiņām, uz kurām fiksētas omoniešu lietas, un ar cerību, ka, ja arī omonieši netiks sodīti, tad vismaz viņu lieta nonāks kādā arhīvā vai vēsturnieku rīcībā. Diemžēl tas nav noticis. Tāpēc tagad ikviens notikumus var traktēt, kā pašam tīk.

guntars.laganovskis@vestnesis.lv