Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Viņu godā arī par tautas baronu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.01.2004., Nr. 1 (2949) https://www.vestnesis.lv/ta/id/82664

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Trešdiena, 07.01.2004.

Laidiena Nr. 2 (2950), OP 2004/2

Vēl šajā numurā

06.01.2004., Nr. 1 (2949)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Viņu godā arī par tautas baronu

ROZENIEKS1.JPG (88409 bytes)Ārzemju mākslas muzejā līdz 1.februārim atvērta kādreizējā Jaungulbenes muižnieka, mākslas pazinēja un krājēja Paula fon Tranzē–Rozeneka kolekcijas izstāde. Tā iekļaujas izcilu vācbaltu pārstāvju mākslas kolekciju izstāžu virknē, kas 1995. gadā tika sākta ar tirgotāju Holanderu dzimtas kolekciju. Pēc tam eksponēti Karla Kristofa Grosa, Džeimsa Armitsteda, Ludviga Vilhelma Kerkoviusa un Reinholda Filipa Šillinga vākumi.

Izstādes pamatu veido gleznas, kuras Pauls fon Tranzē–Rozeneks 1904.gadā dāvinājis pirmajam Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Tagadējam Ārzemju mākslas muzejam tās nodeva 1946.gadā. Izstādē ir 36 gleznas – 18. gadsimta itāliešu un franču un arī 19. gadsimta Vīnes, Minhenes, Diseldorfas un citu skolu mākslinieku darbi ar mitoloģisku, reliģisku vai alegorisku saturu un arī portreti. Ekspozīcijā ir trīs gleznas ar Riharda Vāgnera operas “Nībelungu gredzens” ainām, kas komponista jubilejas reizēs vairākkārt sūtītas eksponēšanai Vācijā. Izstādē imitēts arī Jaungulbenes pils interjers ar historisma stila mēbelēm no vairākiem Latvijas muzejiem.

Izstādi, ko veidojušas muzeja glezniecības nodaļas vadītāja Ingrīda Raudsepa un māksliniece Liesma Markova, atklāja Vācijas vēstnieks Latvijā Ekarts Herolds (attēlā). Viņš sacīja, ka pazīst Tranzē–Rozeneku dzimtu, un atgādināja, ka Vācijas vēstniecība atrodas namā, kas kādu laiku piederējis šai dzimtai. Šī izstāde, uzsvēra vēstnieks, dod liecību par kolekcionāra personību un viņa laiku, sagādā iespēju redzēt maz pazīstamus mākslas darbus un atspoguļo vācbaltu saskarsmi ar latviešu sabiedrību.

Senākie Tranzē, kuru saknes ir Nīderlandē, šeit nonākuši ne vēlāk kā 16.gadsimta vidū. Viņu labklājība cēlusies 18.gadsimtā, kad iepirktas vairākas muižas, kam 19.gadsimta pirmajos gados pievienota Jaungulbene [Neu – Schwanenburg] un Rozeneka [tagad šo vietu sauc par Augulienu]. Johans Broce Vidzemes bruņniecībai domātajā dzimtas ģenealoģijā rakstīja: “Īstais šīs dzimtas uzvārds ir Transehe fon Rozenek.” Zviedrijas bruņniecības arhīvā atrodams arī ģimenes ģerbonis. Dubultais uzvārds lietots kopš 1888. gada.

Vai nosaukuma cilme ir vāciska, teiksim, no Rosen–ecke – Rožu stūris? Vai varbūt kāds latvietis muižniekos reiz ticis?
Te nu jāatzīstas, ka man par šo dzimtu ir arī gluži personiska interese. Uzvārda dēļ. Rozenieki sastopami Vidzemes austrumos un Latgales rietumos. Parastākā variācija ir Roznieks, Latgalē saka arī Rūzinīks vai Rūzenīks.

“Latvijas Vēstneša” apgādā iznākušajā grāmatā “Triju Zvaigžņu gaismā” lasām, ka 1928.gadā ar III šķiras TZO apbalvots Ev. lut. baznīcas virsvaldes loceklis un Rīgas apriņķa prāvests Johans Ernsts Vilhelms Rozenieks. Triju Zvaigžņu ordeņa V šķira 1935.gadā piešķirta Nikolajam Rozniekam, Politiskās pārvaldes Rīgas rajona izmeklēšanas ierēdnim. Viņa vārds lasāms uz Pierīgas mežā nošauto komunistiskā terora upuru piemiņas plāksnes.

ROZENIEKS2.JPG (76780 bytes)Vēl ir vietvārdi – Roznieku ezers netālu no dzelzceļa līnijas posmā Ieriķi–Gulbene un Roznieku ciems meža vidū ceļā no Lubānas uz Rugājiem, tur Otrajā pasaules karā cīnījušies latviešu leģionāri, ciems gājis no rokas rokā. Agrākajā Domopoles (tagadējā Bērzpils) pagastā ir vairākas Rozenieku mājas. Mans tēvs Eduards Rozenieks gan dzimis Benislavas muižiņā. Par kalēju mācījies Jaungulbenē, cīnījies pret lieliniekiem Latgales partizānu pulkā, jaunsaimniecību saņēmis Viļakas pagastā. Tādi kārtīgi latvieši. Bet nebūtu jākaunas, varētu pat lepoties, ja uzvārds izplatījies no Paula Gustava Viktora fon Tranzē–Rozeneka. Viņš ir dzīvojis no 1853. līdz 1928. gadam. Pratis labi saimniekot. Jaungulbenes muiža bijusi īsta paraugsaimniecība, kur ticis ieviests viss jaunais. Bijis pat ūdenstornis un īpatnēja centrālā apkure. Muižnieks ir gādājis arī par zemniekiem, atbalstījis 1872.gadā dibināto Jaungulbenes dziedāšanas biedrību, vēlāk uzbūvējis skolu. Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Indričeva saka, ka viņu varot uzskatīt par tādu tautas baronu. 1905.gadā, kad muižas dedzināja, zemnieki paši sargāja savējo, lai to neizdemolētu.


Viktors fon Tranzē–Rozeneks 1920.gadā atstāja Latviju. Līdz ar savas izcilās kolekcijas lielāko daļu. Izstādes atklāšanā piedalījās Helga fon Tranzē–Rozeneka, kas bijusi precējusies ar viņa vienīgo mazdēlu vīriešu atzarā, nu jau arī mirušu. Bet šī kundze ir absolūti dzimtai piederīga. Viņu interesē vēsture vispār, mākslas vēsture un, protams, arī dzimtas saknes. Viņa vairākkārt jau bijusi arī Jaungulbenē, kur visciešāk kontaktējusies ar vācu valodas skolotāju un novadpētnieci Anitu Liniņu. Viešņa ar šausmām uztvērusi ziņu, ka greznajā pils zālē komunisti ievietojuši kuļmašīnu. Patiesībā ko līdzīgu – kombainu. Bet tagad pilij ir cerības atdzimt. To iegādājusies kāda Rīgas firma, un īpašnieks soloties tūliņ sākt restaurāciju.

Jānis Rozenieks

Foto: Marika Vanaga

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!