
Dziļāk novados, dziļāk tautā
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Kādreizējais Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams vairākkārt
mainījis nosaukumu, un citāds kļuvis arī tā darbības saturs. Tagad tā ir Valsts
aģentūra “Tautas mākslas centrs” (TMC), un tās uzdevums – īstenot valsts
kultūrpolitiku tautas mākslas jomā, praktiski nodrošināt šo procesu. Par koncepciju,
likumprojektu un normatīvo dokumentu izstrādāšanu rūpējas Kultūras ministrijas
Kultūrpolitikas departaments, kurā izveidota Tautas
mākslas nodaļa un Reģionālās kultūrpolitikas nodaļa.
Par TMC tuvākajiem un tālākajiem plāniem stāsta centra direktore Anna
Jansone, ko pazīstam kā pieredzējušu tautas mākslas speciālisti, Dziesmu svētku
un citu masu pasākumu režisori.
“Par direktori tiku apstiprināta 2003. gada 14.jūlijā – dienu pēc Dziesmu
svētkiem. Darba līgums noslēgts uz pieciem gadiem, tātad līdz nākamajiem svētkiem.
Tie atkal būs Dziesmu un deju svētki, jo par kādreizējā nosaukuma atjaunošanu
saņemti iesniegumi ar vairāk nekā 5000 parakstu. Deju nozīmīgā vieta šajos svētkos
nav apšaubīta, bija tikai atsauce uz senākiem laikiem, un šķiet, ka Dziesmu svētki
ir kaut kas tik liels, ka šajā jēdzienā ietilpst arī dejas. Bet tautas balss ir
jāuzklausa. Turklāt tā šos svētkus sauc arī Igaunijā un Lietuvā, un arī UNESCO
lēmumā ir teikts – atzīt Baltijas valstu Dziesmu un deju svētkus par pasaules
nemateriālās kultūras meistardarbu jeb šedevru.
Gatavošanās nākamajiem svētkiem sākās ar iepriekšējo svētku norises rūpīgu
izvērtēšanu. Uzklausījām kritiku, galvenokārt iebildumus sakarā ar to, ka kopkorim
bijis pārāk maz dziesmu no tā sauktā zelta repertuāra un pietrūcis tradicionālo
tautas deju. Strādāja vairākas darba grupas, jo nebūtu produktīvi analizēt svētkus
vispār. Starp mums nav tāda ģēnija, kas varētu dot profesionālu atzinumu par visiem
36 pasākumiem. Katru nozari analizējām atsevišķi, un secinājumi ir apkopoti
dokumentos.
Ar tiem tālāk strādāja starptautiskā konference “Ceļš uz
Dziesmu svētkiem”, kas 26. un 27.novembrī notika Rīgā. Piedalījās pārstāvji arī
no abām Baltijas kaimiņvalstīm un UNESCO Latvijas Nacionālas komisijas komitejas.
Vienojāmies par turpmāko sadarbību. Tā kā Latvija atrodas vidū un mēs bijām tie,
kas pieteica Baltijas valstu Dziesmu un deju svētkus uzņemšanai kultūras šedevru
sarakstā, esam uzņēmušies sadarbības koordinēšanu. Februārī tiksies darba grupas,
bet novembrī Rīgā rīkosim kopīgu konferenci.
Dziesmu un deju svētki sākas ģimenē un skolā. Tāpēc tiek domāts, kā pilnveidot
izglītības programmas un mācību sistēmu, kurā ietilpst dažādi kursi, semināri,
divgadīgās folkloras un deju skolas u.tml. Lai saglabātu un celtu svētku
māksliniecisko līmeni, tiek gādāts par kordiriģentu, horeogrāfu un deju
virsvadītāju tālākizglītību.
Tautas mākslas nodaļas izveidošana Kultūras ministrijā neapšaubāmi ir priecīgs
notikums, kas var tikai sekmēt attīstību. Bēdīgi tas, ka no 23 Tautas mākslas centra
darbiniekiem 10 ir pārgājuši uz ministriju. Mums tagad steidzami šie robi jāaizpilda.
Esam izstrādājuši centra darbības stratēģiskās līnijas un saņēmuši Kultūras
ministrijas akceptu. Aizvadītajā gadā TMC pārņēma Lielās folkloras gada balvas
administrēšanu, kas arī prasa ļoti nopietnu darbu gada garumā. Daudz jautājumu rodas
sakarā ar reģionālās attīstības reformu, īpaši saistībā ar Dziesmu un deju
svētkiem. Ja tiešām būs 102 novadi, tad kā strādās koru virsdiriģenti un deju
virsvadītāji. Rajoniem tie parasti bija katram savs. Tagad tas nebūs iespējams. Katrā
ziņā jau tagad jādomā par šīs institūcijas nostiprināšanu. Cieša sadarbība ar
novadu kultūras darbiniekiem un pašvaldībām ir viens no mūsu darbības
stratēģiskajiem virzieniem.”
Aina Rozeniece,
Vēstures barguma gadi dzejnieces dvēseles atmiņu gaismā
Dzejniecei Olgai Lisovskai nesen
apritēja 75 mūža gadi. Jubileju daudzu dzejoļu grāmatu autore sagaidījusi ar pirmo
prozas darbu “Uz manu tālo atmiņu”, kam dots apakšvirsraksts “Gandrīz
dienasgrāmata”. Grāmatu izdevis apgāds “Nordik”.
Olga Lisovska ir dzimusi Jaunpiebalgā. Tur un vēlāk arī Rīgā risinās piedzīvotie,
pārdzīvotie un atmiņā saglabātie notikumi. Laika posms no 30. gadu beigām līdz
1949. gada izvešanām mūsu tautai ir strauju, dramatisku un traģisku pārmaiņu laiks.
Topošā dzejniece, ko grāmatā sauc par Aneti, visu to redz un izjūt, un tas veido
personību.
Olga Lisovska saka: “Grāmatā būtībā ietverta manas biogrāfijas daļa. Es vēlreiz
iegāju tajā iekšā, atmiņā izstaigāju bērnības takas un izdzīvoju visu to laiku.
Tur rakstīts par karu, par pirmskara un pēckara gadiem, par latviešiem, krieviem un
vāciešiem, par mani, manām draudzenēm un draugiem. Dzejā es to nebūtu varējusi
izteikt. Es jau sen zināju, ka reiz tas būs jāuzraksta prozā.”
Kā grāmatas atvēršanas svētkos teica Māra Svīre, šīs ir citādākas bērnības
atmiņas nekā, piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā” vai Annas
Brigaderes Anneles triloģijā. Laiks vēlāks un skarbāks. Un viscaur jūtams, ka to
rakstījusi dzejniece. Apgāda galvenā redaktore Ieva Janaite uzsvēra, ka Olga Lisovska
ir ne tikai jūtīga, bet arī drošsirdīga. Grāmata, kurā ir tik daudz grūtuma, kuru
nevar viegli lasīt, tomēr dod gaišumu.
Ievadā Liāna Miķelsone raksta: “Šī grāmata ir kā bērns, kā lūgšana, kā
dvēseles grēksūdze. Grāmatas lappuses ir pilnas ar īstu jūtu ekstraktu, viss ir tik
spilgts un patiess, laikam, vispatiesākais, ko esmu lasījusi par tiem laikiem, kad mūsu
zemē bija pēdējais karš, kad mainījās vara pēc varas.”
Sarīkojumā piedalījās vēl divas grāmatas varones – Anna, ko autore saukusi par
Elīzu, un Ausma. Viņas atcerējās, ka Olgai vienmēr bijusi romantiska pasaules
izjūta, sapņi un ilgas visu laiku nākušas līdz. Piebalgas jaunieši dzīvojuši
skaisti, ar jaunības dullumu un mīlestību – skaisto, briesmīgo un neizprotamo. Bet
grāmatā skaistums vienmēr ir kopā ar smeldzi. “Mēs zinājām, ka iesim tālāk un
tālāk,” teica Ausma.
Grāmata beidzas ar brīdi, kad Anete pirmoreiz ver Rakstnieku savienības durvis ar
metāla rokturi, kas veidots kā lauvas ķetna. Olga Lisovska stāsta: “Es gribētu
rakstīt atmiņu turpinājumu, pastāstīt par dažiem saviem kolēģiem, par to, kā
ienācu viņu sabiedrībā, kādi viņi bija manās acīs toreiz. Bet nezinu, kas iznāks,
jo nav viegli rakstīt par dzīviem cilvēkiem. Kaut gan man nav nekā negatīva, ko par
viņiem sacīt.”
Jānis Rozenieks